k a ķ i s
Pirms gada, kad devāmies apciemot vecmammu, mēs līdzi paņēmām kaķi. Kaķis nav kastrēts un patstāvīgi gāja laukā naktīs. Stundu pirms izbraukšanas, mans vectēvs nejauši atstāja viņu ārā un viņš aizmuka. Mēs kaķi atstājām mājās. Trīs mēnešus vēlāk, mēs paņēmām vēlvienu kaķi savā azotē, kas atšķirībā no iepriekšējā bija bezšķirnes. Lai izvairītos no līdzīgiem incidentiem, kas notika ar iepriekšējo kaķi, mēs devāmies uz veterināro klīniku, lai kastrētu viņu.
Jaunais kaķis ļoti ātri pieauga. Mani vecāki un es bijām pārsteigti, cik ļoti kaķis izauga ar katru dienu. Mēs vainojām Whiskas, ka tieši viņi vainīgi pie tā, ka kaķis ļoti ātri pieauga. Taču nē, pie vainas nebija Whiskas. Pēc pāris dienām, es nolēmu uzzināt īsto kaķa straujās auģšanas iemeslu. Bija pelēka diena un kā ierasts, es sēdēju pie sava datora un mani vecāki devās uz laukiem, tāpēc es biju palicis viens ar savu kaķi.
Pēkšņi kļuva ļoti tumšs, pat ja bija diena. Es pamanīju to un ar bailēm es piegāju pie loga, bet bija jau pavisam satumsis - piķa tumsa. Ielu gaismas bija izslēgtas. Nebija tik tumšs pat naktīs. Viss bija melns. Paralizēts ar bailēm un trīcošām kājām es apsēdos uz gultas un turpināju blenzt savā datora ekrānā. Filips, mūsu jaunais kaķis, gulēja blakus man un droši vien bija vienīgais, kas mani kaut nedaudz nomierināja, bet tajā pašā laikā es zināju, ka tas ir tikai kaķis. Ja kaut kas notiktu, nebūtu nekas, ko Filips varētu darīt. Pat nedaudz jutu, ka tajā dienā kaut kam būtu jānotiek.
Sēdēdams ar bailēm es sērfoju internetā vēl kādu stundiņu. Tumsa vēljoprojām apklāja visu un kaķis turpināja gulēt blakām man. Viņš pat nepamodās, lai arī nekad neguļ ilgāk par trīsdesmit minūtēm. Bailes nekad mani nepameta, bet šajā laikā tās nedaudz samazinājās.
Pēkšņi es izdzirdēju loga roktura pagriešanu, it kā kāds tās vētu vaļā. Mazāk kā minūtes laikā es dzirdēju savu loguatveramos un soļus. Soļi. Tie nāca manā virzienā. Kā tas var būt cilvēks, ja es dzīvoju ceturtajā stāvā un kā varētu atvērt rokturi no ārpuses?
..pit, pat, pit, pat...
Tas nezināmais gāja pa māju, it kā meklēdams kaut ko. Es, kā tipisks pusaudzis, paslēpos zem segas, cerībā, ka tā glābs mani.
..pit, pat, pit, pat...
Soļi nāca ārvien tuvāk un tuvāk. Es nevarēju iedomāties pilnīgi neko tajā momentā. Grasījos jau raudāt. Gaisma manā istabā kļuva bālāka. Filips vēljoprojām snauda.
..pit, pat, pit, pat...
Viss. Kaut kas stāvēja aiz durvīm. Auksti sviedri un drebuļi pārņēma manu ķermeni. Pēkšņi durvis atcirtās, un nezināmais ienāca. Nezināmais izskatījās kā cilvēks, gandrīz. Pilnīgi balta āda pārklāja kaulaino ķermeni un acu vietā tur bija melni dobumi, deguna nebija un melna kaķa smaids pārklāja gandrīz no vienas auss uz otru. Dažviet uz ķermeņa bija izklāti melni plankumi. Tas bija šaušalīgs skats.
Es aplūkoju to, izmantojot savu segu. Pēkšņi, šīs būtnes kaulainā roka sagrāba. Mani. Mana āda lēni pārklājās ar melniem plankumiem un skrāpējumiem. Tajā momentā mans kaķis pamodās un nostājās uz grīdas priekšā man. Filipa spalva sāka krist un viņš sāka augt milzīgā lielumā, gandrīz sasniedzot trīs metrus. Filips atgādināja to zvēru, kas stāvēja netālu no viņa, tikai pilnīgi melns. Šausmīgā būtne turpināja smaidīt, taču tā bija daudz mazāka par manu kaķi. Es lūdzos, ka nevēlos būt viens no viņiem, lai arī manas acis sāka palielināties un ķermenis gandrīz viss noklājās melnos plankumos.
Es izkritu no gultas, gulēdams nekustīgi uz grīdas. Pamanīju, ka melnie plankumi zūd no mana ķermeņa. Filips mistiski saspieda būtni un tā izgaisa. Mans kaķis atgriezās savā dabīgajā formā un sāka murrāt, laizot manu pieri. Kas pie velna?
Pēc kāda laika viss kļuva gaišāks, sāka smaržot pēc puķēm... un puvuma. Man nav ne jausmas, no kurienes smaka nāca, bet man bija vienalga. Viss, kas notika... Pēc visa, kas notika, Filips sāka parādīt man savu īsto seju. Viņš pat runāja ar mani. Filips izskaidroja, ka kāds atvēra portālu uz citu pasauli un to aizmirsa aizvērt. Tie, kas atradās portālā, iegāja mūsu pasaulē, lai atriebtos par to, ka to neaizvēra.
Manā dzīvokļa pusē vairs gandrīz n e v i e n s vairs nebija palicis. Kad ar kaķi gājām meklēt, no kurienes nāca smaka, mēs nonācām pamestā dzīvoklī.
Tā bja pilna ar cilvēka miesu. Miruši cilvēki...