Guļu jau stundām ilgi gultā. Neguļu, bet esmu atgūlies. Ir 5:35 no rīta un nav nekā, ko es varētu darīt. Zinat, kas ir sliktākā daļa šajā situācijā? Es atrodos istabā, kur ir arī mani vecāki. Viņi skatās uz mani un es nevaru neskatīties viņiem pretī, cenšoties nekliegt. Viņu acis bija fokusētas tieši uz mani un viņu mutes plaši atvērtas. Stipra asiņu smaka un es jūtos paralizēts dēļ bailēm.

Es miršu un nav neviena, kas izglābtu mani. Izmēģināju visādus veidus savā prātā kā es varētu tikt ārā no šīs situācijas, bet vienīgā, kas nāk pa prātam ir izskriet ārā pa durvīm un kliegt pēc palīdzības cerot, ka kaimiņi mani sadzirdēs. Bet pārāk riskanti ir arī palikt šeit, es pavisam noteikti miršu. Viņš gaida mani, kamēr es pamodīšos, lai redzētu viņa meistardarbu...

Jūs noteikti prātojat, kas te notiek.

Pirms kādām trim stundām, es sadzirdēju kliegšanu mājas otrā galā. Ātri piecēlos lai dotos uzzināt, kas notiek. Pirms došanās, es sapratu, ka man vajag uz tualeti. Protams, tā vietā, lai ietu un ātri paskatītos, kas tie ir par kliedzieniem, es iegāju vannasistabā, kur es mierīgi varēju tikt nogalināts. Stulbenis. Pēc nokārtošanās es pavēru mazu spraudziņu durvīm.
Bija daudz asiņu uz paklāja. Es ļoti satraucos un aizskrēju uz guļammistabu, paslēpjoties zem segām, kā mazs, sīks bailulis. Es centos pārliecināt sevi, ka tas ir tikai sapnis, bet es nevarēju iemigt. Tas nebija sapnis.

Es sadzirdēju kā atverās vannasistabas durvis. Sataisot nelielu spraudziņu segā, es palūkojos cauri tai. Es redzēju ko šokējošu. Kaut kas, nevaru noteikt, vai cilvēks, vilka manu vecāku līķus istabā. Šoks. Tas nebija cilvēks, to es apgalvoju. Tam nebija matu, acu un drēbju. Radības kustības atgādināja ko līdzīgu alu cilvēkam. Bet šī radība bija daudz gudrāka par kaut kādu alu cilvēku. Tas ļoti labi saprata, ko dara un kur iet.

Radība novietoja manu tēti uz manas gultas malas un novietoja viņu tā, ka tētis uz mani lūkojas. Tad viņš nosēdināja manu māti uz krēsla un arī viņu novietoja pretī man. Radība berzēja savas rokas pret sienu, notraipot tās ar asinīm un sāka zīmēt pentagramu uz tās. Šis padarīja lietas vēl biedējošākas un šokējošākas. Es biju šoka stāvoklī. Es nevarēju pakustēties, darbojās tikai mans prāts un acis. Nezināmais cilvēks vēl uzrakstīja kādu teikumu uz sienas ar asinīm, bet es to nevarēju izlasīt, jo bija pārāk liela tumsa.

Radība palīda zem gultas un gaidīja. Kamēr pamodīšos.

Sliktākā lieta šobrīd ir tāda, ka manas acis nofokusējās uz sienu un pierada pie tumsas, ļaujot izlasīt ziņu uz sienas. Es uz to negribēju skatīties, jo tas, ka tas būs šausmīgs, bija pavisam noteikti. Bet es jutu, ka man tā ir jāredz, pirms es nomirstu.

Palūkojos uz sienu un samiedzu acis. Nodrebēju.

''Es zinu, ka tu esi n o m o d ā.''

221 0 7 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0