Neizlasītās vēstules. Emīlija.0

13. decembris, piektdiena

Zini? Kad lielāko daļu savas dzīves nodzīvo pie māņticīgas vecmāmiņas laukos, simtiem kilometru tālu no Rīgas, ar vāju interneta pieslēgumu, tu sāc pats/pati kļūt par sirmgalvi, to negribot. Tā nu mammas lēmums, ka man pēc astoņpadsmit gadu vecuma ir jāpamet vienmuļais miests, kurā pat nebija neviena paša bāriņa vai klubiņa, kļuva par manu glābēju. Es ar prieku izņēmu dokumentus no skolas un nekautrējoties veltīju vidējā pirksta žestus saviem klasesbiedriem un paziņām. Domas par Rīgu man sakāpa galvā. Rīga bija man kā Ņujorka, ar tām skaistajām ielu laternām, klubiem, lāzeriem, Vecrīgu un nebeidzamām ballītēm. Tas taču skanēja tik daudz labāk, kā ievārījuma vārīšana vai govs slaukšana.

Tas notika pirms trim gadiem. Trīs gadus es dzīvoju Rīgā, kopā ar mammu. Trīs gadus es beidzot dzīvoju. Laiku pa laikam es piestrādāju pie mammas, palīdzot datorā noformēt viņai dokumentus, mācījos Mākslas Akadēmijā modes mākslu. Es ikdienu pavadīju kopā ar draudzenēm no akadēmijas, šķirstot žurnālus un sapņojot glamūrīgus sapņus par pasaules līmeņa modesskatēm, un sava zīmola radīšanu. Kā nekā, latviešiem jau bija daudz savu mazo uzņēmēju, kas labi pelnīja. Kā teica manas draudzenes, tas ļautu man darīt to, ko patīk, un man nevajadzētu urķēt mātes dokumentus, jo tas bija tik garlaicīgi. Es biju mainījusies, jā. Biju kļuvusi daudz sievišķīgāka un atklātāka. Trakāka? Noteikti! Es dievināju ballītes. Man bija tik daudz draugu. Tik daudz iespēju atpūsties, un mamma nekad neiebilda.

Un tomēr, mana vecā daba palika nemainīga. Es aizvien ticēju māņiem, un negāju ielas, ko šķērsojis melns kaķis. Tā nu 2017.gada pirmā “Melnā Piektdiena” mani nelika mierā. Kamēr es akadēmijā vai juku prātā, draudzenes bija starā, klubi kā traki bija sarīkojuši goda pasākumus, bet man šķita, ka labāk būtu palikt mājās. Protams, viņas mani atrunāja, un teica, ka “Pūcēs” būšot fenomenālas atlaides alkoholam- ka es beigšot ticēt tām muļķībām.

Taču ne tas mani uztrauca. Es neveikli smaidīju un piekritu it visam, ko viņas teica. Taču iekšēji es sarāvos maziņa. Mammai teikt es nevarēju par savām aizdomām, viņa mani nesaprastu, un vēlētos, lai es tieku galā pati vissliktākajā veidā.  Draudzenes smietos.

Pēc lekcijām es apsolīju draudzenēm vakarā būt Peldu ielā, un pati devos pasēdēt uz Vērmanes dārzu un sakopot domas kopā. Es raitā solī pagāju garām “Coyote fly” klubam, kas šodien bija vēl ciet, un nodūru galvu zemāk par zemu. Iesteidzos tējnīcā, kur samaksāju par terīni kumelīšu tējas, un apsēdos uz ērtajiem spilveniem pie loga uz palodzes, kur pavērās skats uz sniegaino Barona ielu. Es pieliku krūzīti pie lūpām un domās atgriezos divus mēnešus vecā pagātnē.

Tas bija novembris. Visi Latvijā sūkstījās, ka nebija sniega, lai gan tas nule bija nokusis, un mēs ar Lieni un Anniku nolēmām, ka mums vajag atvēsināties putu ballītē. Mēs nebijām bijušas “Koijotos”, tāpēc tā arī radās vakara idejas. Tieši tad bija izdevīgas atlaides un mēs nespējām atteikt. Vaina, ka neapmeklējām to ātrāk, bija mana, jo biju saklausījusies sliktas atsauksmes par klubu- bāru. Draudzenes mani beidzot pierunāja, un es nobriedu uz domu, ka tur es kādu sastapšu. Gan Liene, gan Annika bija satikušas savus puišus klubos, bet es tā arī nespēju atbrīvoties.

Tonakt meitenes mani sagatavoja. Es sevi arī noskaņoju, ka kādu atradīšu. Es ļāvu viņām piemeklēt man drēbes, sataisīt matus un pat mani uzkrāsot. Mēs smējāmies par manu pagātni laukos, un labi pavadījām laiku. Vien ikreiz, kad es paskatījos spogulī, man šķita, ka es redzu, ka mana seja ir neapmierināta dusmās. It kā mans vecais “es” mani sodītu. Bet es ieņēmu galvā, ka nu esmu skaista rīdziniece, un man nekas nestāsies ceļā atrast sev puisi.

Šoreiz man bija īsa kleita un augsti papēži. Bija auksti, bet es jutos lieliski. Mēs pirms tam iedzērām vairākas glāzes vīna, un jautrā prātā devāmies kluba virzienā. Jau ejot, mēs dzirdējām uzsaucienus un svilpienus no puišiem, kas lika pašapziņai uzkāpt debesīs.

Ak, kaut tā nebūtu bijis. Mēs iegājām klubā, atstājām jakas garderobē un tad iejukām pūlī, starp piedauzīgi ģērbtām meitenēm un sportiskiem puišiem, glāzēm, dūmiem un lāzeriem.  Mēs atradām vietiņu nomaļus, un pasūtījām kokteiļus. Mūzika bija pārsteidzoši laba, un es izbaudīju skatienus uz sevi. Arī Annika un Liene priecājās, nebeigdamas sevi slavēt.

Mēs mierīgi pasēdējām maliņā, runājot par biznesa idejām, mani kāds uzaicināja dejot. Tas bija glīts, gara auguma puisis, īsiem, melniem matiem un iedegušu ādu. Viņa smaids bija tas, kas salauza manu pretošanos. Viņš bija arī pieklājīgs, uzrunājot manas draudzenes. Dejoja arī lieliski. Izrādās, viņu sauca Niks. Skaists vārds. Viņš lika man smieties un nebeidza bārstīt komplimentus.

-Tu mācies Latvijas Universitātē?- es pārkliedzu publiku, kad mainījās dziesma. Niks pamāja ar galvu,- Tas taču ir tik netālu no manas skolas!- es iesmējos. Alkohola reibumā, apmetu rokas viņam ap pleciem un pieglaudos tuvāk. Es jutu, ka viņš mani iekāro, un nolēmu noriskēt.- Ejam iedzert?- viņam pie auss vaicāju. Puisis savieba seju un papurināja galvu, taču ļāvās, lai viņu aizvelku. Vispirms, mēs piesēdāmies pie galdiņa, kur piebeidzām pudeli “Bacardi”, lai es saņemtos drosmi (to es neteicu), un darītu to, ko dara klubos.

Visupirms, tas bija stulbi. Es to darīju ar svešu puisi. Tualetē. Alkohola reibumā. Vienalga, vai viņš glīts vai neglīts, tas nebija pareizi. Tā taču bija mana pirmā reize. Tikko viņš bija manī, es zināju, ka tā ir kļūda. Bet, cik slikti vai labi tas bija, es nespēju apstāties, un par prezervatīvu pat neiedomājos. Un, protams, Niks nebija labāks.

Es daudz ko neatceros no tās nakts. Ar Niku vēl šad un tad satikāmies, lai pārgulētu, un tad viņš pateica, ka esmu viņam apnikusi. Tas bija mēnesi pēc mūsu iepazīšanās. Es nejutu salauztu sirdi, un turpināju strādāt. Mums nebija romantiskas attiecības kā pāriem- tikai sekss un dzeršana- nekas tāds, kā man nepietrūktu. Man bija manas meitenes, kas neļāva skumt. Niks bija tikai garāmgājējs, vismaz tā man šķita. Līdz Liene man atklāja patiesību.

Niks bija viens no Vecrīgas lielākajiem jākļiem. Viņa sieva (SIEVA!!!) bija par to lietas kursā un nekad neiebilda- abi bija Rīgas skandalozākais pāris. Tas it kā palīdzot seksuālajai dzīvei. Nu nezinu. Tas man radīja lielu riebumu pret vīriešiem. Es negribēju vairs to darīt kādu laiku, un izsviedu Niku no savas dzīves kā miskastes maisu. Ziniet, ja ir draudzenes, rētas sadzīst ātri.

Dzīve neapstājās. Mēs mācījāmies, sagaidījām jauno gadu Zviedrijā uz kuģa, pieveicām sesijas un ballējām līdz krišanai. Mana mamma drīz grasījās iziet pie vīra pirmoreiz, bet ne ar manu tēvu, un viss šķita lieliski. Mani vecāki, par spīti šķiršanās iemeslam, mani mīlēja. Atlika vien apciemot vecmāmiņu un parādīt, kā esmu izmainījusies. He, pagorīties to lauku zeņķu priekšā kā pilsētniecei nebūtu slikti. Taču tā nakts manas atmiņas nepameta.

Es biju kļuvusi resnāka. Mani vilka uz savādām ēdienu kombinācijām, un mēnešreižu tā arī nebija. Manas reizes nebija regulāras, nekāds pārsteigums, bet doma, ja nu tomēr, nepazuda no apziņas. Es baidījos no grūtniecības testiem. Teikt to nevienam nevarēju.. Bet šodien..

Ja visu aprēķināju pareizi, ar pirmdienu iestājas pēdējā diena, kad varu veikt abortu. Krūzīte manās rokās sāku drebēt. Ja nu es tiešām esmu stāvoklī, ko lai es daru? Ar Niku sazināties es negribu. Viņu zina tik daudzi. Negribu palikt muļķes lomā. Es pametu skatienu uz somu, kur bija mans tests, un nekavējoties pieņēmu iniciatīvu noskaidrot to te un tagad.

Protams, manas bažas izrādījās pamatotas. Četri no pieciem testiem uzrādīja grūtniecību. Es raudāju. Es nepriecājos. Es raudāju, ka esmu dumja, un esmu sagandējusi mazulim dzīvi. Es piezvanīju mammai, visu paskaidroju. Mamma raudāja, un teica, ka lai es braucu pie viņas, mammai bija paziņa- ginekoloģe, kas pieņems mani uzreiz, un veiks abortu. Mammas pusē bija tik daudzi argumenti, ka es nespēju atteikt. Man bija tik ļoti žēl. Bet tā bija pareizi.

Tonakt mani operēja. Es biju pie samaņas un jutu kņudināšanu vēdera apakšā. Tad es sāku raudāt, iedomājoties, ka viena idiota dēļ es nogalinu bērniņu. Bet ko man darīt? Vientuļā māte es negrasos būt, līdzekļu man nav. Man nav nekā. Lai atdotu bērnu, es neiedomājos un to nekavējoties nožēloju. Kad pamanīju asiņaino bļodu sev blakus, zaudēju samaņu un nevēlējos pamosties. Man sāpēja un smeldza. Mans bērns.. tas taču bija mans bērns. Kaut es varētu atgriezt laiku!

Bet bija par vēlu. Viena sirds bija apstājusies. Un mana turpināja pukstēt.

~

Pēc trijiem gadiem.

Es biju absolvējusi skolu un devos atpūtā kopā ar Dairi, manu puisi nu jau veselu gadu, ar kuru man bija kopīga meitiņa Anete, kurai nu apritēja trīs mēneši. Ar Dairi mēs neiepazināmies klubā, bet gan manā vecajā miestiņā, kad viesojos pie omas. Varētu teikt, ka tur es pēc aborta veikšanas ieguvu sirdsmieru un savu laimi. Tur pat arī es apglabāju savu nedzimušo bērniņu, vietā, kur omai auga visskaistākās, sārtās rozes. Tā, kā bērna dzimums nekad netika noskaidrots, es allaž jutu, ka man būtu bijusi meitiņa, kuru nokristīju par Jasmīnu. Viņai bija savs ziedu krūms, un viņa bija mans zieds, kurš nekad nenovīt.

Dairis omai bieži palīdzēja, braukāja uz veikalu, kamēr manis nebija, un bija kā omas personīgais mazdēls. Mēs iepazināmies pludmalē, un tā nu uzzinājām, ka mums ir kas kopīgs- manas omītes mīlestība. Es zināju, ka viņš ir īstais. To vienkārši jutu. Viņš zināja it visu par mani, un to cienīja. Neuzskatīja, ka esmu traka, ka apglabāju savu nedzimušo bērnu rožu krūmā un nereti apciemoju. Dairis man bija stiprais plecs, uz kura paraudāt.

Protams, uzreiz viņš nebija mierā. Viņu izbiedēja tas, ko pastāstīju par abortu. Kā tas sāpēja, ārstu prognozes, ka man nebūs mazuļu, jo aborts tika veikts tik neprofesionālos apstākļos, “kaktā” tā teikt. ka draudzenes no manis novērsās un viss aizgāja līdz Nikam, kurš mani pat iesūdzēja tiesā par slepkavību. Protams, viņam bija nauda advokātam, un es zaudēju prāvā, panākot to, ka man jāmaksā viņam morālā kompensācija. It kā viņš rūpētos par Jasmīnu.

Ar to manas nelaimes nebeidzās. Kad Nikam biju nomaksājusi to tiesā iegūto summu, es uzzināju, ka viņam jau ir četri bērni, un tā ir viņa shēma. Puisis bija gudrs, zināja, kā apiet likumus, tos ievērojot. Tā nu atlika vien samierināties. Saņēmis naudu, viņš atšuvās. Ar viņa bijušo sievu, Evu, es iepazinos kādā ballītē, kuru apmeklēju tikai lai iepazītos ar jauniem draugiem. Viņa nebija labāka par savu bijušo, un piespēlēja man Guntaru- divdesmit septiņus gadus vecu jauno uzņēmēju, ar kuru es biju kopā pusotru gadu. Guntars, izrādās, labi pazina Niku, un, protams, noslēdza derības, vai es atkal izdarīšu abortu, vai mazo saglabāšu.

Tomēr es nebiju dumja. Es izšķīros no viņa un devos uz Angliju, lai iznēsātu bērniņu, sapelnītu naudu, un atrastu audžu vecākus. Es gribēju atlīdzināt Jasmīnai, un dot savam dēlam Gabrielam iespēju dzīvot pie cilvēkiem, kas viņu mīlētu, nevis pie tēva, kas bija morāls izdzimtenis. Jā, es biju muļķe, divreiz viens un tas pats grābeklis, bet es esmu cilvēks.

Prezervatīvi man riebās, bet es gribēju, kaut es tos izmantotu. Es nebūtu zaudējusi divus no trim bērniem. Nebūtu zaudējusi naudu, nebūtu nogalinājusi un nebūtu atdevusi savu dēlu. Vai man sāpēja? Protams. Bet es negribēju būt slikta māte. Es vēlēju dēlam visu to labāko. Tiesa, viņš nebija gluži ar mani uz viena viļņa. Mans mazais divgadnieks uz mani dusmojās, un es viņu nevainoju. Taču Beikeru ģimene solījās atbraukt pie mums uz Ventspili šovasar, lai Gabriels iepazītos ar savu pusmāsu. Tik daudz murgu.. Šķita, ka esmu nolādēta.

Bet Dairis mani izglāba. Uzklausīja. Noklausījās it visu. Uzdeva jautājumus, izprata mani. Tad samīļoja un bužināja man matus, jautājot “Ko darīsim?”. Un es atbildēju, ka gribu dzīvot. Kad mums pieteicās Anete, viss noskaidrojās. Gabriels mani saprata, Jasmīnas krūms auga arvien skaistāks, un oma bija laimīga, ka es biju atguvusi savu veco ciematiņa “es”. Vispār nekas jau nemaz nav tik slikti, ja tā padomā.

Ja nebūtu tās piektdienas trīspadsmitā datuma, es nebūtu ieguvusi savu laimi.

Gabriel, dēls, ja tu šo kādreiz izlasi, mīli savu sievieti. Un ja nevēlies viņu par savu bērnu māti, pat neuzsāc neko. Nesāpini viņu. Cieni viņu. Esi ar viņu. Viņa tev dos divtik to pašu.Manu rīcību nekas neattaisnos, bet es tevi mīlu. Tu esi daļa manis, un.. nepieļauj manas kļūdas.

Jasmīna, manu mīlulīt. Es nekad nespēšu tev atvainoties par nodarīto. Bet, Paldies, manu varavīksnes bērniņ, ka tu man devi visskaistāko dzīves ceļu. Paldies, ka mani sargā, un es ceru, ka tu man piedod, ka neļāvu tev dzīvot. Bet esmu radījusi tev it visu, lai tu dzīvotu- rozēs, pie omas, manās atmiņās un bildēs. Kamēr būsim mēs, būsi arī tu. Es tevi mīlu.

Anete.. tev man nav sakāms nekas. Tu man esi tepat, rokās, kad rakstu šo vēstuli, ko neviens nekad, visticamākais, neizlasīs. Bet man tev ir viens lūgums. Esi ar mani vienmēr. Es tevi mīlu.

Mūsu pagātne mūs nedefinē. Mūs definē mūsu nākotne, koriģē kļūdas un virza domas. Dzīve nenāk ar instrukcijām,kā rīkoties. Tas jādara pašam.

Arlabunakti.

-Emīlija.