neliecies uz auss 23

V a n n a s  i s t a b a s   l o g i

Es dzīvoju vecā un nemodernā trīsistabu dzīvoklī Čigākā. Apmēram jau četrdesmit gadus tā ir stāvējusi bez remonta - istabu sienu tapetes lobas nost, apmetums drūp un stulbie solījumi to beidzot izremontēt mani padara traku. Viss stāsts daļēji notika dēļ šī iemesla vien.

Es bieži vien nobastoju stundas, velkādams ērtas treniņbikses, izbaudot nenopelnīto brīvo laiku spēlēdams datorspēles un sērfojot internetā. Tajā dienā mana mamma bija aizgājusi uz darbu kā vienmēr, agri no rīta. Kā ierasts, es pamodos divos, ieslēdzu savu datoru, izdzēru karstu kafijas tasi un konstatēju, ka man vairs nav interneta dēļ neapmaksātā rēķina. Pat tik svarīga problēma mani nespēja izdzīt ārā no mājas un es atvēru savu mapīti datorā ar filmām, sākot tās skatīties.

Pēc pāris stundu skatīšanās es nonācu pie secinājuma, ka man vajag doties laukā no mājas, par cik es neatradu mājās nekā ēdama. Labs iemesls lai samaksātu arī par internetu. Es nolēmu ieiet vannā pirms došanās ārā. Ir vērts pieminēt, ka vannā es eju ļoti reti kā dušā, par cik vanna mums ir maza un veca. Duša ir vislabākais priekš manis, bet iekšējie dēmoni lika man pamainīt vismaz šodien šo ieradumu.

Starp citu, mūsu vannasistabā ir divi logi. Viens no tiem paver skatu uz virtuvi tādā veidā, ka var redzēt cilvēka galvu, kas atrodas vannā. Savukārt otrs logs ir uztaisīts tādā līmenī ar mazu starpsieniņu, kas sadala vannasistabu un tualetes istabu. Loga stikls ir sadauzīts dēļ neveiksmīga centiena nosist mušu. Es atceros, ka tajā dienā visapkārt bija stikla lauskas un es salēju visu grīdu ar savām asinīm, jo sagriezos. Bija grūti dabūt nost asinis nost no loga. Es nesaprotu iemeslu kādēļ šie logi tika izveidoti un es ienīstu iepriekšējos mājas iedzīvotājus, kas iedomājās par to izveidi...

Piepildīju vannu un pagaidīju kādu laiku. Iiekāpdams iekšā kaut kāda iemesla pēc karstais ūdens pārtapa par auksto un manu ķermeni noklāja zosāda. Pēc kāda laika guļot vannā es burtiski bez maz vai sasalu. Negribīgi, bet tomēr es pacēlu acis uz sašķelto logu, kas noveda skatu uz tualeti. Ko es redzēju tajā brīdī, tas paliks mūžam manā atmiņā...

Es redzēju seju. Bālu, deformētu, ar platu sejas uzbūvi un lielām, melnām acīm, kā arī ar biedējoši smaidā savilktām koši sarkanām lūpām. Tas šķita tik neīsti bet reāli tajā pašā laikā. It kā kāds būtu radījis kādas filmas mošķa kopiju un izlicis to dzīvē. Tu nekad neredzētu šādu monstru savos ļaunākajos sapņos... Tas ir tik neiespējami aprakstīt šo ticami. Kaut ko tādu es nevēlētos par savu dzīves rūgtāko ienaidnieku...

Šī mošķa... vai radījuma mati bija kā parūka. Es pat tajā brīdī nesapratu, no kā man baidīties - no sejas, vai arī no tā, ka TAS slēpās aiz plānās starpsieniņas. Mani slapjie mati spēji karājās aiz kakla, kamēr es centos lēni pieplakt pie vannas malas cik stipri vien es varu. Tajā brīdī vismazākais, ko man vajadzēja bija spiedzieni un kliedzeni no sevis, lai atvieglotu savas bailes. Es sakodu zobus. Manī nekad nav tik ļoti iegājušās šādas supernaturālas bailes. Seja paskatījās  kaut kur, garām man, uz virtuves logu. Man nav ne jausmas cik ilgi laiks pagājis, cik minūtes, stundas, dienas. Bet uz kādu laiku TAS skatījās uz mani.

Pēc trīs vai četrām visbriesmīgākajām sekundēm manā dzīvē esi iekliedzos. Spalgi un skaļi. Skatoties TĀ acīs, tukšajās un mirušajās. 

Un tad tas pazuda. Tas vienkārši pazuda no mana redzes loka. Tā, it kā kāds šo monstra dekorāciju būtu aizvācis prom. Es nespēju noticēt savai veiksmei. Es nodrebēju. Tad es lēnām izvilkos no vannas un atkal paskatījos uz logu. Uz virtuves logu. TAS pakustējās. No viena loga uz otru. Tas vienkārši pakustējās un nonāca tur. No mana kliedziena. 

Zeme grima zem manām kājām - es pazaudēju līdzsvaru, izkritu no vannas un vardarbīgi atsitu savu galvu pret pretējo sienu, zaudējot redzesloku. Visticamāk es zaudēju samaņu uz kādu laiku un kad es atguvu savu līdzsvaru un samaņu, viss, ko es redzēju, bija logs. Šausmu pārņemtts, es izskrēju ārā no vannasistabas un tiku savā istabā. Es satvēru drēbes, kuras pagadījās pa ceļam un uzvilku tās uz sava mitrā ķermeņa. Paņemdams apavus rokās, es izskrēju no dzīvokļa. Pa ceļam es uzmaucu apavus un izslīdēju pavasara gaisā. Izrādās, ka vannasistabā vai arī šausmu telpā, kas tā saucas, es pavadīju trīs stundas. Trīs.

Bēgot prom no mājām, es pamanīju, ka mājas durvis bija vaļā - kā lūgdamās jebkuru ienākt pie manis ciemos.