trīspadsmitā daļa, šonakt kas šausmīgāks. priecīgu lasīšanu!
trīspadsmitā daļa, šonakt kas šausmīgāks. priecīgu lasīšanu!
s m a i d i
Es atceros, kad biju mazs zēns, es tiku rūdīts pret bailēm. Viņi aizveda mani pie kādas vecas sievietes, kas iečukstēja man kaut ko un lika man nopūst sveci, kā arī citas lietas.
Īsti neatceros procedūru sīkās detaļās, bet šo un to es atceros. Fakts ir tāds, ka esmu aizmirsis pret kādām bailēm tiku rūdīts un kādas atmiņas viņa centās manī izdzēst. Bet pēdējā laikā es sāku to atcerēties - un es ļoti nožēloju, ka sāku par to domāt...
Es atcerējos savas bailes.
Man bija apmēram četri gadi, bet es to tik labi sāku atcerēties tagad. Atceros dažas dienas pirms procedūras arī, kad VIŅI atkal un atkal parādījās. Tajā laikā es dzīvoju ar savu tanti, brālēnu un viņas vīru, iespējams tikai apciemojot viņus, bet tas bija uz ilgu laiku.
Noteikti vairāk par gadu, bet vecāki nāca arī apciemot mani.
Tajā dienā es sēdēju sava brālēna istabā viens pats un spēlējos ar viņa mašīnu kolekciju, līdz izdzirdēju jocīgu čukstēšanu sev aiz muguras. Es pagriezos. Uz brālēna gultas bija puisis un meitene, apmēram divpadsmit gadu veci un izskata ziņā bija biedējoši. Bāli un viņu acis bija plaši atvērtas, skatoties uz mani. Viņi arī smaidīja. Smaidīja ar zobiem, kas bija ļoti biedējoši. Viens ar otru kontaktējās čukstoties (tai pat laikā viņu lūpas nekustējās, viņu mutes neatvērās un viņi sarunājās caur šaušalīgajiem smaidiem) un tad, zēns pamāja man. Arī viņu acu zīlītes nekustējās, tās bija piekaltas man. Viņi pavisam vienkārši pagrieza galvas pret mani. Es beidzu spēlēties ar mašīnītēm un izskrēju no istabas šausmās.
Bija pēcpusdiena un mana ģimene taisīja pusdienas. Es jau sēdēju pie galda, kad gara sieviete ienāca virtuvē. Viņa bija bāla, ar tādu pašu smaidu, kā tiem bērniem. Sieviete pagriezās pret mani un izskatījās, ka viņas smaids kļuva plašāks. Viņa man novēlēja labu apetīti, tad parāpoja zem galda un izvilka kasti ar šķīvjiem. Tālāk viņa piecēlās un izlika tos uz galda. Mums nekad nav bijuši tādi skaisti šķīvji un es tos nekad neesmu redzējis, arī šo sievieti un tos bērnus, kuri tajā brīdī ienāca virtuvē. Sieviete bija šo bērnu māte. Es viņus vēroju sastindzis un neklausījos, ko saka mana tante, kura kliedza manu vārdu un jautāja, uz ko es tā skatos.
Tajā brīdī sieviete nosēdināja savus bērnus uz krēsliem pretim man un uzlika priekšā tiem šķīvjus; tad palūkojās uz mani un novietoja šķīvi arī priekšā man, sakot, ''Ēd, manu zēn, tu esi tik tievs!''
Viņa piegāja pie saviem bērniem un sāka kaut ko stāstīt. Tad es palūkojos uz šķīvja saturu...
Kādēļ es šo visu atceros tik skaidri? Kādēļ šīs atmiņas parādās tieši tad, kad liekos uz auss? Uz šķīvja bija cilvēka galva. Izvārīta, ar vienu aci un ap šķīvja malām bija pirksti. Es kliedzu. Kliedzu tik skaļi, ka mana tante saķēra mani aiz rokas un centās nomierināt, visu laiku vaicājot, kas notika. Izstāstīju visu, ko redzēju uz šķīvja, arī par dīvaino sievieti un viņas bērniem, kuri tajā brīdī man nepievērsa nekādu uzmanību. Kamēr es trīcēju, dzirdēju meitenes balsi, sakot:
-''Vai es varu paņemt viņa aci no šķīvja? Viņš to neapēda, mammu.'' Un meitene sniedzās pēc mana šķīvja. Uz mana šķīvja, ko uzlika viņas mamma. Es atkal sāku raudāt.
Naktīs viņi sēdēja uz grīdas un spēlēja kaut kādu spēli, smaidi nemainījās. Es raudāju tik klusi, cik vien spēju, cerot, ka nekad vairs neredzēšu viņus.
Dienas pagāja un es izstāstīju tantei visu par to, ko redzēju detalizētāk. Vienmēr kad naktī pamodos, sieviete stāvēja pretī manai gultai. Es tantei izstāstīju arī to, kā viņi spēlēja nesaprotamu spēli. Dažreiz spēlējot spēli, viņi aiztika viens otru tajās vietās, kur nevajadzētu aiztikt un izdvesa jocīgas skaņas. Kāpēc, es nezinu. Tā bija kaut kāda slima spēle, kuru es, būdams mazs, vēl nesapratu.
Sākumā tante neticēja nevienam manam vārdam, viņa lamājās un kiedza uz mani, lai pārstāju izdomāt tik šaušalīgas lietas un kaut kāda iemesla dēļ naktīs viņa raudāja.
Pēdējais piliens bija tas, ka šie ''cilvēki'' centās iesaistīt mani tajā spēlē. Sieviete sāka raut mani ārā no gultas, sakot, ka viņa vēlas, lai sadraudzējos ar viņas bērniem. Es kliedzu un turējos pretī, kamēr viņas garie nagi dziļi saskrāpēja mani un atstāja nežēlīgas rētas. Tajā brīdī tante ieskrēja istabā un redzēja mani sēžot uz grīdas asarās, ar asinīm no manām dziļajām rētām uz kājām. Tad viņa aizveda mani pie vecās sievietes, lai veiktu kaut kādu baiļu rūdīšanas procedūru... Mani māca sajūta, ka tante jau kaut ko zin par šo māju.
Kad es atgriezos mājās pie vecākiem, es vairs ar tanti nekontaktējos. Vairākus gadus pēc tam viņa izvācās no tās mājas. Kopš tā brīža es vairs neesmu neko dzirdējis par savu tanti, brālēnu un viņas vīru...
Viss ir īstāks par īstu un man pat paliek bail atcerēties.... Uz safočētajām bildēm tie gari, ko uzķērām... Pēc pāris dienām kaut kā mistiskā veidā viss bija pazudis.... Izgaisis.... Brr....
Intresanti kurš mīzelis ielicis mīnusu ...Šitos rakstus tik tagat pamanīju .... ļoti forši intresanti...