atgriežamies ar stāstu sēriju sešpadsmito daļu! šī daļa būs ļoti īsa, taču, kā ierasts, drīz vien sekos nākamā - garāka.
atgriežamies ar stāstu sēriju sešpadsmito daļu! šī daļa būs ļoti īsa, taču, kā ierasts, drīz vien sekos nākamā - garāka.
t ē t i s t e i c a n e k a d
Kad man bija trīs gadi mēs dzīvojām milzīgā mājā - sešas guļamistabas, trīs vannasistabas, divas lielas viesistabas un bēniņi, kas bija tik lieli, ka sadalījās divās daļās. Trīs no sešām guļamistabām bija aizslēgtas, nezinu kādēļu. Bet tagad esmu daudz vecāks, lai varētu par to padomāt.
Pirmajā bēniņu daļā bija milzīgs televizors, bet otra bija aizslēgta. Skatījos lielo televizoru, kad pēkšņi izdzirdēju kucēna smilkstus un riešanu otrpus bēniņiem. Ieslēgts suns? Saliku daudz grāmatu un saliku tās tā, lai es varētu aizsniegt skapi.
Skapī bija dažādas slēdzenes un matu spraudes, un es biju iemācījies no tēta kā atslēgt vaļā aizslēgtas durvis bez atslēgām. Pēc vairākiem mēģinājumiem man izdevās dabūt vaļā bēniņu otro daļu un es biju ļoti, ļoti priecīgs, jo vienmēr esmu vēlējies suni. Iegāju iekšā un es dzirdēju soļus uz kāpnēm. Pēkšņi, mans tēvs izvilka ar varu mani no istabas un uzkliedza man:
-''NEKAD VAIRS NEUZDROŠINIES TUR IEIET! ES TEV AIZLIEDZU TUR IET!''Man nekad nebija kliegts virsū, jo īpaši no mīlošā tēta... Es tik ļoti baidījos un raudāju, tādēļ viņš man iedeva cepumu, šokolādes cepumu, mans mīļākais.
Ēdot cepumu, es aizmirsu tētim pajautāt, kādēļ zēns bēniņu otrajā daļā bija izdvesis kucēna riešanas un smilkstēšanas skaņas, vai arī kādēļ viņam nebija ā d a u z s e j a s.