neliecies uz auss 77

a i z   a i z v ē r t ā m   d u r v ī m

Es biju adoptēts bērns. Es nekad neesmu redzējis savu īsto māti, patiesībā, bērnībā dzīvoju ar viņu, taču ļoti maz par viņu atminos un arī seju es neatceros. Mīlu savu ģimeni, kurā tiku adoptēts. Viņi visi bija tik jauki pret mani, viss bija tik akurāti, bet viņi nekad mani nenosodīja, arī par to, ja vēlu devos gulēt.

Ļauj man pastāstīt par savu ģimeni. Pirmkārt, mana mamma, Džanīna. Nekad neesmu viņu saucis par mammu vai kā tamlīdzīgi un viņai par to iebildumu nebija. Džanīna bija ļoti jauka un par mani rūpējās. Dažreiz es noguldīju savu galvu klēpī viņai, kad skatījāmies televīziju un viņa vienmēr paijāja mani.
Otrkārt, mans tēvs. Viņa īstais vārds ir Ričards. Atklāti runājot, es viņam īsti nepatika, tādēļ centos viņu saukt par ''tēti', cerot, ka iegūšu viņa uzticību un mīlestību. Bet tas nelīdzēja. Es domāju, ka nebija liela nozīme tam, kā saucu viņu. Viņš mani nemīlētu tā, kā viņš mīlētu savu īsto bērnu. Tas bija skaidrs, tādēļ es uz to vairs neuzstāju. Tēvs bija brīvi dzīvojošs. Viņš jutās tik brīvi, ka varēja iesist pa dibenu savai meitai, kad viņa uzvedās slikti. Arī man viņš iesita, bet tās ir tikai audzināšanas metodes, kas nesāpēja tik ļoti.
Visbeidzot, mana mazā māsa. Eimija bija ļoti maza, kad viņu adoptēja. Mēs gandrīz bijām vienāda vecuma, tikai viņa nedaudz vecāka. Lai vai kā, man patika uzskatīt viņu par savu mazo māsiņu. Mēs vienmēr vēlu palikām nomodā un daudz runājām. Tas viņu iepriecināja. Lielākoties es viņu uzklausīju, jo es mīlēju viņu. Man bija sajūta, it kā mēs būtu īsti radinieki. Mums nebija daudz istabu un es nevēlējos gulēt viens pats, tādēļ viņa man ļāva gulēt pie viņas uz grīdas, pie gultas. Tur es vienmēr iemigu ciešā miegā. Man patika gulēt viņas tuvumā, jo jutos drošs zem manas mazās māsas paspārnes.

Vienā nejaukā dienā lietas mainījās. Es biju mājās, kad mazā Eimija atvēra priekšnama durvis. Noskrēju lejā uz viesistabu. Tajā momentā es sapratu, ka bija trešdiena. Es vienmēr esmu bijis vienaldzīgs pret nedēļas dienām, vienkārši dzīvoju. Patiesību sakot, man ir briesmīga laika izjūta! Lai vai kā, es sapratu, ka ir trešdiena, jo Eimija atnāca no baznīcas -  viņa bija bērnu sanāksmi. Māsa iedeva man ciešu apskāvienu un viņai sekoja tētis un Džanīna.
''Vai tu labi gulēji''? - Džanīna vaicāja man, paijājot manus matus. Es tikai pakratīju galvu un pašņaukājos.
''Neuzdrošinies šādi šņaukāties!'' - tētis stingri man pavēlēja. Viņš aizvēra durvis un pakarināja mēteli. Eimija uzgāja augšā uz savu istabu un es viņai sekoju. Viņa sāka man stāstīt par savu dienu. Lai vai kā, es klausījos un biju ieinteresēts. Tālāk mēs skatījāmies televīziju, ko skatījāmies līdz saulrietam. Eimija bija viena no meitenēm, kurai patika Disney, Animal Planet un National Geographic kanāli. Man tie arī patika.
Bija jau vēls kad Džanīna pienāca un teica: ''Eimij, laiks doties uz auss. Izslēdz ārā televīzoru un dodies uz savu
istabu. Un tu arī'', viņa parādīja uz mani.
Māsa izslēdza televizoru un devās uz istabu, es viņai sekoju. Taču mani nepameta sajūta, ka kaut kas ir noticis. Kad bijām Eimijas istabā, nodzēsām gaismu. Taču momentu pirms gaisma bija izslēgta, kaut kas iekrita manās acīs. Kaut kas bija ārpus mājas aiz loga... Es nolēmu tam nepievērst uzmanību. Es gulēju tumsā, tik tikko spējā gaismā no ielas lampas, kas nedaudz apstaroja istabu. Zvēru, ka dzirdēju kādu blāvu rūkoņu ārā un lapu skaļu čaukstēšanu zem loga. Nolēmu negulēt šonakt! Skaņas ar laiku pazuda un mani plakstiņi kļuva smagāki, es iemigu. 

Neilgi pēc tam es dzirdēju skaļu kliedzienu mājā. Es uzlecu kājās vienā mirklī. ''KĀDS IR MĀJĀS!''. Viss mans ķermenis trīcēja. Ļoti. Steidzīgi es uzmodināju Eimiju un skrēju uz vecāku istabu.
Tētis bija miris. Viņa kakls atgriezts, asins straume veidoja milzīgu peļķi ap viņu. Es pamanīju, ka vannasistabas durvis bija aizvērtas un dīvains vīrietis stāvēja pie tām. Viņš bija ļoti milzīgs. Vīrietis apgriezās un paskatījās uz mani un es viņa seju aplūkoju ciešāk. Skatu es nekad neaizmirsīšu. Viņa acis bija tik mazas kā krelles, aukstas un ļaunas. Vīrieša bārda bija gara un viņš nēsāja netīras, ar asinīm notraipītas drēbes. Arī visa seja bija notraipīta ar asinīm.
Es viss biju auksts, trīcošs. 

Viņš ieraudzīja mani un pasmaidīja, parādot savus lielos, dzeltenos zobus. Es nodrebēju. Šoka stāvoklis. Man šķita, ka es tulīt nomiršu, bet viņš pagriezās uz vannasistabu un izlikās, it kā es te nebūtu. Es nezināju, ko man darīt. Asaras tecēja pāri maniem vaigiem. Skatījos, kā slepkava atspēra, kuras slēpa manu mammu. Viņš sagrieza viņu. Gabalu gabalos.

Tad es dzirdēju pēdējo lietu, ko es jebkad gribētu dzirdēt savā mūžā. Tā bija Eimija, kura raudāja. Viņa bija aiz manis. Lielais vīrietis paskatījās uz Eimiju, piecēlās un nāca mūsu virzienā. Mana māsa pagriezās un skrēja. Arī viņš sāka skriet un sekoja viņai. Kādēļ viņa palika mājās? Kādēļ viņa neskrēja prom? Kādēļ?
Vīrietis sagrāba māsu aiz rokas un vilka viņu pa māju... Es centos izdvest vairāk un vairāk skaņu, cerot, ka kāds sadzirdēs saucienus. Viņš saķēra Emīliju un aizsedza viņas muti, apslāpējot skaņas.
 Kad viņš pagāja man garām es piespiedos pie sienas un skaļi iekliedzos: ''KĀPĒC?'' Viņš tikai paņirgājās un nedabiski aukstā balsī atbildēja: ''Esi kluss. Tu esi labs zēns, vai ne?'' Slepkava turpināja vilkt manu māsu uz priekšnama durvīm un es skrēju pakaļ. Viņš atvēra durvis, izvilka māsu ārā un aizvēra durvis. Durvis. Aizvēra.

Tagad es sēžu mājā ar savu audžuvecāku līķiem, trīcošs un pilnīgi neaizsargāts. Viņš ir kaut kur ar Eimiju, Dievs zin, ko viņš ar viņu izdarīs un es nevaru palīdzēt. Ja es varētu, es palīdzētu. Es vienkārši te sēžu un skatos uz durvīm. Skatos uz savām plaukstām. Ja vien es varētu atvērt durvis...