Neizlasītās vēstules.0

Man te riebjas. Te smird, te ir cilvēki, kas man nepatīk. Es ienīstu sevi par domu, ka es te atrodos.

Bet es te atrodos, un atpakaļ ceļa vairs nav. Es esmu apsēdies uz čīkstoša, auksta metāla sola. Man svīst rokas un no matiem sūcas aukstas sviedru tērcītes. Telpa ir pārāk tumša, man nav bail no tumsas, bet es to arī neizbaudu. Man nepatīk akmeņainās sienas. Man nepatīk aizvērtais logs. Vēl jo vairāk, ka, tad, kad ienācu telpā, es atklāju, ka aiz tā ir mūra siena. Tas pat nebija īsts logs. Kas par murgu.

Diži sūdzēties gan par pārējo normāls cilvēks nevarētu- te bija galds ar tēju un cepumiem no “Supernetto”, tepat blakus. Normāli cilvēki, atšķirībā no manis, viens ar otru sarunājās. Bet es jutos tā, it kā būtu nolikts kails uz elektriskā krēsla, gaidot savu nāvesspriedumu. Lai gan patiesībā, mēs visi gaidījām kaut ko līdzīgu brīnumam. Tas taču bija solīts- izdziedēšanās?

Dzeltenā, lētā paskata lapiņa man saburzīta mētājās kabatā. Biju to samīcījis tik mazu, ka tā rikošetā lēkāja pa kabatas šauro telpu pie katras kustības. Man bija pretīgi uz to skatīties, kad tik daudzus gadus biju nodarbojies ar grafisko dizainu- tas reiz bija mana dzīve- jo, redzot tik pavirši uztaisītu afišu, kura labāk derētu uz tualetes papīra, man sametās kauns par to, ka es vispār tai esmu pievērsis a) savu uzmanību, b) tagad arī laiku. Vismaz man ir bloks, kur pierakstīt visas savas sajūtas, kamēr es te esmu. Vismaz tā es nesajūku prātā.

Vadītājs vēl nav ieradies. Blakus man izsēdusies resna, netīrīga paskata meiča, kura savākusies pilnas saujas cepumu, kas drupaču veidā izsijājušies pa viņas bungu vālītēm līdzīgajiem pirkstiem. Viņa ēd tik skaļi, ka man ir grūti dzirdēt savas domas. Hrum. Hrum.

Bet tas nav viss. Manu idillisko, mīļo mieru traucē hipijs, kas man blakus ož pēc zāles. Šis strinkšķina ģitāru un ar blakus esošo omīti aktīvi diskutē par papirosu pīpēšanu. Viņa ģitāra man ir pārāk tuvu. Man nepatīk, kad svešas lietas man ir tik tuvu. Tas mani padara nervozu.

Es sāku sist kāju pret zemi. Tā es nomierinos. Man neviens nepievērš uzmanību, bet es pats jūtos tā, it kā mans ķermenis ar lāzeriem meklētu kaut ko, kam piesiet acis. Un tur viņa ir. Skaista, jauna meitene, mulsām, brūnām acīm. Viņa aizliek aiz auss čirkainu, kastaņu brūnu matu šķipsnu. Viņas seja ir bāla kā geišai, lūpas kā kopā saliktas rožlapas un skropstas kā mežģīņu vēdekļi. Man kalst kakls. Es esmu idiots, ja nespēju vārdos izteikt, ko es jūtu.

Viņai ir burvīgs kakls. Elegants. Ne tievs, ne resns. Ne īss, ne garš. Tā perfektā žokļa līnija. Man iekņudas paribē. Viņa uzvilkusi melnu sarafānu ar lielām saulespuķēm un tumšas zeķubikses. Ārā snieg, bet viņai kājās ir botes. Tā kleita ir tik īsa.. tas dekoltē.. tik liels. Viņai ir skaista āda. Skaistas, pilnīgas krūtis. Un tad es aizveru acis. Tas ir iemesls, kāpēc es esmu te.

Man jāsavaldās. Bet man gribās. Es nedrīkstu ļaut savai atkarībai ņemt varu pār sevi. Es sakožu zobus un rakstu vārdus dziļāk. kur ir tas stulbais vīrietis, kas solās mani izglābt? Man ir steidzama situācija, jo tā meitene.. jebkura meitene, izņemot Tontonu man blakus, mani dara traku. Es varētu aiziet pēc tējas. Es varētu paņemt kādu cepumu, ja Tontone nav ko jau pievākusi sev. Bet ja nu viņa mani uzrunās? Ja nu arī sagrib Tēju?

Stulbenis. Idiots. Idiots. Stulbenis. Idiots. Lūk, kas es esmu. Vispār negaidīju, ka uz paviršo reklāmu atsauksies tik daudz cilvēku. Bet tie ir atsaukušies. Un cits par citu dīvaināki.

12:01. Ierodas mūsu vadītājs. Viņu sauc Ģirts, un viņš esot dziednieks un labs klausītājs. Brīvajā laikā klausoties “Prāta vētru” un pīpējot zāli. Viņš vislaik smaida. Bet marihuānas pīpēšana par viņu raisa interesi. Viens pēc otra, cilvēki sāk uzdot jautājumus, bet viņš skatās uz mani. Es apzināti viņu ignorēju un turpinu tricināt kāju. Man prātā tās meitenes krūtis lēkā manā acu priekšā kā bombongas izsalkušam zīdainim. Sasodīts.. kas tas ir..

Un tad viņš pienāk pie manis. Uzliek roku man uz pleca, ignorējot manu privātumu un aicinoši pasmaida. Es nosarkstu. Sešpadsmit acu pāri, un vieni, ļoti seksīgi, paskatās uz mani, gaidot. Viņš grib, lai es sāku, jo es slēpjoties. Bet es negribu. Un visi sāk uzstāt. Es ļoti negribu, bet uz mani spiež. Jāatzīst, man gandrīz sametas acīs asaras par tādu spiedienu.

Man. Tas. Nepatīk.

Kur. Ir. izeja.

Taču tad es vēlreiz sev atgādinu, ka esmu te ne bez iemesla, un drebošām kājām pieceļos stāvus. Te nav spoguļa, nav mana atspulga, lai es sevi redzētu. Tas mani dara nervozu. Rokas salicis biksēs, es sāku sakāmo, “Mans vārds ir Edijs Eglītis. Esmu students Anglijā, mācos grafisko dizainu,un esmu atkarīgs no seksa.” Es nosaku un pēdējie vārdi paliek it kā karājoties gaisā. Cilvēki ir apmulsuši. Un mans mazais draugs beidzot nomierinās. Arī šim stress nepatīk.

Manis sacīto neviens nekomentē. Visiem tiek ļauts izteikties, un tad atklājas, cik homo sapiens ir paredzams. Blakus man sēž ēdiena atkarīgā un narkomāns. Vecmāmiņa blakus hipijam ir atkarīga no azartspēlēm un narkotikām. Es gaidu, kad kāds pateiks, ka ir seksa holiķis, kā es, bet visi ir garlaicīgi.

Izbijis cietumnieks. Arāba un latvieša mīļākā. Bērnus zaudējusi māte, kleptomāns. Divi cilvēki, kuri ir apsēsti ar naudu un internetu, divi cilvēki, kuri vienkārši smejas, ka ir te. un tad runā viņa. Viņas seja piesarkst, un seju aizēno tumšais matu plīvurs.

Viņu sauc Lote, un viņa ir izvarošanas upuris. Viņa strādā bērnudārzā, un mīl suņus. Lauku meitene, turklāt piemīlīga. Man sāk krist uz nerviem pilsētnieces. Bet viņa ir izvarota, un tas man riebjas. Kamēr es mirkstu savās domās, Lotes acis nenovēršas no manis. Viņa skatās uz mani tik cieši,ka man ir sajūta, mans slimais prāts kliedz, ka viņa mani grib. Bet tas nav tā.

Kaut kas nav kārtībā. Atlikusī sesija paiet sarunās, kas un, kāpēc. Ģirts mani neaiztiek. Šķiet, es visus nošokēju ar savu atzinumu. Vien Lote daudz runā, uzdod jautājumus, uzmundrina citus. Viņa ir kā saule šeit. Un es viņu gribu. Es gribu just viņas miesu. Es gribu viņu skūpstīt.

Es gribu viņas elsas dzirdēt. Es gribu, lai tā āda sārtojas vaigos. Lai viņas lūpas ir pavērtas.

Es esmu slims.

Kad sesija beidzas, esmu izdomājis četrpadsmit veidus, kādos es mīlētos ar Loti. Mans draugs ir tik stingrs, ka ir grūti pakustēties. Vismaz bloks mani paslēpj. Man trīc kājas. Tas ir tik nolāpīti sūdīgi, ka viņa ir izvarota. Viņai sekss nav tas, kas man. Bet es gribu.. es gribu.

Lote mani uzrunā, kad visi dodas prom. Viņa vēlas aiziet uz randiņu un aprunāties, jo es esot klusējis. Vai man piekrist? Vai man likt viņai iemīlēties manī, vai vismaz uzticēties un iegūt viņas ķermeni? Es nezinu. Viņa ir izvarota. Noskumusi. Noteikti sāpināta. Viņa turpina mani pierunāt, līdz es piekrītu. Un viņa pasmaida. Man ar to pietiek. Viņa aiziet, nosmaržojot pēc pavasara ziediem, un es palieku gandrīz viens.

Man tik ļoti gribas, ka sāp. Un es vairs nezinu, ko darīt. Nākamie soļi iet kā pa miglu. Un no rīta es attopos, sevi lādēdams visās pakāpēs. Jā,man vairs negribas seksu. Es to esmu dabūjis.

-Es gribu vēl,- apaļīgā meitene ierukšķas man blakus. Paturējis Lotes seju prātā, es lūdzu Dacei (tā viņu sauc), atstutēt seju pret spilvenu, lai pakairinātu jutekļus. Es negribu viņu redzēt. Es tikai gribu mieru.

Laikam ejot, resne neliek man mieru, pat tad, kad vairs sen neapmeklēju tos stulbos kursus un sesijas. Arī no Lotes ziņu nav-nevajag arī. Man ir citas meitenes, turklāt, esmu iepraties viņas apvārdot. Katrai naktij sava princese. Esmu iekārtojies jaunā dzīvoklī, man darbs iet kā no rokas, un ir sākusies jauna elpa. Bet domas par Loti mani nekādi nepamet.

Kāpēc?

Es reiz joka pēc aizeju uz sesiju. Cilvēku ir krietni mazāk, bet Lote ir tur. Viņa ir skaista meitene, protams, ne tik skaista, kā citas meitenes manā gultā, bet skaista. Viņas mati šoreiz sasieti zirgastē, seju neklāj meikaps, bet mugurā gaišs, mīksts džemperis un džinsi. Viņa izskatās jauki. Es atspiežos pret sienu ar elkoni un vēroju viņu, cenšoties saprast, vai iekāre vēl ir, vai tās nav.

Un tad viņa mani pamana. Viņas seja apmācās, un meitene pienāk pie manis. Morāli es sagatavojos, ko viņa teiks, par ignorētajiem randiņiem, bet tā nav. Viņa ir tuvu asarām un runā ātri. Ir grūti uzreiz saprast, kas noticis, taču viņa runā par mums. Mums? Vai ir mēs?

-Tevi sauc Edijs, tev ir deviņpadsmit gadi,- viņa saka, sakrustojusi rokas, un nodūrusi skatienu grīdā,- Pirms diviem gadiem tevi ielika psihoneiroloģiskajā slimnīcā Sarkandaugavā par narkotiku lietošanu,-

Es samulstu un nobālu. Kā viņa zina? Vai viņa mani izsekoja,- Kā...-

-Tu biji kopā ar Kristapu Rozi un Gati Barkānu,- meitene runā klusāk,- Jūs lietojāt kokaīnu Priedainē, un sasitāt mašīnu, jo gandrīz notriecāt meiteni.- viņas balss kļūst asaraina,- Tā meitene biju es. Kad biju iekritusi sniegā, jūs mani..

Iekams viņa paspēj pabeigt, es tiešām atcerējos. Mēs bijām salietojušies kaut kādus stimulantus, un Kristaps ieteicās , lai nelaižam prom čiepu. Tāpēc viņas seja nekad nepameta manas atmiņas..

-Tolaik es biju blonda,- viņa sacīja,- Es vienkārši uzreiz neatcerējos tavu seju.. Kad noignorēji mani, es tevi atradu draugiem.lv, un viss tapa skaidrs..- viņa saknieba lūpas un nogrozīja galvu,- Pēc manis iegūšanas, tu stājies uzskaitē un atkopies no narkotikām..

-Es...- es nezināju, ko teikt, un centos ko sacīt jēdzīgu, bet Lote negribēja klausīties. Viņa devās atpakaļ uz savu krēslu, bet es, aizgriezos un nekad neatgriezos tajā pagrabā. Es sev piedevu nodarīto, un centos mainīties, lai gan reizēm, es kritu, un smagi. Bet es cēlos.

Pēc tik daudziem gadiem pie datora, es sāku dzēst pagātnes kļūdas. Es palīdzēju popularizēt seksuālās atkarības lapas internetā, veidoju plakātus un kļuvu par sadarbības partneri. Es braukāju uz skolām, runāju ar jauniešiem par to visu, jo tas mani iedvesmoja pārmaiņām. Lotes stāsts un mana kļūda bija mans motivators kaut ko mainīt- neļaut tam vēlreiz piepildīties.

Es to ļoti nožēloju. Es vairs negribēju darīt pāri meitenēm (ar laiku) un sāku satikties. Tā es iepazinos ar Ievu, viņa strādāja ar slimiem bērniem, veidojot tiem nometnes. Viņa nebija tikai seksuāla aizraušanās, bet kas vairāk. Tāpēc, ja šo dienasgrāmatu, ko tagad atstāju Pokaiņu mežā, atrod kāds vīrietis, zinat, ka kaut kur ir jūsu sieviete, un sievietes ir jāciena. Jā, mēs pieļaujam kļūdas, bet tās var mainīt. Nekas nav akmenī kalts. Un, kas ir vēl svarīgāk, īstā sieviete spēs izdzēst jebkuru sava vīrieša rētu. No kļūdām ir jāmācās. Es tam veltīju gadus.

Starp citu, nesen satiku Loti, pastaigā ar Ievu pa Vecrīgu. Viņa pasmaidīja un teica, ka esmu savu darbu izdarījis godam. Un ziniet? Nav labākas sajūtas par to.

Tu nekad nezini, ko dzīve tev sagādās. Tāpēc, turi acis plati, un lasi zīmes. Nekad nezini, kurp tās tevi aizvedīs.

-Edijs.