neliecies uz auss 152

n e v e r  v a ļ ā   s a v a s   a c i s

Es kopā ar savu māsu Sāru pastaigājos pa parku, bija ļoti skaista diena. Mūsu mazā pilsētiņa bija lieliska vieta, noziegumu skaits vispār tuvojās nullei. Visi pazina viens otru ļoti labi un visi bija labās attiecībās viens ar otru. Tajā dienā parks bija pilns ar cilvēkiem, un es pazinu gandrīz visus. Izņemot vienu.

Uz parka soliņa nomalāk sēdēja aizdomīga sieviete, bet viņa šķita tik nekaitīga. Bet tajā pašā laikā dīvaina. Viņa vienkārši lasīja grāmatu un bija sveša mūsu pilsētiņā. Ātri par viņu aizmirsu un pievērsos māsai.
Man ar savu māsu ļoti patika spēlēt spēli, kuru sauca ''never vaļā savas acis''. Viens cilvēks aizver acis un otrs cilvēks cenšas pierunāt, mudināt vai piespiest atvērt tam cilvēkam acis ar dažādākajām metodēm. Parasti mēs centāmies viens otru nobiedēt.

Ar Sāru sēdējām zem koka. Bija manas māsas kārta atvērt acis.  Es centos viņu kutināt, bet tas tikai uzjautrināja viņu un Sāra acis neatvēra. Tad es nolēmu, ka izlikšos, ka dodos prom. Centos katru soli iet ļoti lēni un turpināju pazemināt savu balsi lai izklausītos, ka esmu kaut kur jau aizgājis tālāk. Viņa tam noticēja. Sāra atvēra savas acis, ieraudzīja mani tur pat un nopūtās atvieglojumā.

Tad pienāca mana kārta. Aizvēru acis un ievilku dziļu elpu. Sāra smējās un es nespēju atturēties smieties arī. Pēkšņi viņa beidza smieties un kļuva kluss ap mums, it kā visi būtu pēkšņi pazuduši no parka. 

-''Sāra, vai tu esi te?'', gribēju atvērt acis, bet iekšējā balss manā galvā teica - ''neatver tās.''
-''Dāvid, palīdzi man, lūdzu, palīdzi man!'' Tagad es tiešām gribēju atvērt savas acis, bet Sāra vienmēr izmantoja šo panikas metodi, lai uzvarētu. Tādēļ es nolēmu vēl acis neatvērt, neskatoties uz viņas ļoti ticamajiem kliedzieniem.

Viņa kliedza un kliedza un es vairs nevarēju izturēt, atverot acis. Pēkšņi viņa beidza kliegt un kāds man iečukstēja, ''Neatver savas acis''. Es atvēru acis, neatkarīgi no tā, ko teica tā balss. Es ieraudzīju savu māsu. Mirušu. Pakārtu zem koka...

Šoka stāvoklī man kaut kā izdevās pagrābt telefonu un pazvanīt policijai. Es sēdēju zālē un nespēju aptvert, kas notika. Skatoties garām Sāras līķim, es ieraudzīju dīvaino sievieti uz soliņa, viņa turpināja lasīt to grāmatu. Es pienācu pie viņas un ieskatījos grāmatā. Zīmīte bija uzrakstīta ar tumši sarkanu tinti: ''T u    a t v ē r i    s a v a s    a c  i s    p r e t     g r i b u.''