neliecies uz auss 99

m a n a   n ā v e

Es nomiru 2012. gada 31. decembrī. Mūsu dzīve tur ir tāda pati, kā jūsu. Ļaujiet pastāstīt kā ir nomirt.

Nomiru ļoti muļķīgā nāvē. Es ar saviem draugiem devos nakts pastaigā tajā vakarā. Garastāvokļi mums bija jautri un mums bija alkohols. Tik labi.  Mēs dzērām daudz, bet tomēr - bija Jaungada vakars! Man ir piecpadsmit, bet tas nekas. Es vienmēr esmu bijusi tāds bērns, kam patika labi pavadīt laiku ar draugiem ballītēs. Mēs spēlējām spēli ''risks''. Man vajadzēja uzkāpt uz aizsaluša ezera, saucot ''Esmu brīvs kā putns debesīs!''. Es aizgāju. Tiku jau līdz ezera vidum.
Dzirdēju krastā manus draugus smejamies. Es viņus ļoti mīlēju. Un mīlu vēljoprojām. Pēkšņi es sapratu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tas viss notika tik ātri. Pārāk ātri. Ledus sāka lūzt un es iekritu. Iekritu aukstajā ūdenī kā bezgalīgā bezdibenī. Manas plaušas piepildījās ar ūdeni. Tas bija ļoti sāpīgi. Tad es iekritu tumsā. Prom.

Man šķita, ka pagāja bezgalība, bet patiesībā stunda pagāja. Te es stāvu pie sava ķermeņa. Es tiku izvilkta laukā. Mani zilie mati saskaņojās ar sasalušo ķermeni... Mani pīrsingi izskatījās stulbi un tetovējums izbalējis. Super. Blakus man mani draugi, kuri pēkšņi šķita skaidrā, raudāja. Murmināja. Ka tā visa ir viņu maina. Nežēlīgi raudāja.

Vēl tur bija mani vecāki. Mana mamma smagi un daudz raudāja. Tētis paijāja viņas muguru un visu laiku teica, ka viss būs labi. Taču nebija, tā bija traģēdija. Es nespēju noticēt, ka dēļ viena muļķīga riska zaudēju visu! Visu un visus. Tur, mājās, guļ mana ģitāra, mīļākās grāmatas. Gribu tikt uz mājām. Bet es tiku aizsūtīta uz kādu vietu.

Dusmīga sieviete stāvēja un svēra akmeņus uz svariem. Baltie akmeņi apzīmēja manus labos darbus, taču melnie - sliktos. Tas turpinājās diezgan ilgi. Es tur stāvēju un vienkārši noskatījos. Pēkšņi, es tiku izmesta no tās vietas. Atrados kādā istabā. Tajā sēdēja cilvēki pie galda, raudādami. Starp viņiem bija mani radi un draugi. Es paskatījos kalendārā un izrādās, ka ir pagājušas četrdesmit dienas pēc manas nāves. Es palūkojos uz savu mammu un tad es atkal tiku pārmesta sākuma vietā, kur bija dusmīgā sieviete.

Sieviete piecēlās un teica:
-''Tātad, Anna, mēs esam nosvēruši visus akmeņus un neesam priecīgi par rezultātiem. Tavi labie darbi ir tik daudz, cik slikto. Mēs neesam pārliecināti, kur sūtīt tavu dvēseli.''

Pēkšņi vīrietis ieskrēja telpā, viņam bija sarkana āda un ragi. Viņš kliedza:

-''Jūs aizmirsāt kaut ko! Viņas pēdējais sliktais darbs!  Viņa nomira būdama piedzērusies!''
Parādījās vēlviens melns akmenis uz svariem un sliktie darbi ņēma pārsvaru.
-''Šis padara visu vieglāku. Tu dodies uz elli'' - noteica vecā dāma.

Pēdējā lieta, ko redzēju, bija šīs vecās sievietes seja. Tad es iekritu tumsā. Pamodos mazā istabā. Es biju noguldīta uz vecas gultas. Blakus man bija galds ar krēslu. Tas bija viss no mēbelēm, kas atradās šaurajā telpā. Man bija briesmīgas galvassāpes un man sāpēja visi kauli manā ķermenī. Man gribējās ēst. Dīvaini, jo es vienmēr domāju, ka  mirušajiem ēdiens nav nepieciešams. Es lēnām piecēlos un centos atrast durvis, bet neatradu tās. Taču pēkšņi sienā parādījās durvis un atvērās. Mans prāts apreiba. Es izgāju. Pēkšņā laternas gaisma mani apdūlināja. Bija nakts ārā.

Tālumā es redzēju kādu jaunu zēnu. Viņš pienāca un pajautāja:
-''Kundze, jūs izskataties ļoti jocīgi un ļoti bāla, jums vajag palīdzību?''

Tad tālāk viss notika kā murgā. Es uzlecu viņam virsū un sāku zēnu plosīt. Man bija asi zobi, es vienkārši plēsu un plēsu. Viņa siltās asinis piepildīja manu organismu. Es ēdu. Es sevi nekontrolēju. Pēc visa, es nometu saplosīto ķermeni un  pēkšņi sapratu, ko esmu izdarījusi. Es jutu riebumu. Noģību.

Pamodos tajā pašā šaurajā telpā. Es atcerējos, ko izdarīju. Notrīcēju. Pēkšņi es sapratu kaut ko. Es biju mirusi un tas zēns mani redzēja. Bet neviens nevar redzēt mirušos... Ne no kā istabā uzradās milzīgs spogulis, es pie tā piegāju.

Tajā iekšā bija kas neiedomājams. Es skatījos tajā un redzēju sevi pirms puberitātes: gari, blondi mati, zaļas acis,  gluda un tīra āda - bez tetovējuma un pīrsingiem un nedaudz īsāka. Vienīgā atšķirība bija - es biju ļoti, ļoti bāla, ar maisiņiem zem acīm un gariem, asiem zobiem. Pēkšņi durvis atkal parādījās un vīrietis ap četrdesmit gadiem ienāca. Viņš izskatījās normāls, ja neņem vērā sarkanos ragus. Vīrietis pasmaidīja:

-''Vai labi paēdi?'' - viņš jautāja.
-''Kur es esmu? Kas ar mani notika..''
-''Tu esi ellē. Kas ar tevi notika? Ha ha!'' - viņš smējās. -''Kas ar tevi noticis? Tu esi mirusi un esi ellē, meitēn.
-''Mums ir noteikumi šeit. Es tiku atsūtīts, lai par tiem pastāstītu. Vari mani saukt par elles skolotāju. Sākumā -  aizmirsti par to, ko līdz šim zini par elli. Mums nav nekādu uguņu vai kas tāds. Mums šeit ir strikts režīms. Tu izvēlies darbu un strādā bezgalīgi. Ir aizliegts ieiet dzīvo pasaulē un ēst visus mirstīgos pēc kārtas, bet sākumā tas ir pieļauts, par cik esi jauniņā un jauniņajiem ir jābūt stipriem. Ja tu esi vainīga un pārkāpusi noteikumus, tad tu tiksi spīdzināta. Piemēram, tu izjutīsi, kā tev noplēš ādu. Taču āda atjaunosies, bet sāpes būs nežēlīgas. Tātad, tie ir mūsu noteikumi'' - viņš ļauni pasmīkņāja, pameta man grāmatu un izzuda.

Vēljoprojām biju šokā. Es paņēmu rokās grāmatu, kas bija ļoti, ļoti bieza un smaga. Iekšā grāmatā bija stulbi noteikumi, piemēram, ''tu nedrīksti teikt vārdu 'Dievs', nedrīksti lamāties ne vairāk par desmit reizēm dienā un tā tālāk.  
Saraksts bija ļoti garš. Kamēr es lasīju noteikumu grāmatu, pagāja vairākas dienas. Man atkal sagribējās ēst. Tad, mans 'elles skolotājs' atgriezās ar koferi. Viņš man pasniedza vēlvienu grāmatu un teica, ka man jāizvēlas profesija, darbs. Vīrietis atstāja grāmatu un izzuda. Profesijas bija ļoti muļķīgas un briesmīgas. Es gribu, lai šis ir tikai ļauns murgs un pēc tā es pamostos... Taču tā nav.

Darbi bija kaitinoši un smagi, taču es izvēlējos tādu, kas man šķita visnormālākais no visiem. Man vajadzēja būt kā sētniecei elles ielās. Tad es atvēru koferi un tas bija pilns ar gaļu. Es to visu apēdu. Pagāja daudz laika, ļoti. Mani vecāki nomira jau sen. Visu to laiku es tīrīju ielas un sekoju noteikumiem. Kādu dienu, mans 'elles skolotājs' pienāca ar smaidu: 

-''Nu ko, meitēn. Tu esi strādājusi ilgi un šodien tu nostrādāji savu pēdējo grēku. Es zinu, ka tu sapņo satikt savus vecākus paradīzē, sapņo tikt ārā no elles. Tātad, pēdējais akmenis ir zudis. Tagad labie darbi ņem virsroku un tu dodies uz paradīzi.''

Man šķita, ka tas ir kāds ļauns joks. Nokļuvu sākuma telpā atkal. Manā acu priekšā bija tie paši svari, taču tagad  melno akmeņu nebija. Vecā sieviete smaidīja:
-''Laipni lūgta paradīzē''.

Viss kļuva gaišs un es atrados pļavā. Mani vecāki un draugi skrēja pretī man. Es biju laimīga. Izgājusi e l l e s   m o k a s. . .