neliecies uz auss 65

e s   e s m u    l e l l e

Es esmu lelle.Stāvu jau vairākus gadus šajā veikalā. Kāds nolika mani uz augstākā plaukta, tālākajā stūrī. Un tā skaistā bārbija, kas stāv kā galvenā lelle pa vidu. Vēlos izraut viņas zeltaini garos matos! Ja nebūtu šīs bārbijas, es būtu nopirkta.
Nopirkta jau sen.

Padomā, kam gan nepatiktu mīlīga lellīte ar sudrabaini baltiem matiem un debeszilām acīm Man ir tāds ķermenis, kas lokas
kā vien īpašniekam iepatīkas. Pie tam, manis izveidotāji iedeva man glamūrīgu sarkanu kleitu u ar zelta un melnām lentēm. Starpcitu, es esmu unikāla lelle - pēc manis kaut kāda iemesla dēļ nekad nav bijusi tāda lelle kā es.

Kādā jaukā beidzot mani kvēlākie sapņi piepildījās - maza meitenīte ar savu mammu ienāca veikalā. Kad viņa ieraudzīja
to bārbiju, viņa skaļi iespiedzās - ''Es gribu viņu, mammu!''. Mamma noņēma mani no plaukta un parādīja to savai meitai.

''Varbūt šo?'' - viņa vaicāja. ''Bet mammu, es vēlos bārbiju!'' - meitenīte atbildēja un uzsita ar kāju, kā iespītējoties.
''Bet meitiņ, šī lelle ir skaista. Turklāt, tā nav tik dārga kā bārbija!'' viņas mamma atbildēja strikti. Pēc tik lielas pārliecināšanas, meita paņēma mani. Es nekad neesmu bijusi tik laimīga savā leļļu dzīvē! Un tad viņi nesa mani mājās... Es domāju ka tad, kad tur nonāksim, meitenīte spēlēsies ar mani, taču viņa mani izņēma no kastes un nometa stūrī. Nometa. ''Kādēļ viņa tā izdarīja? Viņai mani nevajag? Vai tā var būt taisnība? Tik žēl...'' 

Pēc vairākām minūtēm, viņa atgriezās pie manis ar citu lelli rokās. Meitenīte noņēma nost manu grezno kleitu un manas kurpes, uzliekot tās otrai lellei. Tad viņa atnesa netīru un noplukātu lelli un nometa to virsū man. Gulēju stūrī uz zemes nekustīga visu dienu.

Vakarā meitene atgriezās atkal. Viņa paņēma mani savās rokās un iztaisīja dusmīgu ģīmi, sakot: ''Stulbā lelle! Gribēju, lai mana mamma nopērk bārbiju, nevis tevi! Visām manām draudzenēm ir tādas, bet man ir citādākas lelles!'' To pasakot, viņa aizmeta mani un es pamatīgi atsitu savu trauslo ķermeni pret gultas stūri. Ja es būtu cilvēks, es sāktu raudāt - ne tik daudz dēļ fiziskām sāpēm, bet gan emocionālām sāpēm. Meitene mani atkal pacēla un neskaitāmas reizes sita pret gultas cieto malu. Tad viņa nosvieda mani uz grīdas un aizgāja.

Pienāca nakts. Es sēdēju nomesta uz meitenes istabas grīdas. Manas jūtas vēl nekad nav šādi aizskartas!  Kādēļ visām meitenēm jābūt vienādām - ar bārbijām? Es piecēlos. Dusmas manī sakāpās. Lielas dusmas. Aizgāju uz virtuvi. Izmantojot aizkarus, es uzkāpu uz virtuves galda. Tad es ieraudzīju priekš manis milzīgu virtuves nazi un pagrābu to. Nolecu ar visu nazi uz grīdas un devos atpakaļ uz viņas istabu.

Tur viņa gulēja, ieritinājusies segā savā princešu gultā. Nedaudz, tikai nedaudz jutos žēl par viņu. Viņa gulēja kā enģelis.Bet šis enģelis nebija labs pret mani. Es atcerējos, kā viņa pret mani izturējās. Pienācu pavisam tuvu gultai, turēdamasavās neīstajās rokās nazi...

Pēc astoņām minūtēm es, atkal izmantojot aizkarus, tiku no gultas uz loga palodzes. Mana kleita bija sarkana no asinīm,kuras viņa zaudēja. Es palūkojos atpakaļ un atskatījos uz savu padarīto. Gara brūce visā viņas kakla garumā un asinis, kas plūda pa visu princešu gultu. 

''Ardievu, mana saimniece!'' Es uzsaucu, lecot nost uz ielas no loga.