Kādu nedēļu pirms manas desmitās dzimšanas dienas, es devos uz stūra veikaliņu ar desmit dolāriem un pa to naudu nopirku burciņu ar konfektēm priekš savas mammas. Dodoties atpakaļ uz mājām, vīrietis, kuru nekad neesmu redzējusi, panāca mani un sāka runāt.

-''Sveika!'', - viņš priecīgi pasveicināja. Mani sauc Dr.Remsejs. Es esmu pediatrs. Vai tu zini, kas ir pediatrs?

Gāju uz priekšu, it kā viņa te nebūtu, neatbildot un cerot, ka viņš sapratīs, ka nevēlos runāt. Šīs zīmes, kuras devu, ka nevēlējos runāt, bet viņam netraucēja un turpināja runāt.

-''Vai taviem vecākiem nepieciešams pediatrs? Protams, tu esi gandrīz liela meitene jau, tev vajadzētu drīz arī cita veida ārstu, vai ne? Tas ir normāli. Tavi vecāki var vienalga tevi aizvest pie manis vēlāk. Tev ir skaisti blondi mati... Es vienkārši devos pēc čupa čupiem, priekš savas konfekšu burciņas manā ofisā. Vai tev patīk čupa čupi?''

Paldies Dievam, es jau tuvojāmies manām mājām. Bet arī viņš. Tādēļ es nedaudz paskrēju, ieskrēju mājās un iegāju virtuvē. Kopš tā brīža sākās mūsu ģimenes lielākais murgs... Nepagāja ilgs laiks līdz šis Dr. Remsejs sāka parādīties ārvien biežāk.

Sākumā, šķita normāli, bet tad viņš sāka braukt ar savu mašīnu pie mūsu mājas, smaidīdams un vicinot rokas. Pateicu to savai mammai, kura teica, ka viņš iespējams bija ceļā no darba uz mājām. Bet tad, telefonu zvani sākās.

Mans tētis pasauca uz viesistabu un nosēdināja mani. Viņš sāka mani iztaujāt par dienu, kad Dr. Remsejs sāka sekot man mājup un vai esmu ar viņu runājusi. Viņš teica, ka neesmu iekūlusies nepatikšanās, bet man vajadzēja visu izstāstīt. Izstāstīju visu, ko zinu un viņš jautāja, vai neesmu ko piemirsusi izstāstīt. Es teicu, ka nē. Tad viņš noskatījās uz mani un jautāja:

-''Tad kā viņš zin tavu vārdu?'' - jautāja tētis.
-''Es nezinu, tēt. Neesmu viņam ne vārda teikusi...''

Izrādās, ka tā nav vienīgā lieta, ko viņš zin. Viņš zināja arī manas māsas vārdu. Drīz vien, ne tikai māsa nedrīkstēja atbildēt uz telefona zvaniem, bet arī es. Viņš zvanīja vairākas reizes dienā; sākumā, neviens no mums nesaprata, ko viņš runāja. Tad, vienu nakti, viens no maniem brāļiem teica, ka vīrietis draudēja caur telefonu, ka izdarīs man pāri...

Lietas kļuva sarežģītākas un nopietnākas arī pēc zvaniem. Mans tētis izsauca policiju, bet laiki bija tādi, ka vēl nepastāvēja likums par izsekotāju sodīšanu un tur policija neko padarīt nevarēja. Policija teica, lai tiem zvana, ja vīrietis cenšas kaut ko mums nodarīt. Mans tētis tad pazvanīja savam draugam, kurš ir policists. Visu nākamo mēnesi, tēta draugs, policists, vedāja mani uz skolu un atpakaļ mājup. Pēkšņi, dzīve, ko es zināju līdz šim, kļuva par elli. Es nevarēju doties uz skolu viena, nevarēju spēlēties laukā kopā ar draugiem, nevarēju pat viena doties uz veikalu. Nekāda privātuma.

Kad visa mana pieeja ārpasaulē bija noslēgta, lietas saasinājās. Bija laiks, kad vīrietis sāka izsekot manu māsu. Tad vienu vakaru mana māsa, abi mani brāļi, mamma un es bijām virtuvē. Viens no maniem brāļiem pamanīja ēnu garāžā/ Dr. Remsejs iznāca ārā no garāžas ar smaidu un mani brāļi viņam skrēja pakaļ. Viņi skrēja visu ceļu līdz pat tālākajam parkam, kur pazaudēja izsekotāju starp kokiem. Maniem vecākiem nācās izsaukt policiju atkal, bet no tā nekāda labuma nebija. Vienīgā informācija, ko devām ir izskats un noteikti, ka neīsto vārdu - Dr. Remsejs...

Pēc pāris nedēļām, mēs pamodāmies no rīta un atradām mūsu suni - pakārtu. Tas bija milzīgs trieciens. Suns bija skaists vācu aitu gans, dzimis tieši tajā pašā dienā, kad es. Mēs visi bijām šokā. Policija teica, ka nav nekādu pierādījumu, ka pie vainas ir Dr. Remsejs. Nolikumā ierakstīja, ka tas bija nelaimes gadījums, bet, protams, neviens no mums tam neticēja...
Viņa zvani kļuva ar katru reizi informatīvāki. Viņš stāstīja par to, kas no mums ir vai kas no mums nav mājās. Ja mans brālis teiktu, ka tētis bija mājās, Dr. Remsejs pateiktu patiesību, kas patiešām atrodas mājās tajā brīdī. Vīrietis arī stāstīja par pašu māju un kas tajā iekšā - par to, ka mierīgi varētu atvērt virtuves logu ar nazi no ārpuses, pat ja tas būtu aizslēgts, arī par to, kādas durvis mums bija un cik viegli ir tās atlauzt. Tajā naktī, mans tētis aizcirta tās durvis, kuras izsekotājs raksturoja, lai tās nevarētu tik viegli dabūt vaļā. Arī logiem tiks pielikta lielāka drošība.
Maniem vecākiem bija jādodas uz tēta darba kolēģu pasākumu. Mans vecākais brālis bija skeitparkā, kurā norisinājās turnīrs. Mana māsa runāja pa telefonu ar savu labāko draugu, pārliecinādama tēti, ka tas nav Dr. Remsejs. Mans mazais brālis gulēja uz grīdas ar savu mīļāko mantiņu. Savukārt es skatījos kādu multfilmu. Bija ļoti vēls. Pēkšņi, atcirtās vaļā durvis, kuras tētis bija tik ļoti nodrošinājis un pēc pāris sekundēm es pamanīju ēnu.
Mana māsa ātri izslēdza televizoru un nometa telefonu. Mēs uzskrējām augšstāvā. Apmēram pa vidu kāpjot augšā sapratām, ka mūsu mazais brālis palika lejā, gulēdams uz grīdas. Cik klusi vien varējām, nogājām lejā pēc brāļa, lai paņemtu viņu. Mēs visi uzgājām uz guļamistabu un neieslēdzām gaismas; tādējādi viņš neredzēs, ka esam te. Kādu laiku vērojām ārā pa logu un kad tur neatradām viņu, mēs nogājām lejā uz viesistabu, lai paskatītos tur. Mēs redzējām ēnu un sadzirdējām klauvējienus pie durvīm. Dr. Remsejs klauvēja, skaļi.
-''Ko tu no mums gribi?'' - mana māsa skaļi pajautāja, izbāžot galvu ārā pa logu. Viņš pakāpās atpakaļ un teica: -''Vai šī ir Mērfiju rezidence? Man ir picas pasūtījums. Vai jūs iznāksiet?'' Viņa nobolīja acis un teica, ka nav stulba. Māsa redzēja, ka rokās viņam nav picas, kā arī nav mašīnas. Viņa pazvanīja policijai un Dr. Remsejs gluži vienkārši aizgāja prom.
Pēc neilga laika, brāļi pārradās mājās. Mēs viņiem izstāstījām, kas notika un viņi apstaigāja dārzu, lai pārbaudītu, vai viņš tur nav. Kopš šī brīža esam padevušies zvanīt policijai, jo tas nekad nepalīdzēja. Katrs no mums pagrāba pa nazim no virtuves, lielākai aizsardzībai. Ja nu kas. Pēc kāda laiciņa, viens no brāļiem devās uz virtuvi, lai paņemtu kaut ko ēdamu. Vai zinat to sajūtu, it kā tevi kāds vērotu? Jā, man tāda bija. Lielais brālis turpināja skatīties virtuvē, cauri logam uz viesistabu. Viņš neko neredzēja, bet es vēljoprojām jutu vīrieša acis, tādēļ brālis piegāja tuvāk logiem. Brālis turpināja pārbaudīt visus logus un piegāja pie viena, saliekot plaukstas pie loga un pieliekot galvu. Tur, otrpus logam, stāvēja Dr. Remsejs, smaidīdams un pamādams ar roku. Brālis pabļāva, lai panāk jaunākais klāt, bet kad pagriezās atpakaļ pie loga, Dr. Remsejs jau bija prom. Viņi atkal izgāja ārā, bet neredzēja nekur izsekotāju.
Nākamajā naktī mēs spēlējām spēles, jo nevarējām iemigt dēļ tā, kas pēdējā laikā notiek. Mana māsa jautāja vecākajam brālim kas noticis, jo viņš neizskatījās ne izgulējies, ne labā garastāvoklī. Brālis atbildēja, ka viņu nomāc sajūta, ka tulīt pie durvīm vai logiem būs klauvējieni. Pabeidzot teikumu, tas arī notika. Pie loga aiz brāļa bija klauvējieni. Haosā, abi vecākie brāļi izskrēja ārā, bet atkal jau Dr. Remsejs bija prom.
Pēc pāris nedēļām, es atrados skolā un biju ārā, spēļu laukumā. Šūpojos augšup lejup, līdz pamanīju nepazīstamu mašīnu, kas kustējās uz priekšu ļoti lēni. Tajā iekšā bija mūsu izsekotājs, atkal smaidīdams un mādams ar roku. Skola jau zin par šo vīrieti, kad izstāstīju visu. Ātri aizskrēju pie skolotājas un izstāstīju, viņa man lika palikt iekšā direktora kabinetā, kamēr izsauks manu mammu.
Pēc pāris dienām, nakts vidū pamodos slāpēs. Devos lejā uz virtuvi paņemt dzērienu un tur, sēžot uz galda tumsā, bija mans tēvs. Ar pistoli uz galda. Viņš bija noguris no policijas, kura gaidīja, kamēr Dr. Remsejs kaut ko izdarīs. Viņš bija noguris no tā, ka viņa bērni bija terorizētu. Tētis vienmēr baidījās, ka kaut kas notiks, kamēr viņš bija darbā. Es neilgu laiku pasēdēju pie viņa, skatoties, pirms viņš nosūtija mani gulēt.
Šāda tipa atgadījumi un notikumi turpinājās astoņpadsmit mēnešus. Tad, kā pēkšņi tas uzsākās, tā arī beidzās. Viņš pazuda no mūsu dzīvēm pavisam vienkārši - visi zvani, piebraukšana ar automašīnu dažādās vietās ar biedējošo māšanu ar roku, viss. Visu šo laiku, kopš Dr. Remseja parādīšanās, es redzu murgus, kuros viņš stāvp ie manas gultas. Pagāja ilgs laiks, līdz varēju justies kā bērns atkal.
Vairākus gadus vēlāk es uzzināju ka tad, kad maniaks mums zvanīja, viņš arī draudēja, ka nogalinās un izvaros mani un manu māsu... un tur nebūtu nekā, ko mani vecāki varētu darīt. Ka pakārs manus vecākus. Es nezinu, kas notika ar izsekotāju tad, kad viņš pazuda.
Es nezinu, vai viņš cieta autokatastrofā, vai tika ieslodzīts cietumā, vai komā... bet dažreiz es aizdomājos, vai tēta ilgā sēdēšana virtuvē ar pistoli beidzās. Vai tētim bija kāds sakars ar izsekotāju. Es nezinu un neesmu pārliecināta, vai gribu zināt.