neliecies uz auss 225

t e r a p i j a s   s e s i j a

Mums vienmēr bija ierasts rakstīt viena otrai. Kā jau labākie draugi darīja. Tā jau kļuva par rutīnu: neviena no mums  nevarēja gulēt, kamēr nebijām viena ar otru sarakstījušās vismaz trīs stundas.

Kopā mums bija vismaz miljons iekšējo joku, stāstu un mēs vienkārši zinājām. Zinājām jau no pusvārda, kā otra jutās. Mēs bijām kā viens vesels, tikai divas. Labākās draudzenes. Ja viena no mums jutās slikti, tad mēs uzrakstītu divus vārdus, kas nozīmētu stundām ilgu sarunu un sirds izkratīšanu.

Terapijas sesija.

Tie bija tie divi vārdi. Ja viena no mums mierināja otru, tad tai bija jāuzraksta ''dakteris nāks tevi apciemot''. Ja otra nevēlējās klausīties, tad tai ir jāuzraksta ''daktera pakalpojumi nav nepieciešami''. Mēs šīs komandas un visu neizmantojām tik bieži, bet šie divi vārdi gluži vienkārši bija kā klikšķis, kad sapratāmies. Šie vārdi kaut kā uzradās paši no sevis un tā bija kā mūsu svarīgākā atslēga draudzībā. Tā it kā kāds būtu pienācis, uzrakstījis šos divus vārdus uz tāfeles un mēs tos nevarētu izdzēst no  saviem prātiem. Nekad.

Biju tikko pārnākusi mājās no skolas un pagrābu ābolu no augļu groza. Iekodos tajā tieši tad, kad mans telefons iezvanījās. Patiesi īsts zvans. Es nekad nezvanīju cilvēkiem un cilvēki nekad nezvanīja man, izņemot man.  Tā bija tā retā reize, kad kāds cits man zvanīja. Apjukums ātri vien pārvērtās pozitīvā satraukumā, gluži kā bērns, kas gaida savu Ziemassvētku  dāvanu zem eglītes.

-''Klausos'', es pacēlu.
Klausulē bija raudoša sieviete.

Es neatceros lielāko daļu no sarunas ar šo sievieti, bet es atceros divas svarīgākās informācijas daļas. Tā bija Džesas mamma, lai gan to jau sapratu iepriekš. Nebiju iepriekš pieminējusi savas labākās draudzenes vārdu, bet te nu tas ir - Džesa. Otrā svarīgā informācija, ko uzzināju - Džesa cieta uzbrukumā, kas prasīja viņas dzīvību. Džesa mirusi.

Idiote bija staigājusi cauri piķa melnai alejai tumsā. Kāds uzleca uz viņas, savāca naudu un iešāva trīs reizes. Viņa nomira tajā alejā un es tur nebiju. Neviens nebija...

Neko daudz neatceros no tā, ko darīju nākamo nedēļu laikā, taču es atceros sevi rakstot Džesai daudz. Nebija nevienas atbildes, protams. Viņas pieslēguma līgums bija beidzies un telefons pārstrādāts, taču Džesas nummurs man vēljoprojām stāvēja kontaktu sarakstā. Es vēljoprojām nespēju aizmigt bez bezgalīgām ziņu sūtīšanām viņai.

 Nākamajā nedēļā es Džesai rakstīju vienu un to pašu visu laiku:

'terpijas sesija terapijas sesija terapijas sesija terapijas sesija terapijas sesija terapijas sesija'

Es neapstājos. Dievs palīdzi man ja es kādreiz būtu apstājusies. Es negribēju.
Vakar mans telefons novibrēja un es slinki to pacēlu, ieskatoties tajā.

VIENA JAUNA ZIŅA:

Džesa:

''dakteris nāks tevi apciemot''.