Es nedomāju, ka esmu traks, bet daļa no manis cer, ka tomēr esmu. Man pat ir nedaudz bail šo publicēt, baidoties uzzināt, kas notiek citās vietās. Es zinu, ja es to kādam izstāstītu dzīvē, tad viņi domātu, ka esmu absolūti nenormāls.

Cilvēki nekad nedomā par sniegu, ko viņi ienes, piemēram: mašīnās, ofisā, mājās, visur. Kādēļ viņiem tas rūpētu? Tas taču ir tikai sniegs. Kad esi iekšā, tad paiet pāris minūtes, līdz tas izkūst. Tā ir normāla ziemas parādība. Es zinu, ka nekad neesmu par to kārtīgi padomājis vai aizdomājies, jo nešķita nekas īpašs. Ne līdz vakardienas rītam.

Šeit Portlendā sniga, ceturdienā. Es zinu, ka pārējās valsts daļas cieta smagāku ziemu, bet šī bija mūsu pirmais sniegputenis šo ziemu. Nebija arī tik traka vētra. Daudzi no mums jau pameta ofisu ātrāk, bet tas bija tādēļ, ka darbi rita ļoti lēni. Sniegs vienkārši bija iegansts, lai aizietu ātrāk mājās no darba. Es ar savu draudzeni strādāju vienā kompānijā, tādēļ devāmies mājup kopā. Nesniga stipri, bet bija diez gan sasniguši ceļi. Notīrijām sniegu no mašīnas un devāmies mājās. Kad tur nonācām, mums bija sniegs uz cimdiem, mēteļiem un zābakiem. Kā jau tas būtu sniegputenī. Mūsu vakars bija diez gan vienmuļš - viņai vajadzēja šo un to sacept priekš Pateicības dienas, savukārt man - uzspēlēt pāris datorspēles.

Nākamajā rītā mums vajadzēja agri celties. Abi Pateicības dienu parasti svinam atsevišķi viens no otra, pie savām ģimenēm, tādēļ viņa rīt aizvedīs mani pie maniem vecākiem un tad dosies uz Mančesteru pie saviem. Mana draudzene atgriezīsies piektdien.
Varbūt dēļ noguruma man šķita, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Uz palodzes zem loga bija nedaudz sniegs, ļoti minimāli. Bet es samierinājos ar domu, ka viņa nedaudz atvēra logu un tādēļ sniegs tika iekšā. Tālāk stāvēja mūsu jakas, uz kurām vēljoprojām bija palicis vakardienas sniegs un šķita, ka tas ir daudz vairāk, nekā tur bija iepriekš.
No rīta viņa nelikās traucēta par šo dīvainību, savukārt es vēl biju gultā, pārāk noguris, lai man kaut kas tajā momentā rūpētu. Draudzene paņēma savu mēteli un es redzēju sniegu, kas pamatīgi nobira uz grīdas. Es paņēmu savu otru mēteli, jo tā jaka, ko vilku vakar, ir paredzēta maniem nakts motocikla braucieniem. Noskūpstiju viņu kad nonācām pie maniem vecākiem un viņa aizbrauca uz Mančesteru. Es ļoti ceru, ka tas nebija mūsu pēdējais skūpsts. Šādas domas mani vien iedzin bēdās.
Pateicības diena bija jauka, bet gandrīz tāda pati, kā iepriekšējos gadus. Rutīna mūsu Pateicības dienas svinēšanā - brokastis, parāde, suņu šovs, filma un tad pusdienas. Garlaicīgi, bet jauki, kopā ar ģimeni. Mana draudzene man uzrakstīja uzreiz pēc tam, kad nokļuva pie saviem vecākiem, sakot, ka tur nav elektrības. Tās nebija daudzās vietās. Tajā naktī, mana māsa aizveda mani atpakaļ uz mājām. Kas mani sagaidīja dzīvoklī, kad iegāju pa durvīm, bija šokējoši, maigi sakot...
Sniegs, visur. Vismaz divas pēdas garumā ar sniegu, aizsedzot visas mēbeles un visu. Bija ļoti auksti. Pat aukstāk nekā ārā. Es pamanīju, ka virtuves logs bija izsists, droši vien dēļ kāda koka. Droši vien arī dēļ koka sniegs tika iekšā mūsu mājā. Vēljoprojām, es neatradu nevienu labu iemeslu, kā pie velna varētu tikt daudz sniega tikt iekšā. Loga stikla lauskas arī neizskatījās tā, kā tām vajadzētu izskatīties - tās bija baltas, visas ar biezu sniega kārtiņu.

Sadabūju rokās dzīvokļa īpašnieku, kurš dzīvo tajā pašā namā, kur mēs. Viņš bija vairāk pārsteigts nekā es. Īpašnieks teica, ka bija visu dienu mājās un nedzirdēja nekādas aizdomīgas skaņas, ne arī stikla plīšanu. Nekādu koku vai logu. Viņš teica, ka parūpēses par visu un, ka apmaksās mums moteļa izdevumus, kamēr tie iztīrīs visu un salabos logu. Īpašnieks droši vien jutās vainīgs, būdams visu dienu uz vietas neko nedzirdēdams. Es biju noguris. Pazvanīju savai māsai, lai viņa mani aizved atpakaļ pie vecākiem. Es centos sazvanīt arī savu draudzeni, bet viņa necēla, nebija tīkla. Droši vien dēļ vētras. Vai arī viņas telefons izlādējās, jo aizmirsa to uzlādēt vakar. Vēljoprojām es vēlos, lai tas būtu patiesais iemesls...

Galīgi nevarēju aizmirst dzīvokļa skatu, visu pārklātu ar sniegu iekšpusē. Tas nešķita dabīgi un dabiski. Tieši tad es arī atcerējos par mazo sniega daudzumu uz mūsu jakām. Sniegs arī bija uz mūsu cimdiem, kad nonācām mājās, izkāpjot no mašīnas. Vai tad tas neizkustu, pirms nonācām mājās? Devos uz darbu šorīt, noguris no maz gulēšanas. Nebija daudz cilvēku, kuri ieradās darbā. Es zinu, ka tas nav nenormāli priekš piektdienas uzreiz pēc Pateicības dienas, bet cilvēki, kuri plānoja šodien nākt uz darbu neieradās, un mēs nevarējām ar tiem sakontaktēties. Tostarp arī manu draudzeni. Kādēļ viņa vēl man nav atzvanījusi? Šī doma skrēja cauri manam prātam visu rītu. Viens no maniem kolēģiem, kas ir arī mans draugs, bija viens no tiem, kas neatnāca. Sapratu, ja aizbraukšu pie viņa, es pārliecinātos, ka viņš vienkārši ir aizgulējies un tādēļ neatnācis. Tas manas bailes samazinātu. Tā arī darīšu...
Uzreiz kā redzēju viņa mājas, es zināju, ka manas bailes pastiprinājās un panika sākās manī. Daži no viņa logiem bija izsisti, bet daži - pavisam balti. Lēnām piebraucu pie viņa mājas. Es gribu pārliecināties, ka viņam nedraud briesmas. Varbūt viņš nebija mājās. Bet viņa mašīna vēl ir te. Viņš vēl ir te. Viss auksts. Tas ir tas, ko es redzēju, ieejot viņa mājās. Viss auksts. Tas bija visbriesmīgākais skats, ko esmu redzējis pēdējo gadu laikā. Viņa acis bija sasalušas baltas, katra redzamā ķermeņa daļa gaiši zila un viņa roka, sasalusi nokritusi, sašķīdusi gabalu gabalos... Tas notiek ātri, tagad es to saprotu...
Šobrīd atrodos pie vecākiem. Man nebija drosmes viņiem to izstāstīt, ko redzēju, ja pats nesapratu, ko es tur saskatīju. Viņi man jautāja kādēļ es grābu sniegu un birdināju nost un ārā n mājas. Palūdzu viņiem neiet ārā. Tā bija kļūda. Mums vajadzēja braukt prom. Es aizmirsu pārbaudīt kurpju skapi, vai tur nav palicis sniegs. Piecas minūtes iepriekš, kad es šo rakstīju, es dzirdēju logu izsišanu lejasstāvā. Sāk palikt a u k s t s . . .