Šodien bija pagājis gads, kopš es un mana māsa bijām pārvākušies dzīvot uz Rīgu. Liels iemesls tam bija iespējas mācīties par daudz mazāku maksu vai pat iegūt budžeta vietu, jo Ganā tas nebija iespējams. Teju amerikāniskais sapnis, ka dzīvosim zaļi, sašķīda, kolīdz izkāpām uz Latvijas zemes robežas. Visupirms, te patiesi bija maz cilvēku. Tāds miers.
Bet, kad jau iekāpām taksī, lai dotos uz mums paredzēto viesnīciņu, sākās problēmas. Taksists, baltais vīrietis, vecumā ap četrdesmit gadiem, vislaik skatījās uz mani un māsu, un lauztā angļu valodā uzdeva tizlus jautājumus, kā par to, no kurienes esam, ko šeit darām un tamlīdzīgi. Tas bija visai jauks žests. Nejaukais tajā visā bija viņa skatiens atpakaļskata spogulī, it kā es un mana māsa būtu bruņurupuči nindzjas vai astotais pasaules brīnums.
Viņš nebūt nebija vienīgais. Iesākumā, ārpus viesnīciņas, kur apmetāmies, mums dzīves īsti nebija. Kur vien gājām, cilvēki blenza virsū un sačukstējās. Ne reizi vien mēs sastapāmies ar pārdevējiem un darbiniekiem, kuri vai nu izturējās pret mums ar nicinājumu, vai baidījās.
Universitātē, kur iestājāmies, bija kā oāzē. Rīgas Stradiņa Universitātē gandrīz puse no studējošajiem bija no ārzemēm- te pat bija citi afrikāņi! Mūs sagaidīja ar jauku pasākumu, iepazināmies ar meitenēm no Rumānijas un puisi no Somijas, kuri mācījās ar mums vienā kursā- es- mediķos ar Somijas puisi, kuru sauca Elias, bet mana māsa- zobārstos, kopā ar Darju un Gabrielu. Godīgi sakot, sākums bija grūts. Mēs nepazinām Rīgu, un ar māsu, ar ko agrāk pavadīju ikdienas, satikāmies vien kafetērijā universitātē vai mūsu numuriņā.
Protams, laikam ejot, bija savi kāpumi un kritumi. Mācīties nebija viegli- manas zināšanas nebija izcilas, kā nekā, es biju no trešās pasaules valsts. Brīžiem es mēdzu padoties, sazvanīties ar mammu, un gandrīz lūgties viņai atgriezties mājās, bet viņas prieks mani pienagloja uz vietas, un lika saņemties. Un es saņēmos, mācījos, lasīju, rīkojos, un nokārtoju rudens sesiju bez problēmām.
Tās nāca pēc tam. Es nezināju, ka Latvija un latvieši ir tik ļauni, nudien. Trīs mēnešu laikā biju mazliet iemanījies saprast viņu lokano, skaisto valodu, kura nudien neteica skaistas lietas. Sabiedriskajā transportā es jutos kā ķirzaka zem izpētes lampas. Atkal mani vajāja čukstēšanās un skatieni- maigākā agresijas forma. Ja autobusā vai veikalā tolaik bija jaunieši ap vidusskolas vecumu un jaunāki, es dabūju paciest vieglus grūdienus, iesaukas par “nēģeri” un “melno”, un reizes, kad man uzplijās, jautājot, par mūsu kultūru un reperiem, kurus es pat nezināju.
Arī sniegs, mans lielais brīnums, ko redzēju pirmoreiz dzīvē, nebija nemaz tik jauks, kā šķita. Manā virzienā nereti lidoja pikas. Es sāku kļūt nomāktāks, jo nebiju radis pie agresijas. Kad mana māsa sāka iet uz ballītēm un iepazīties ar tiem pašiem latviešiem, es jutos pavisam noskumis un depresīvs. Man tas skauda. Kāpēc viņu- melnādaino sievieti- pieņēma, bet mani atgrūda un pazemoja? Vai tas, ka viņa bija sieviete nudien deva viņai prioritātes?
Kad viņa piektdienas vakarā gatavojās, es pajautāju, vai varu doties līdzi. Māsa atmaiga, un teica, ka droši- viņas draudzenes tikai priecāsies. Kamēr es viņai palīdzēju izvēlēties kleitu, viņa man sameklēja kreklu- tāda dvīņu padarīšana. Beigu beigās, mēs abi izskatījāmies visai glauni, un saskaņoti- abi tumši zilos toņos un smalki uzcirtušies. Tas deva pašapziņu.
Arī Darja un Gabriela izskatījās lieliski. Meitenes bija smaidīgas, stāstot par piedzīvojumiem Bukarestē. Ar māsu bijām tik ieinteresēti, ka turpat viedtālruņos rezervējām biļetes braucienam vasarā- vienā reisā ar meitenēm. Lai gan bija ziema, mums bija silti- meitenes pa ceļam nopirka šņabi un vīnu, ko izdzērām pie Darjas draudzenes Latvijā- Lauras- un tad beidzot devāmies uz klubu “After” Vecrīgas sirdī. Tas tik bija kaut kas.
Alkohols smaržoja pat uz ielām. Jaunieši jau līgojās, nespēdami pārvarēt sniegu un ledu. Visi pīpēja, mīlējās pret ēku stūriem vai lamājās. Un asais kontrasts- balts sniegs, tumšas ielas, un luminiscējoši lāzeru rotājumi pie skaistākajām arhitektūras vietām- Rīga bija kā izgrebta Rīgas pastkartīte.
Es vairāk biju dzēris vīnu, jo baidījos apreibt par ātru. Naveija un meitenes gan bija nobaudījušas šņabi, un vien es un Laura bijām daudz maz ne- tik jautrā stadijā. Laura bija jaukākā latviete, ko es biju satikusi. Viņai bija skaistas, zaļas acis, smalks augums, bāla sejiņa, apaļā formā, tumši mati un vasaras raibumi. Kamēr mēs devāmies uz merķeļa ielas pusi, meitene man vienam sniedza mini vēstures stundu par Trīs brāļiem, kara muzeju un Doma laukumu, it visām vietām šeit bija fantastiski stāsti. Esmu laimīgs, ka Laura ar tiem ar mani padalījās.
Jo tālākais vakars bija kaut kas, ko es negaidīju.
Vispirms, es attapos slimnīcā. Biju tādā reibumā, ka pusi neatceros. Taču klubā bija izcēlies kautiņš. Gan Naveijai, gan Laurai bija uzmākušies kādi dzēruši čaļi, un es viņas aizstāvēju. Kautiņš esot izvērties pamatīgs, sasistas neskaitāmas krūzes un pat galdiņš. Kad ieradās policija, mūs izsvieda ārā, un piekodināja, lai netaisām scēnas- protams, par iniciatoriem tikām uzskatīti mēs.
Devāmies prom uz citu, mierīgāku vietu, ko ierosināja Laura- tā bija rokkafejnīca turpat netālu. Rokmūzika mums visiem patika, tā nu devāmies turp. Meitenes sāka atžirgt, un justies izslāpušas, tāpēc nolēmām, ka tur arī ēdīsim. Tas diemžēl nepalīdzēja.
Kaut kādā veidā es atkal biju uzdūries tiem varmākām, bet bez meitenēm. Biju dabūjis lauztu žokli un dūrienu ribās. Mans telefons bija nozagts, arī maks un biju viens pats uz ielas, kad mani atrada kāds sētnieks, kas izsauca ātros. Vismaz tādu puzli man galvā salika māsa.
Slimnīcā es atrados nedēļu, kad pie manis ieradās policisti. Teica, ka man esot jādodas viņiem līdzi, lai atrisinātu lietu. Es biju ievainojis cilvēku- salauzis tam roku un kāju, un otram pārsitis galvu ar alkohola pudeli. No otras puses, viņi bija mani apzaguši- telefonu ieķīlājuši- un nodarījuši postu arī man. Kad bijām visi trīs vienā telpā, sākās asas vārdu pārmaiņas.
-Tu ļausi tam nēģerim visu novelt uz mani?- jaunākais no abiem šokā iesaucās,- Tas ir nēģeris, Rihard. Viņi ir radīti vergturībai un noziedzībai.. Dievs pasarg, ja kāds vēl sāks ņemt mūsu meitenes..-
-Jaunieši, mierīgāk,- policists, pacēlis plaukstas, sacīja,- Šeit var tikt piemērots pants par rasismu, Miķeli, un tas, ka esam radinieki, nedod man iespējas tevi atpestīt no visām likstām.
Tīrākā veiksme, ka tika piesaukti it visi liecinieki. No manas puses, bija Laura, Naveija un rumānietes. Ja uzklausot māsu un Lauru, policisti šaubījās, tad mūsu universitātes biedres palīdzēja visvairāk- viņām bija video materiāls par pašu kautiņa sākumu. Tā nu es tiku sveikā cauri, atguvu telefonu, caur lombardiem, un pabeidzu ārstēšanos mājās.
Man šķita, ka viss ir tik labi beidzies. Man šķita. Taču tā nebija. Izrādās, manis raidītais trieciens Miķelim pa galvu bija izraisījis galvaskausa traumu, un puisis nomira. Protams, tika sacelts gaisā tiesībsargs un policija, kā arī mediķi. Šis notikums izveidoja tādu sprādzienu medijos, ka, dienā, kad mani veda uz nopratināšanu , es knapi spēju atgrūsties no fotogrāfiem. Man bija norīkots advokāts, kurš neatkāpās no manis ne soli, taču Miķeļa mātes sagādātais advokāts bija labākais savā jomā, un panāca it visu pagriezt pret mani.
Man tika piespriesti divi gadi cietumsoda. Mīkstākais sods, ko varēju dabūt, godīgi sakot. Tas, ka biju ārzemnieks, man neko nedeva, valstij bija savi likumi, kam es nepakļāvos. Mans laiks varēja būt krietni ilgāks, bet mans advokāts- Ģirts Kronis- spēja atrast likumdošanā pantus, kas izglāba manu ādu. Vispirms, tā bija netieša slepkavība. Jā, bija atrasta un identificēta pudele, kas izraisīja traumu. Bija nofilmēts materiāls pilsētas novērošanas kamerās. Manu sodu mīkstināja fakts, ka es aizstāvējos pats. Tomēr, neko daudz tas diži nemainīja.
Tie divi gadi paskrēja gandrīz nemanot. Es nebiju slepkava. Es negribēju tāds būt. Naktīs es prātoju, ka varēju būt ķirurgs, turpināt mācības. Nedarīt to, ko es nedaru, un būt sev. Es gribēju atgriezties universitātes auditorijās, būt ar māsu mājās, ēst picu un stundām ilgi braukāties Rīgas sabiedriskajā transportā bez noteiktas atrašanās vietas. Gribēju satikt Eliasu un meitenes, kopā ēst parkā piknikus vai pat noīrēt velosipēdu. Bet tā visa man nebija divdesmit četrus mēnešus.
Es varēju satikties ar māsu. Viņa vienmēr raudāja, atvainojās, ka nevar neko darīt, un solījās kaut kā nomierināt mūsu mammu. Naveija lejupielādēja skype aplikāciju, lai mēs ar mammu varētu redzēties. Ja jūs zinātu, cik mana mamma ir stipra sieviete. Pirmoreiz viņa raudāja, bet tad, viņa smaidīja, teica, ka zina, ka es neesmu slepkava, un ir lepna, ka es neaizbēgu no soda. Mana ģimene man neļāva sajukt prātā. Es centos domāt pozitīvi, un dienas iezīmēju ar nočieptu flomāsteru no galvenās istabas skapīša. Kad daudz nedari, laika ir atliku likām. Es daudz lasīju, strādāju iekšdarbus cietumā un nodarbojos ar sportu.
2016.gada oktobrī visi bija aizmirsuši par notikušo (izņemot Miķeļa ģimeni). Es biju atskaitīts no universitātes, bet laimīgs sajust rudens smaržu ārā. Lapas bija oranžas un dzeltenas, vainagos uz kokiem, un es sev liku noticēt, ka tas ir mans jaunais sākums. Varbūt ķirurga ceļš nebija mans. Es nolēmu, ka došos paceļot, un mazliet atpūtīšos no pieredzētā. Gan mamma, gan māsa, mani atbalstīja.
Ar Eliasu mēs vēl sazinājāmies. Kā nekā, trīs mēnešus pavadīju Tamperē, kur piestrādāju par celtnieku un mazliet nopelnīju. Tad devos uz Zviedriju un Norvēģiju ar prāmi, kur iepazinos ar citiem ceļotājiem, un atpakaļ uz Eiropu. Jūnijā es atgriezos Latvijā, lai ar māsu dotos ceļojumā uz Bukaresti, un nolēmu, ka vēlos sākt no jauna. Šoreiz izvēlējos mācīties pediatriju, un pats sāku aizdomāties par bērniem, kad biju uz Bukarestes festivālu. Ak, no mūsu bariņa arī Darja bija stāvoklī no kāda latviešu puiša. Meitene izskatījās tik laimīga.
Bet man bija dots jauns starts. Man aizvien bija mani draugi,es biju svešā valstī, izcietis rasismu un noziegumu, ko neizdarīju tīšām. Bet man bija jauni sapņi un ambīcijas, un es sajutos dzīvāks, kā jebkad.
Mana Naveija absolvēja skolu divus gadus pirms manis, un devās uzreiz uz Pekinu, kur turpināja apgūt stomatologa profesiju- vismaz tā es sapratu. Es ieguvu daudz vairāk jaunus draugus, un ar dzeršanu nodarbojos tikai mājas robežās. Ar laiku nokārtoju dokumentus un papīrus, un pat atradu darbu par pavāru restorānā “Rock and ribs””, vai kas tāds. Darbs man patika, man patika gatavot un mācīties. Man patika mani draugi un mūsu izklaides.
Kad pienāca bakalaura darba laiks, es biju gatavs jebkam. Cietums, ceļojums, īslaicīgā būšana mājās un atšķirtība no māsas bija grūtības, turklāt ļoti smagas. Bet, kad tās pārciestas, man pavērās jaunas brīvības dvašas.
Sajutu rokas sev apkārt, un pasmaidīju, pagriezis galvu pret mīļoto meiteni, kura piespieda lūpas man pie vaiga un aizvēra datoru,- Alik,tev ir jāguļ,- viņa sacīja un apsēdās man klēpī,- Es tev to darbu uzrakstīšu pati,- viņa sacīja, apliekot rokas man ap kaklu.- Alik, tu dzirdi?
-Dzirdu, Laura,- es sacīju un atglaudu matus viņai no sejas,- Es dzirdu.-
Ziniet, man ļoti iepatikās kāda dziesma. To izpildīja “Prāta Vētra”, man šķiet. Tā bija arī Lauras mīļākā dziesma. Tā nu mēs to klausījāmies daudz, un izmantošu to, kā savu atvadu frāzi šajā vēstulē.
Pēc negaisa vienmēr būs saule. Pēc nakts- vienmēr rīts.
Interpretē kā vēlies. Bet zini, patiesāku vārdu, lai raksturotu dzīvi, nav.
-Ar cieņu un laba vēlējumiem, Aliks un Laura Mahlangu.