Kad saņēmu pirmo zvanu no nezināmā zvanītāja, es burtiski biju pāris sekunžu attālumā līdz iekāpšanai lidmašīnā. Melodiju zvanam nekad nebiju dzirdējuši iepriekš, lai gan labi pārzināju visas savā telefonā. Parasti es neapstātos, lai paceltu zvanu, bet es gaidīju zvanu no kāda darba, kurā man bija intervija pagājušajā nedēļā. Ievilku dziļu elpu un pacēlu.

-''Klausos?'' -''Nekāp lidmašīnā.'', sievietes balss atskanēja klausulē, nedaudz drebelīga un savāda, it kā viņa to teikumu būtu knapi izžņaugusi caur kaklu. Neskatoties uz trīcošo balsi, tā bija mierīga.

Tad zvans beidzās. Es pat nepaspēju neko pateikt. Es sastingu. Man tā jau ir bailes no lidošanas un kaut kas ar šo zvanu... nekādā gadījumā es tagad nekāptu šajā lidmašīnā, kura lidos septiņas stundas un man būtu jādomā par mistisko zvanu. Pagriezos prom un devos uz kafejnīcām lidostā. Lidošu ar nākamo, kas būs vēlu vakarā, nolēmu.

Skatījos televīziju ar kafiju rokās iekš Starbucks. Televizorā parādījās reportāža, kurā ir video materiāls ar manu plānoto lidmašīnu - tā avarēja. Avarēja un kaut kur ietriecās, salūztot gabalos. Neviena izdzīvotāja. Pat ne viens... Es centos atrast mistiskā zvanītāja numuru. Tā darīja arī policija, bet neatrada. Nebija arī pierādījumu manā telefonā, ka kāds man vispār būtu zvanījis tajā laikā. Policija analizēja manu telefonu, pilnīgi visu līdz pat pēdējam, bet neatrada neko. Es to neizdomāju. Es tā nedarītu.

Tas nebija vienīgais zvans. Vairāku gadu garumā, bija arī vēl daži ar ilgu laiku atstarpi, bet visi pareizi. Un es vienmēr klausījos. -''Neej uz to aklo randiņu šovakar.'' Piecus mēnešus vēlāk, manā iespējamā aklā randiņa vietā notika četru sieviešu slepkavība, visas no tām ar manu matu krāsu un ķermeņa uzbūvi. Visas tika atrastas kādā grāvī 250 pēdu tālāk no vietas, kur norisinātos randiņš.
-''Nebrauc šovakar uz to koncertu.'' Smagā mašīna zaudēja kontroli un ietriecās mašīnu rindā, kas brauca pa ceļu uz koncertu vietu. Visi šoferi tika saspiesti līdz nāvei. Ja es aizbrauktu, es būtu starp tām mašīnām un šobrīd jau mirusi... Neatkarīgi no tā, vai nopirku jaunu telefonu vai nē, ja es pārvācos prom no pilsētas uz citu - zvani turpinājās. Neatkarīgi no nekā. Es pat gandrīz jutu, ka tiku novērota. Es iedomājos, ka būtu aukstā okeāna dzīlēs, vēljoprojām iespiesta avarējušajā lidmašīnā, vai arī būdama tajā grāvī, vai arī saspiesta starp mašīnām ceļā uz koncertu. Tas bija bailīgi, bet tās bija manas jaunās bailes. Cik tuvu esmu bijusi nāvei, bet pateicoties zvaniem - es izdzīvoju. Ja man nebūtu gaidāms zvans no darba devējas, pie kuras biju uz interviju, tās būtu manas dzīves beigas, jo savādāk es nebūtu pacēlusi klausuli un iekāptu lidmašīnā. Vienmēr man šķita, ka kaut kas tulīt notiks. Bet vienmēr bija tā... balss, neizskaidrojamā un trīcošā.

Pēc zvaniem man ir tāda sajūta, ka to nekad nav bijuši un, ka tas viss ir manā prātā. Un es biju dzīva. Vienmēr. Vai es jūku prātā? Man ir slikta sajūta par šo kruīza braucienu.

Man ir ieplānotas brīvdienas ar savām vecajām koledžas draudzenēm, brauciens ar kruīza kuģi. Bet daļa no manis jau juta, ka būs zvans no mistiskās sievietes. Varbūt es esmu pārskatījusies slaveno filmu 'Titāniks' pārāk daudz reižu, bet jau no paša sākuma es jutu, ka kaut kas nebūs tā, kā tam vajadzētu būt. Es cerēju, ka viss būs labi.

Tagad, nedēļu pirms brauciena ar kuģi, kad ienācu mājās no pusdienām ar draugu, es pamanīju telefonā audio ziņu no nezināmā. Nezināmā man nekad nav atstājusi audio ziņu iepriekš. Neesmu pārbaudījusi telefonu visu nakti, būdama ar draugu kafejnīcā. Sasodīts, es šoreiz tiešām vēlos šo braucienu.

Nospiedu atskaņot to. Sajutu drebuļus, dzirdot sievietes balsi un viņas sakāmo. Es lēnām palūkojos apkārt savā dzīvoklī, kamēr balss atkārtoja vienu un to pašu frāzi atkal un atkal. -''Nenāc mājās no pusdienām ar draugu šonakt. Nenāc mājās no pusdienām ar draugu šonakt. NENĀC MĀJĀS NO PUSDIENĀM AR DRAUGU ŠONAKT!''

164 0 3 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0