Neizlasītās vēstules. Dārta.1

Kad citas meitenes sapņoja kļūt par princesēm, skolotājām un karalienēm, es sapņoju kļūt par profesionālu rallistu. Kad meitenes sāka satikties ar puišiem, es, kad vecāki devās gulēt, nočiepu tētim mašīnas atslēgas, un braucu driftot pa tuvējo mežu. Kad citi gāja uz skolu, lai mācītos, es gāju uz skolu, lai mierīgi pēc stundām bibliotēkā ilgi skatītos filmas par ātrumu, mašīnām vai sacīkstēm. Tāpēc mans jaunais dzīves pavērsiens bija šoks visiem. Pat man.

Kā tas notiek jau gadiem ilgi, manā skolā viesojās modeļu skolas pārstāvji. Mans brālis, kad tos ieraudzījām pirmoreiz, nosmējās un teica, lai turos no tiem jefiņiem pa gabalu. Taču, jo ilgāk es viņus vēroju, jo duālākas kļuva manas emocijas. No vienas puses, man gribējās izmēģināt veiksmi, pierādīt, ka es varu. No otras puses, es redzēju cerību pilnos skatienus meiteņu sejās, kad viņas tiem pietuvojās, un tad nekavējoties vilšanos un sāpes, saņemot atraidījumu.

Neļāvu sev aizkavēties, un piegāju pie meitenes, kura izskatījās jaukāk. Viņa pagriezās pret mani ar smaidu. Mugurā viņai bija rūtaina, koķeta kleitiņa, bet seja bija uzkrāsota tik skaista kā renesanses eņģelim. Viņai bija skaisti, taisni mati. Tas iedzēla pašapziņā, bet es neatkāpos.

-Vēlies pieteikties?- meitene pacilātā balsī vaicāja,- Es esmu Sindija no “Vacatio”. Pastāsti man mazliet par sevi, un es pastāstīšu tev, ko meklējam mēs,- Sindija iedrošināja un ar žestu aicināja mani apsēsties. Mana sirds pamira krūtīs. Mani uzreiz neaizdzina- tas bija ideāli.

Mēs apsēdāmies un es sakrustoju kājas, kā dāmai pienākas. Es nemaz neizskatījos pēc modeļu tipa meitenēm, kuras bija saģērbušās skaisti. Uzreiz to nožēloju. Bija siltas rudens atvasaras dienas, biju uzvilkusi adītas, violetas getras, savus mīļos “medību” zābakus, šortus, vienkāršu krekliņu un pāri tēta flaneļa kreklu, bet galvā uzmaukusi naģeni ar “New England Patriots” logo. Es neizskatījos pēc nekā meitenīga. Kamēr Sindija stāstīja par modeļu skolu, es atskārtu, ka sevī jau cērtu nost negatīvo, pat tur, kur to iepriekš nesaskatīju.

Kad viņa bija beigusi izstāstīt savu stāstāmo, es ķēros klāt savam sakāmajam, lai gan maza daļa manu smadzeņu sūdzējās par manām problēmām. Manu mazo, šauro degunu, maniem vasaras raibumiem, manai stūrainajai sejai, maniem pelnu blondajiem, sausajiem matiem, manām gaišajām skropstām un uzacīm. Manām nesimetriskajām lūpām.

-Te būs,- Sindija pasniedza man mapīti, ko biju redzējusi vien pāris meitenēm,- Atnāc uz studiju, ja esi nepilngadīga, vari nākt ar vecākiem, mēs tikai priecāsimies iepazīties. Tur iepazīsies ar pedagogiem, nodarbībām, un varēsi izlemt, kas un kā,- Sindija pasmaidīja jauku smaidu,- Ceru, ka tevi redzēsim kā lielu zvaigzni. Gaidīsim,-viņa viegli papliķēja man pa ikru un devās prom, paķerdama pa ceļam vēl vienu meiteni no literatūras klases.

Es piespiedu sev mapi cieši klāt, un sāpīgi noriju siekalas. Atskanēja zvans un man vajadzēja iet uz stundu. Sirds drebēja kā negudra, un paspraucos garām brālim, kurš izskatījās šokēts un izbrīnīts. Es tikai paraustīju plecus un skriešus devos uz mūzikas kabinetu. Mani pieņēma!

Pēc diviem gadiem

Lai kā viņi mani locīja, viņi nekad nespēja salauzt manu garu. Es nodarbībām piegāju ar lielu nopietnību. Tā, kā nenācu no bagātas ģimenes, es atradu veidus, kā nopelnīt nodarbībām modeļu skolā, un pierādīju sev un citiem, ka es varu. Bija grūti, nenoliegšu. Žonglēt drifta reisus uz naudu, teicamas atzīmes skolā un modeļu skolu vakaros, kur bija nepieciešams gan fiziskais, gan emocionālais spēks, reizēm lika vēlēties visu pamest. Es biju viena no labākajām. Man ļoti patika defilē, man ļoti patika plastika, un es dievināju modeļu biznesa nodarbības. Izrādās, šis darbs ļāva iepazīt sevi tik daudz vairāk, kā parasti cilvēks spētu.

Tu sāc domāt par savu runu, tēlu. Kā kustēties augumam. Kā sevi uzkrāsot ar kosmētiku, lai izskatītos atbilstoši (fleksibli) jebkurai situācijai. Kā izturēties, kam būt un kā adaptēties. Tas bija grūti, dārgi un mokoši, bet es to varēju. Es sāku sev ticēt, un darīt visu, lai tiktu tālāk.

Mans pirmais īstais iznāciens bija Rīgas modes nedēļā. Viss sākās ar kastingu, kurp mūs nosūtīja no aģentūras. Tad atlika tikai atbilstoši saģērbties un demonstrēt savas prasmes dizaineru komandai. Staigāt turp atpakaļ stundām ilgi augstpapēžu kurpēs nav viegli. Kad redzi apkārt dievīgas meitenes, tu sāc sevi noliegt. Tas ir tikpat skaisti, cik sāpīgi.

Es tiku “nobukota” divu dizaineru šoviem. Viena bija meitene no Latvijas, kura apvienoja savos apģērbos divus manus mīļākos audumus- tillu un mežģīnes- sievišķīgās kleitiņās. Bet vīrietis, pie kura es tiku, ražoja ādas somas un aksesuārus, kā arī nupat sāka ražot apģērbus no ādas, tepat Latvijā. Protams, es uztraucos, bet mani dizaineri bija pretimnākoši un skaidri izstāstīja, ko un kā vēlas. Mēs bijām izcila komanda- labākus mentorus grūti izdomāt.

Pats pasākums bija gan jautrs, gan biedējošs. Mēs ar meitenēm našķojāmies ar gardu kafiju un zupām, tiesājām saldējumus un smējāmies par tiem, kuri domā, ka modeļu darbs ir viegls. Viena meitene piesaistīja visu uzmanību, man šķiet,viņu sauca Agija. Viņa nebija modele, bet vislaik apgrozījās ap mūsu aģentūras kolektīvu. Viņa nebija arī RFW brīvprātīgā, nedz arī fotogrāfe vai kāds no personāla. Kad Monika un Marta piedāvāja iziet uzpīpēt, es piekritu, lai gan nesmēķēju, tikai lai aprunātos par savām aizdomām. Meitenes bija šokā, ka es nezināju.

-Agija ir modeļu vervētāja,- Monika, izpūšot dūmus, kas viegli smaržoja pēc vaniļas, sacīja,- Meitenes, kas viņai iepatikušās, tikušas žurnālos un uz citām valstīm. Viņas sacīto it visi ievēro kā Bībeles vārdu,- Monika nošūpoja galvu,- Caur viņu tu vai nu vari doties uz paradīzi, vai beigt savu karjeru turpat uz vietas.

-Agija ir mesija modes pasaulē Latvijā,- Marta piebilda, nometot izsmēķi zemē, un tad samīdīja to ar kedu,- Viņa te ir viena no galvenajiem. Viņa pazīst it visus modes žurnālus Latvijā, zina katru aģentūru.. Ja viņai kas nepatiks, viņa noraks ar skatienu..

-Labi, labi,- es pacēlu plaukstas, kā padodoties,- es atvainojos.- Vai tagad varam iet atpakaļ?

Lieki piebilst, ka it viss, ko meitenes sacīja, bija patiesi.  Vispirms, nervi jau tā bija uzvilkti, kad devāmies pie ģērbējiem. Kopš dzirdētā, pamanīju, cik patiesībā visas meitenes uztraucas, kad Agija bija blakus. Lai gan viņa bija vienkārša meitene, kura skatījās savā viedtālrunī mums blakus, šķita, ka tas ir klusums pirms vētras. Mūs vērtēja. Uzmanīja. Kā preces. Tas, no kā es baidījos. Taču neļāvu tam sevi sagremot, un devos uz kulisām, lai sagatavotos  gājienam pa mēli. Es klusi pie sevis lūdzos, nomierināju elpošanu, un, kad sāka skanēt mūzika, visu aizmirsu un tikai devos uz priekšu, atdodot sevi visu- meiteni, kurai patīk mašīnas, bet kura iemīlējusi arī modes pasauli.

Pēc tam, mana dzīve izmainījās radikāli. Es un vēl dažas citas meitenes Agijai iepatikāmies, un viņa pēc modes nedēļas beigšanās, pasauca mūs maliņā, lai aprunātos. Dažas raudāja, dažas saglabāja profesionālo seju, dažas, kā es, vienkārši smaidīja un izbaudīja mirkli. Mums vajadzēja doties uz aģentūru vēlreiz, pierādīt sevi, un tad jau manīt, kas būs tālāk.

Mans starts mani ļoti iedvesmoja. Es neļāvu nevienam sevi locīt un burzīt, to arī skatē sacīju, un, uzminiet, nu, kura pirmā tika uz Romas modes nedēļu jau nākamajā vasarā? Es! Meitene, kura ģērbās puiciski, kura neko nezināja par modi, un nebija bijusi nekur citur, kā vien Rīgā un Siguldā, spēja nonākt Romas modes personu redzeslokā. Viņiem bija mans portfolio un interese diezgan spēcīga. Tā nu man tika iegādātas biļetes, sniegtas norādes, un Bon voyage. Mans pirmais ceļojums varēja sākties. Es jau sapņoju par fotosesiju Kolizejā, pastaigām pa Vatikānu, baznīcu aplūkošanu un Itālijas slavenā saldējuma nobaudīšanu, kad manu sapņu spārnus aplauza realitātes asie zobi.

Ekskursijām nebija laika. Darba bija divtik. Vispirms, man nebija savas dzīves vietiņas, mēs tikām saspiestas mazā viesnīcas numuriņā, kopā sešas meitenes ar kardināli atšķirīgiem raksturiem un uzskatiem. Viena duša bija gatavā elle. Viņas arī nebija jaukas. Tā nu izveidojās divas frontes- es, meitene no Krievijas un Lietuvas, kuras bija kārtīgas un spēja vienoties, un otrā frontē- meitene no Vācijas, meitene no Itālijas un meitene no Amerikas. Ar Sašu un Anju vienojāmies, ka turpmāk, lai neradītu strīdus, ēdīsim ārpus mājas, vai lietosim vienreiz lietojamos traukus- tā teikt- pasīvi agresīvi uzbrūkot otrai frontei. Vai viņas tas traucēja?

Nebūt nē. Viņas piecūkoja virtuvi tā, ka tā smirdēja, un es ļoti gribēju tur visu sakārtot, taču mans pašlepnums man to neļāva. Vakaros, kad meitenes sazvanījās ar mīļajiem, es debatēju, vai tas ir to vērts. Es to uztvēru kā pārbaudījumu. Paldies Dievam, ka man bija tik jauka ģimene, kas neļāva man padoties un iesmēja par tām nekārtībniecēm. Galu galā, es te biju sevis dēļ.

Es pievērsos sava sapņa piepildīšanai. Cik vien varēju, centos iegaumēt Romas karti, lai zinātu, kā izskraidīt skates pēc iespējas laicīgāk, ierēķinot laiku rindā, dizaineru laiku un tamlīdzīgi. Balanss nebija vienkāršs, bet es kaut kā tiku galā. Pēdējā vakarā mēs pat varējām noskatīties kopā visas “Nimfomānes dienasgrāmatu”, sakārtot virtuvi un pagatavot internacionālas vakariņas, un izlīgt mieru.

Tik smieklīgi par to domāt tagad, kad divu gadu laikā biju to piedzīvojusi tik daudz reižu. Ja tās reiz likās kā lielas problēmas, tad tagad- tās šķita kā nieks. Es biju sastapusies ar agresīviem dizaineriem, kuri man acīs tieši un skaidri pateica, ka esmu neglīta un nederīga. Es izjutu, ka durvis aizcērtas deguna priekšā. Ļoti stipri sajutu stereotipus. Neskaitāmas izjauktas attiecības, muļķīgas baumas un kašķus. Es izgāju tam visam cauri. Bet teikšu vienu- es uzaudzēju biezu ādu. Neļāvu sev domāt par “ja nu” variantiem. Vienkārši izpildīju savu izvēli, un smēlos no tās visu, ko vien varēju. Tas bija smagi, gandrīz diennakti pavadīt studijās, ikdienas vairākas stundas mazgāt kosmētiku no sejas, paciest, ka to uzliek, nēsāt neērtas drēbes vai vairākkārt pārfilmēt vai pārbildēt materiālu pēc klienta vēlmēm. Kad pirmais gads tuvojās beigām, man likās, ka esmu idiote, ka vispār uz to parakstījos.

Taču Parīze man iemācīja, ko citu. Tur bija mazliet vairāk laika, un te es paliku pat veselu gadu pēc darba līguma noslēgšanas. Es mīlēju Parīzi un Franciju- tās romantiku, gardo vīnu, fantastiskos ēdienus, arhitektūru, modi, cilvēkus, ielas, vēsturi. Ik katra vieta bija kā mana vietiņa zem saules. Es attapos,ka visas sāpes un asaras bijušas to vērtas. Saņēmos spēkus un atdevu tos sev divtik. Kad likās,  ka esmu zaudējusi to latviešu puikmeiteni, nopirku sev Nissan Sylvia mašīnu, kas arī noslēdza manai modeles karjerai galu. Es gribēju mājās.

Tā nu šo visu es pierakstu, esot lidmašīnā. Drīz tā nolaidīsies Latvijā. Es te neesmu bijusi divus gadus, un esmu ļoti sailgojusies pēc mūsu zemes. mans ceļš nebija viegls. Es vēl tagad naktīs atceros neķītrus un seksuālus piedāvājumus ar mani pārgulēt. vīriešus aizejam no manas dzīves, kad tie bija vai nu greizsirdīgi, vai nebija mierā ar manu darbu. Atraidījumus, un triecienus ar vārdiem, ka neesmu skaista vai pat laba viņiem. Sāpes kājās pēc staigāšanas pa mēli, drāmu istabiņās, apmaldīšanos pilsētā, un, jā, arī viltus darījumus, kuri apdraudēja manu dzīvību. Un tagad, kad biju to visu mazliet beigusi, man tā, godīgi sakot, pietrūka.

Bet neviens jau neteica, ka es neatgriezīšos. Es daudz ko iemācījos. Es iemācījos aizvien saglabāt sevī skuķi ar naģeni un kerzām, stāvot starp princesēm līdzīgām meitenēm. Iemācījos sevi mīlēt un ienīst. Iemācījos, ka nekad nav vērts padoties, un ne vienmēr ir vajadzīgs vīrietis pie sāniem.

-Saulīt?-

Nu, varbūt ar vienu izņēmumu. Tagad man gan jābeidz rakstīt. Kāds paliek nepacietīgs, ka tik ilgi nepievēršu viņam uzmanību. Un kurš teicis, ka vien meitenes ir kašķīgas?

Ar mīlestību, Dārta.

P.S. Iesaku doties uz Talsiem, nākamajā rallijā meklējiet zaļu mašīnu ar sarkaniem kvadrātiem, kas zina, varbūt tiksimies jau pavisam drīz.