neliecies uz auss 1114

o d z e   c i l v ē k a   v e i d o l ā 

Sieviete piespiedās cieši pie sienas. Viņas lielajās acīs bija manāmas nenormālas bailes. Viņa skatījās uz viņu, trīcēdama.

-''Nenogalini mani, liec mieru!''
Nezināmā radība pienāca tuvāk un ošņāja gaisu. 
-''Ko tu gribi no manis? Lūdzu... lūdzu...''

Tas atvēra muti. Sieviete iekliedzās. 
-''NĒ! EJ PROM, LŪDZU... NĒ...'' - sieviete izmisīgi kliedza.

Sienas no asinīm nokrāsojās koši sarkanas. Šņākšana. Nezināmais uzbrucējs pasmaidīja.

Džeimss Valkons
Privātais detektīvs.
Laba reputācija.
Tālr.: +7-972 XXX-XX-XX

-''Vai Jūs tiešām varat man palīdzēt?''
-''Jā.''
-''Tad šeit ir mans ziņojums...''

Es paņēmu lapiņu, ko man iedeva. 

Uz tās bija glīts sievietes rokraksts. Un bailes katrā rakstītajā teikumā.

-''Padzeries. Nomierinies, es atradīšu tavu māsu.'' - mierināju. Svešiniecei nobira asara. Man atkal vajadzēja viņu mierināt.

-''Es tev ticu''.

Visi man tic, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka astoņi cilvēki pazuda mūsu pilsētā piecu nedēļu laikā. Viņi tika meklēti un meklēti, taču pēdu nekādu. Sāka zvanīt telefons. Es pacēlu, zvanītājs ir Sams.

-''Boss, tas ir svarīgi'' - noraizējušā balsī teica Sams.
-''Kas?'' - vaicāju.
-''Es esmu aizturēts iecirknī''.

Kādēļ tu vienmēr iekulies nepatikšanās, Sam? Mūžīgais jautājums. Tagad es staigāju pa naksnīgajām ielām ar mērķi doties uz policijas iecirkni. Paldies Dievam, tur strādā mans labs draugs. Nonākot galamērķī, izrunāju ar savu asistentu kas par lietu. Viņa acīs es pamanīju vēl nebijušas bailes.

-''Tu neticēsi, ko es redzēju.''
-''Ko tu redzēji?'' - vaicāju.
-''Pamanīju kādu sievieti, kas man atgādināja vienu no astoņiem pazudušajiem cilvēkiem, taču es viņu nenoķēru. Kad es tai dzinos pakaļ, es uzskrēju virsū kādam ēnā stāvošam cilvēkam, vīrietim. Parats vīrietis, bet uzvedās ļoti dīvaini. Viņš atskatījās atpakaļ ik uz soļa un... šņāca. It kā kaķis, bet it kā odze...'' - Sams ātri izstāstīja piedzīvoto.
-''Varbūt tas vienkārši bija kāds dīvains vīrietis, tu taču pats saproti, kādi dīvaiņi mēdz būt mūsdienās...''
-''Dīvainais vīrietis ir viens, bet notika vēl kas neparasts. Kad es pienācu tuvāk, viņš atskatījās. Viņa acis. It kā tās spīdētu, mirguļotu. Bet, viņam bija kapuce, tādēļ es viņu tik viegli nevarēju pamanīt. Un tad viņš skrēja uz manu pusi. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti spēcīgs šis ''vīrietis'' ir. Ar vienu rokas vēzienu viņš meta man ar kādu mašīnu, kas noparkota stāvēja tālāk. Ar vienu roku! Tu saproti to?''
-''Un tad policists atnāca.''
-''Jā. Kaimiņš izsauca, jo bija liels troksnis. Tad dīvainais vīrietis novilka kapuci un palūkojās uz mani. Es nevarēju izprast viņa acis, man bija histērija.''

Es neticēju ne vārdam. Aizgāju pie policista, kas aizturēja Samu. Policists man izstāstīja, ka tika atrasts aiz kādas ļoti bojātas mašīnas, šoka stāvoklī. Viņa acis bija dīvainā stāvoklī, neparastā, tādēļ viņi Samam iedeva devu ar trankvilizatoru, kas novērsa viņam bailes un trauksmes sajūtu.
Mans telefons atkal iezvanījās. Mans draugs, policists, zvanīja man.

-''Džeimss, vai tu vēljoprojām izmeklē pazudušo cilvēku lietu?''
-''Jā gan, izmeklēju.'' - atbildēju.
-''Mēs kaut ko atradām. Uznāc šurpu'' - policists lika.

Jāpieveicikai divi stāvi un būšu tur.

-''Stāsti, kas zināms?'' - nonācis tur, jautāju. Mans draugs laipni lika man apsēsties. Viņš paņēma aploksni un bildi no tās, iedodot to man.
-''Mums ir astoņi šādi foto.'' - noteica policists.

Jutos šokēts. Riebuma sajūta aizmigloja manu prātu.

-''Kur tu tās atradi?''
Kaut kam purvam līdzīgā vietā. Visi līķi tika ielikti konteineros, līdzīgi zārkiem. Tie tika aprakti trīs metrus zemē.

-''Vai tie bija zvēri?'' - to jautāju vairāk sev, nekā draugam.
-''Tā es neraksturotu šo nezināmo. Saņēmu ekspertīzes rezultātus. Šie visi ir mūsu astoņi pazudušie.
-''Kā viņi nomira''? - jautāju.
-''Tik tikko noticēsi man...''
-''Nu?'' - nepacietīgums manī sakāpa.
-''Visas līķu zarnas tika sasmalcinātas un sadurstītas. Pirmkārt, viss atgādināja putru. Orgānu putru. Mēs atradām atlikušos cilvēku orgānus apraktus, maisos. Viss bija kā putra.'' - ar riebumu viņš man stāstīja. ''Vai tu saproti?''

Taču es nesapratu, pārāk pretīgi lai saprastu. Visi orgāni tika samalti putrā un tad izņemti no viņu ķermeņiem? Izskatās, ka es lēnām kļūstu traks dzirdot visu šo... Es paņēmu vienu bildi. Sams nāca man blakus, uz izeju. Vakaru nomainīja tumsa un iestājās nakts. Atvadoties no Sama, es devos mājup. Kad gāju, mans telefons zvanīja. Ierasta lieta naktī. Pacēlu.

-''NEAIZTIEC MANI! EJ PROM! TU NEGRASIES...Ā, Ā...ĀĀ!''
Momentāli paskatījos uz zvanītāja ID. Tas bija mans klients. Lai vai kā, viss murgs sākās ar to, kad kliedzieni apstājās.
Es dzirdēju šņākšanu.
-''Tu pārāk daudz zini!''
Bailes sastindzināja mani.

Tā bija taisnība. Pilnīga taisnība.

Šņākoņa atkal. Tuvu man. Palūkojos aiz muguras un redzēju vīrieti kapucē. Viņš man nāca virsū. Novilka kapuci. Viņa acis,  dievs žēlīgais, atgādināja odzi. Sasodīts. Viņš uz mani lūkojās ar tik lielu naidu un dusmām... un tad tumsa.

Un te nu es esmu. Pagrabā. Pilnīgā tumsā. Lai vai kā, es vēljoprojām ceru. Es atradu papīra gabaliņu un rakstīju uz tās ar savu pildspalvu. Pēc minūtes es to metīšu kaut kur. Pie papīriņa es pieliku bildi, izmantojot kaut kādu lipīgu vielu, kas plūda pa sienām no griestiem.

Es dzirdu viņa soļus. Gals ir klāt. Tagad viņš izdzers manas iekšas priekš vakariņām. Odzes vakariņām. A r d i e v u . . .