Es esmu viss nepareizais, kas vien var būt. Es esmu kristietis, taču neticu dievam. Mani vecāki ir vīrietis un sieviete, bet es esmu gejs. Es mīlu to, kas es esmu, bet neciešu sevi. Man ir draugi, bet es esmu vientuļš. Es daudz runāju, bet visvairāk klusēju. Es zinu, ka esmu homoseksuāls, bet citi to nezina. Man jāspēlē līdzi teātrim, jo sabiedrība mani norīs. Četrpadsmit gadu vecumā es izlasīju grāmatu “Parfīms”, kas kļuva par manu mīļāko literatūras šedevru. Arī filmai nebija ne vainas. Tā nu lūk, es iztēlojos, ka, ja es “iznāktu no skapja”- es tāpat kā Žans Batists Grenelle tiktu pūļa sagremots (Nu labi, viņš aplēja sevi ar smaržu, kas darīja pūli traku, bet nu, tu saprati ideju)
Mani draugi mani zināja kā cilvēku, kas spēja jebkur sadabūt alkoholu. Nožēlojami, ka jaunieši mūsdienās tik daudz tam pievērš uzmanību. Es, audzis mācītāja un vecmātes ģimenē, nespēju to gana novērtēt. Jā, es mēdzu iedzert, kad klusums manī kļuva par skaļu (lūk, ko es domāju ar paradoksiem), bet tas nebija mans aicinājums (?). varbūt pie vainas tas, ka mani tēvs neloloja ar izklaidēm un karuseļiem Daugavas malā, ak nē. Manas dienas sākumu bērnībā veidoja svētbrīdis, tad Bībeles lasīšana latīņu valodā. Brīvākos brīžos, es tiku lasīt Renē Dekartu, Žanu Polu Sartru un Marselu Prustu. Tas ir, gultā, zem segas, ar naktslampiņu. Ja tēvs redzētu, ka lasu šos dižmeistarus, viņš mani izmestu uz ielas.
Kamēr citi bērni čīkstēja, ka grib uz “Lāčuku” un “Haribo” gumijlācīšus, es tiku vazāts pa mākslas izstādēm kopā ar tēti, kad viņš nestrādāja. Varbūt tā būtu bijusi jautra padarīšana, ja vien mans tēvs nekritizētu katru mākslinieka darbu, klakšķinot mēli, un piesaucot trīspadsmit baušļus, vai kritizējot/nopeļot mākslu kā pagānu izpriecu un apokalipses priekšvēstnesi. Mans tēvs bija reliģiskais fanāts, māte arī. Es.. gluži tāds nebiju.
Kamēr mani vecāki dievināja Dievu (bez ironijas), es pētīju sevi. Lasīju visu, ko vien varēju atrast par eksistenciālismu. Tēva nihilisma dēļ vai kā, es atskārtu, ka sievietes mani nepiesaista. Tās bija daiļas būtnes. Bet viss, ko redzēju viņās pēc tādas smadzeņu skalošanas, bija Madonnas un Svētās Marijas. Puiši bija.. kas cits. Tas bija spēks, vara. Ivans Bargais, Gandijs, vairums labāko rakstnieku, gleznotāju, poētu, sportistu ir vīrieši. Tie nebija ievainojami, tie bija stipri, allaž veiksmīgi. Sievietes bija vājas.
Nē. Es neesmu seksists. Man nav nekas pret sievietēm. Es viņas ne- neieredzu. Viņas mani vienkārši nesaista. Skolā man ir daudz draudzeņu, nesaprotu, vai viņas nojauš, ka esmu citādāks, vai ir pārāk aizmālējušas pelēkās šūnas ar acu ēnu paletēm un bronzeriem, lai to pamanītu? Un te nu es atkal nonāku pie vēl kā. Pie tā, kas jauc manu dzīvi.
Stereotipi. Es nenēsāju šauras bikses. Es nenēsāju rozā krekliņus, nekrāsoju nagus. Es nelasu sieviešu žurnālus, un neesmu meiteņu labākais draugs pasaulē. Es esmu es pats. Ģērbjos, kā man ir ērti, nevis kā geju- puikam pienākas. Es nesamāksloju balsi. Es neflirtēju. Es vispār nesmaidu un esmu nīgrs. Mana seksualitāte mani nedefinē. Es neesmu mana seksuālā dzīve.
Es dievinu sportu. Kad tēvs ir baznīcā, māte- dzemdību namā, es dodos ar čaļiem uzspēlēt. Tā daļēji ir maska, viņi nezina, ka mani piesaista. Es vienmēr atrunājos, ka gaidu īsto meiteni, lai no manis atšujas. Tas pa laikam strādā. Taču viņi ķiķina un ir tādi bērni, ka man brīžiem gribas viņiem iedunkāt pa seju. Vēl kaitinošākas ir meitenes, kas nav ar mani apradušas.
Ballīšu meitenes. Viņas piesaista mana seja, neesmu to dzirdējis ne vienu reizi vien. Man ir vaigu kauli, ko viņas dievina. Manas acis ir tik gaiši zilas, ka šķiet nereālas. Viņas man karās kaklā, un man tas sāp fiziski. Man ir neērti, kad man pieskaras sievietes. Neesmu cietis no vardarbības ģimenē. Vienkārši, ir sāpīgi atteikt kādam, kuram nevari pateikt iemeslus.
Tā nu es dzīvoju. Naktīs- literatūra, pa dienu- sports. Starplaikos starp abiem laikiem- domas par to, kas esmu, un kādam man būt. Vismaz tā bija pirms diviem gadiem. Liels trieciens manā dzīvē bija internetā izlasītais- 2015.gada 26.jūnijā, Amerikas Savienotajās Valstīs augstākā tiesa legalizēja viendzimumu laulības. Tas bija šoks it visiem. Bet man..
Tas bija otrais Ulmaņa apvērsums, ja drīkstu izteikties, manā pasaulē. Es redzēju tik daudz laimīgu cilvēku fotogrāfijās, puišus, meitenes, transseksuāļus.. it visur bija varavīksnes krāsas karodziņi un slogani par mīlestību. Es gribēju būt tur. Tik stipri. Tas izskatījās tik skaisti.
Vai mīlestībai ir definīcija?
Tovasar, man pietika. Es noguru izlikties. Divpadsmitā klase, Rīgas 49.vidusskola- ļoti zināma skola. Pārsteigums, nē, es nemācījos Rīgas Kristīgajā vidusskolā. Tā, kā gāju ar kājām, tad šis variants bija tuvāk. Paldies, ka mana māsīca Laura mācījās te, un bija sajūsmā. Viņas vecāki- manas mammas brālis un sieva- pārliecināja manus vecākus, un te nu es biju. Taču skola bija zināma ar vēl ko.
Snobiem. Bagātniekiem. Iedomīgiem slavenību bērniem, kuriem rūp viedtālruņi, nevis smadzenes. Bet kaut kā tā aina, kad cilvēki atklāti parādīja, kas ir, lika man saņemties. Latvija bija maza, es domāju, kas gan var notikt, ja ASV ir tik pretimnākoši? Es nolēmu riskēt, pat piemirsu par “Parfīma” metaforu. Es gribēju mēģināt, būt stiprs. Būt vīrietis.
Liela, liela kļūda to bija darīt literatūras stundā. Mēs tieši apguvām eksistenciālismu, un mājās vajadzēja sagatavot eseju par tēmu “Es- eksistēju”. Es ļāvu pildspalvai skrāpēt burtus lapā, un izliku visu savu sirdi tekstā. Es neko neslēpu. Pateicu visu. Skolotāja būtu pirmā, kas to uzzina, bet nē. Liktenis izspēlēja pret mani visļaunāko joku.
-Sandi, panāc,- skolotāja mani stundas sākumā paaicināja. Kalniņa plati smaidīja. Pat viņas sarkanās šauro rāmju brilles noslīdēja uz kumpā deguna. Viņa rokās turēja manu eseju,- Šis.. šis ir labākais, ko man pēdējā gada laikā iesniedzis kāds skolēns. Tev ir rakstnieka talants.
Es noklepojos. Man garām pagāja klases puiši, kuri, saraukuši uzacis, klausījās mūsu dialogu.- Paldies,- es neveikli noteicu un pakasīju pakausi,- Vai varu to dabūt atpakaļ?
-Nē, nevari,- Kalniņa sacīja,- Tu to nolasīsi klases priekšā.- viņa apņēmīgi teica. Puiši, kuri dzirdēja sarunu, Deivids un Daniels, savā starpā sāka ņirgt,- Krumpal un Līdum, jūs pat līdz oratorijai netikāt, tāpēc aizverieties,- Kalniņa rupji aizrādīja,- Bet tu par to dabūsi desmitnieku no manis. Nē,divus.
-Es varu nolasīt to vēstuli?- Daniels iesaucās, būdams šokā,- Tad man sanāktu pat četri,
-Krumpal, paliksi uz pēcstundām,- Kalniņa palika pie sava. Tad pagrieza seju pret mani.- Kā tad tur būs? Vai vēlies to nolasīt visiem, pateikt, kas esi, un parādīt īsto eksistenciālisma dabu?
Es , idiots, spiediena ietvaros, protams, piekritu. Klasē nebijām daudz, bija Ziema, daudzi meklēja attaisnojumus, lai neietu uz skolu- Zinātniski Pētnieciskais Darbs vai zemā temperatūra ārā, viegla saaukstēšanās vai traumēti muskuļi. Tā es jutos drošāk. Bet, kāda kļūda.
Es lasīju ar izteiksmi. Es ticēju ik vārdam, ko teicu. Telpa bija tik klusa. Šķita- esmu tos pārliecinājis. Bet, kad klusums ieilga pēc mirkļa, es sapratu, ka nekas nav labi. Viņi bija nobāluši, pat meitenes. Neviens neteica ne vārdu. Tikai blenza. It kā es būtu nobāzts zem mikroskopa aplūkošanai.
-Tu nopietni?- Daniels atjēdzās pirmais un uzsita ar plaukstu pa galdu,- Ej dirst.. ej dirst, nopietni? Grūmbergs ir pediņš?- viņš ieņirdzās. Citi iesprauslājās, atjēgušies, citi klusēja. Es jutu, kā man kaist vaigi. Instinkti lika bēgt. Bet ķermenis bija paralizēts.
-Krumpals pie direktora,- Kalniņa iestājās par mani, pielēkdama kājās. Viņa arī bija piesarkusi, cik manīju ar acs kaktiņu,- Tā ir tikai eseja. Jums nav Sandis jāpazemo, jo viņam ir talants,
-Tas nav izdomājums, skolotāj,- es klusi sacīju.- Es tiešām, tiešām tā jūtos.
Bija tik kluss, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Neviens neko neteica. Tikai blenza. Skolotāja lika man apsēsties, un mēs atlikušo stundu pārlasījām Kamī “Svešinieka” fragmentu, kur izanalizējām mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Lai gan pildījām uzdevumus, neviens garīgi nebija te. es biju visus sašūpojis. Kā nekā- Latvijā nekas tāds nenotika ik dienas. Bez tam, visi bija pārliecināti, ka esmu heteroseksuāls. Varbūt mana atklāšanās viņos modinātu ziņkāri. Varbūt viņi pat lauztu stereotipus? Šī doma šķita gaiša un pat uzmundrinoša. Atbildot uz jautājumiem, es tos izglītotu. Tie saprastu viens otru, un mīlestība uzvarētu visu.
Amor vincit omnia!
Bet nekas nenotika tā, kā man to gribējās. Ne kas. Fizikā, pēc visiem likumiem, gaismas ātrums ir lielākais metriskais ātrums sistēmā. Specifisks labojums- baumas ir ātrākas. Kad es atgriezos mājās, savā alā, kur vēl neuzdrošinājos atklāties vecākiem, es jutos gandarīts. Tik daudz pozitīvu domu joņoja caur ķermeni. Es jutos kā pats mesija. Varbūt pat man vajadzētu atvērt savu mājaslapu, dalīties ar padomiem tādiem, kā man. Es pat sāku sevi mazliet pieņemt. Skola man šķita kā pati skaistākā iestāde pasaulē tagad.
Kā jau teicu, gaidītais ļoti atšķīrās no esošā. Visupirms, kad ierados skolā nākamajā dienā, uz mani blenza visi. Pat mazāko klašu skolēni. It kā man uz pieres būtu uzrakstīts “Gejs”. Es to neņēmu vērā. Piespiedu sevi pacelt galvu un doties uz priekšu. Pēc trešā starpbrīža un stundām, ko pat nemanīju, jo biju aizsapņojies, es uzzināju, kāpēc visi uz mani blenž un neviens nerunā.
Viss tika nopludināts internetā. Protams, es to nezināju, jo facebook nebija domāts man, twitteri es nelietoju, bet draugiem.lv paroli biju aizmirsis. Izrādās, eksistēja kāda baumu lapa, kur rakstīja visu par mūsu skolu. Tika pievienota mana bilde un simtiem (!) komentāru, mani izsmejot. Es sapīku, bet neizrādīju vājumu. Viņi ir tikai bērni, es sev ieskaidroju, gan nomierināsies. Vismaz labi, ka bija cilvēki kā Lauma Dārziņa- jauka meitene, klusa, bet gudra, kura vienīgā ar mani runājās. Vismaz man bija kāda saprotoša dvēsele blakus.
Tad viss kļuva par elli. Es tiku apmētāts ar pikām. Es tiku grūstīts un spārdīts. Stundās man meta ar papīriņiem un stulbām zīmītēm, kā “kā garšo loceklis?”, “Diždrāzis” un tamlīdzīgi. Niezēja mēle pateikt, ka man seksa nav bijis, bet kāda jēga. Es sakodu zobus un pacietu.
Nu kāpēc man vajadzēja to darīt? Tas bija fiasco. Nekas cits. Man bija deviņas stundas. Pat skolotāji blenza uz mani kā uz kādu idiotu. Daži pasniedzēji pat neapsauca manus pāri darītājus. Ne stunda neiztika bez geju joka. Ne stunda neiztika bez pazemojumiem. Bet es pacietu. Es ticēju, ka viss nokārtosies.
-Tak pasaki, ka tā nav,- Lauma mani pārķēra pēc astotās stundas, kad atkal biju dabūjis grūdienu sienā, šoreiz sasitot pieri,- Dabū sev meiteni un patēlo vēl mazliet.
-Esmu noguris tēlot, Lauma,- es atcirtu,- Liec man mieru, es eju mājās,- es sacīju un izlēmu, ka produktīvākais, ko es varētu darīt, ir nobastot stundu. Bibliotēka bija ciet, tāpēc nācās doties laukā, kur paralēlās klases puiši mētājās ar pikām. Mani ieraudzījuši, tie barā sastājās un kaut kā dīvaini sāka smīkņāt. Es instinktīvi grasījos bēgt, bet mani pārķēra un iemeta sniegā. Nebiju smags, biju viegls. Nebiju nekāds atlēts, lai gan nodarbojos ar sportu.
-Paskat tik,- viens no puišiem sacīja,- Bastot nav labi. Skolotāja Līdaka būs ļoti bēdīga, ka viņas ekonomiku basto,- viņš noņirdza. Tad sajutu spērienu pa ribām,- Viņa gultā ir kā konfekte. Salda un kūstoša uz mēles..
-Aizveries, Nil,- kāds iesaucās. Taču pacilātā tonī,- Nevienam tas nav jāzina,- un tad man spēriens pa deniņiem,- Mūsu skolā pediņiem nav vietas, pediņ,- tas pats teica. Dzirdēju, kā viņš ievelk nāsīs iesnas un tad ko mitru sev uz pieres. Viņš man uzspļāva. Tam sekoja vēl viens sitiens pa ribām.
Kur bija apsargs? Kur kameras? Kāpēc mani neviens neglāba?
Sitieni un lamas turpinājās kādas desmit minūtes. Kad es vairs nespēju noturēt vaļā acis, pieslējos kājās un devos prom. Šiem laikam apnika mani aiztikt, tāpēc ļāva iet. Es pieturēju plaukstu pie deguna, kas atstāja asiņainas tērcītes un nolamājos. Sasodīts. Man laikam lauztas ribas.
Klibojot devos uz vārtu pusi, kad man kāds pieskrēja klāt, beidzot, skolas apsargs.- Sandi, ātros vajag?- vīrietis izsaucās. Delīrijā, es papurināju galvu,- Vecākus izsaukt? Nenoķēru tos huligānus, nav mūsējie,-
-Ir labi, Osvald,- es mierināju, lai gan sāpes dedzināja iekšas,- Man te pāris pieturas.
-Tiešām nevajag pavadīt?-
-Nē, nevajag,- vēl viena kļūda, ko es pieļāvu. Negribīgi vīrietis mani atlaida un es steberēju tālāk. Vajadzēja palikt uz to stulbo ekonomiku, es sevi strostēju. Bija tik grūti elpot. Riba dūrās, galva dunēja un kājas sāpēja kā pēc ilgstoša sporta. Es gribēju nomirt. Autobuss kavējās, un es sāku nervozēt. Cilvēki arī bija vienaldzīgi, neviens nenāca man klāt. Tikai blenza, ar žēlumu vai neizpratni, kā kurš. Neviens nepiedāvāja palīdzību.
Kad beidzot tiku autobusā, es apsēdos pie loga, un.. tas bija pēdējais, ko es atceros. Izrādās, man bija sākusies iekšējā asiņošana, ko sekmēja lauztā riba. Man bija asins izplūdums galvā un smadzeņu satricinājums. Lauztas trīs ribas. Sasitumi it visur. Ārsti brīnījās, kā esmu dzīvs.
Trīs nedēļas es gulēju slimnīcā. Pie manis nāca vien Lauma un mani vecāki. Ar tiem huligāniem skaidrojās prese un policija, arī skola tajā bija iesaistīta. Man bija vienalga. Pateicu vecākiem, ka uz skolu doties negrasos un viss. Viņi piekrita. Nezinu, nejautāju, ko viņi domāja par to, ka esmu gejs. Varbūt viņi nolika savu fanātismu “maliņā”, jo mīlēja mani?
Kad tu esi vienu soli no nāves, tu mēdz apdomāt visas savas dzīves izvēles, vai zini? Kad esi izlasījis tik daudz traktātu, gan filozofisku, gan reliģisku, tu sāc vairs nesaprast vidi sev apkārt. Tu vēlies būt drosmīgs, kad to nevajag. Tu vēlies būt viss, un nevēlies būt nekas. Kad cilvēki, kuri tevi cienīja, kad nebiji atklāts, pavēršas pret tevi, kļūstot par naidniekiem.. Kad skolas dzīve, kas bija tik normāla, kļūst par elli.. tu sāc apdomāt savas dzīves izvēles.
Diemžēl, ja es todien būtu palicis uz ekonomiku, es nebūtu miris. Mans asinsizplūdums galvā bija nopietnāks, kā šķita, un savu pēdējo nakti pirms mūžīgā miega, es prātoju par savām izvēlēm. Nebija gaismas tuneļa galā, nebija Jēzus Kristus. Nebija nekā.
Es nomiru tāpat. Bet man nesāp. Pat tad es lepojos, ka tomēr atklājos, kas biju, un ar to lepojos.
Ar dieva mieru. Sargiet sevi, un apdomājot visu divreiz. Nobastota stunda un pateicība no glītas skolotājas nav dzīvības vērta.- Sandis.’”
Autores piezīme:
Ne visiem stāstiem ir laimīgas beigas. Domāju, ka daudzi zina, cik vardarbīgi ir skolnieki mūsdienās, un cik daudzi jaunieši gājuši bojā savstarpējas pazemošanas dēļ pēdējo 3-5 gadu laikā. Iespējams, pielaidu pāris kļūdas medicīniskā terminoloģijā, iespējams nē . Atkārtoju vēlreiz, viss ir izdomāts, jebkura sakritība ar reālām personām ir nejauša. Tas pats par vārdiem.
-K.
