neliecies uz auss 52

e s i   p ā r l i e c i n ā t s    k a    a t r o d i e s   t u r   k u r   v a j a d z ē t u   a t r a s t i e s  ?

Tas notika ar mani pirms trīs gadiem. Es stāvēju autobusa pieturā nēsādams austiņas un tad, pēkšņi mūzika beidza spēlēt. Pirms es paspēju sasniegt kabatu, mūzika sākas skanēt atkal. Bet tajā brīdī, kad mūzika izslēdzās pati no sevis, manas ausis juta kaut ko līdzīgu nelielam elektriskam šokam. Es tam īsti nepievērsu uzmanību, noslaucīju savas austiņas domādams, ka tā bija kaut kāda uzkāršanās.

Piecpadsmit minūtes vēlāk es izkāpu ārā no autobusa un ievēroju biedējoši džeku, viņš viss bija baltā apmetnī un ar lielām ūsām. Viņš vienkārši tur stāvēja un skatījās uz mani. Es palūkojos atpakaļ uz viņu un aizgāju darīt savas lietas.  Un tad tas viss sākās. Es sāku šo mistisko vīrieti redzēt katru dienu - pieturās, metro, kaut kur uz ielas. Vissvarīgākais ir tas, ka es vienmēr redzēju viņu situācijās, kurās es viņu nevarēju nekad sasniegt. Metro - pretējā eskalatorā, es eju uz leju, viņš uz augšu. Vilciens sāk kustēties - viņš stāv ārpus durvīm. Dodos uz otro stāvu universitātē, viņš skatās caur logu uz mani un tā tālāk. Visos gadījumos, es nekad nevarēju viņu sasnieg! Tas ilga apmēram vienpadsmit dienas.

Un tad es atkal redzēju viņu. Biju tramvajā un viņš, stāvēdams uz ielas, lūkojās uz mani caur logu. Es nespēju to vairs izturēt un uzkliedzu šoferim ''STOP, man tagad jākāpj ārā!''. Lai gan nebija pieturas, šoferis apstādināja tramvaju. 

Nenoņemot savas acis no viņa, es devos taisni viņa virzienā. Vēljoprojām viņš stāvēja tur klusi un skatījās uz mani. Es pienācu un teicu: ''Kas tu esi un ko tu no manis gribi?'' Atbildes vietā viņš saņēma manu roku un čukstēja: ''Nu taču, labais zēn, mosties beidzot!'' Es nezināju ko darīt un vienkārši tur stāvēju. Mistiskais vīrietis turpināja: ''Mosties beidzot, paskaties apkārt, vai tu neredzi, kas notiek?'' Viņš sāka kliegt uz  mani skaļāk un skaļāk! Beidzot es izrāvos no satvēriena un pamodos. Viss, ko redzēju, šokēja mani.

Patiesībā tajā dienā, pieturā, es un vēl trīs citi cilvēki tika notriekti ar automašīnu. Un visu šo laiku es biju komā. Un viss, kas notika ar mani, bija kaut kāda veida bojājums smadzenēs dēļ trieciena. Un tas vīrietis, ko es vienmēr redzēju, izrādījās mans ārsts, kurš sešas dienas cīnijās par manu dzīvību. Kad es pavisam izveseļojos, es izstāstiju visu ārstam. Savādi, bet viņš klusi klausījās manī un teica, ka tas ir normāli. Un pat ja es pateicu, ka es savādākajā realitātē pavadīju 11 dienas, viņš arī uz to atbildēja, ka tas ir normāli, jo cilvēks būdams komā zaudē jebkādu laika izjūtu.

Pēc visa šī, trīs gadus vēlāk, es neticu nekam un nevienam. Man ir patstāvīga sajūta, ka es vēljoprojām esmu tur. Es pat nezinu kā to izskaidrot...

...kur es īsti esmu?