Neizlasītās vēstules. Toms.1

Tas bija maijā, pēc skolas beigām. Alkohola lietošana man nebija nekas svešs, īpaši pēc vienpadsmitās klases, kad beidzot nomainīju skolas, no Liepupes vidusskolas uz Āgenskalna Ģimnāziju, kur mani nekavējoties pieņēma. Katrā klasē ir līderi- meitenes vai puiši, vai reizēm abi, katrs savai dzimuma frontei, kuri koriģē klases sociālo dzīvi. Tā nu gribot vai negribot, es kļuvu par klases “prezidentu”. Es cilvēkiem patiku, jo pratu ikvienu aizstāvēt un pat iedot pa mizu, ja tā vajadzēja. Manī redzēja alfa tēviņu. Es pratu runāt un nediskriminēju cilvēkus. Tāda dzīve vidusskolu padarīja vairāk kā ciešamu. Protams, tas nebija amerikāņu situāciju komēdiju cienīgs sižets, bet tomēr, kas latvisks, tas labs.  Tā nu es izbaudīju savu varu, ik vakaru pēc mājasdarbu veikšanas meklēju atlaides klubos un izklaides iespējas, ko piedāvāt draugiem. Tas vismaz kompensēja manas ģimenes problēmas.

Mani vecāki bija ļoti turīgi- tas sabojāja mūsu attiecības. Mana ģimene nebija funkcionējoša- abi bija kā mehāniski roboti cilvēku ķermeņos. Mīlestība pret mani izpaudās jaunās lietās un tehnikās. Mums nebija kopīgu vakariņu. Tuvākais tam, bija kurjers, kas ik vakaru atveda mums picas no Čili Picas un viss. Maniem vecākiem nebija laika gatavot- allaž darbs. Mēs dzīvojām Vecrīgā, lielā piecistabu dzīvoklī, no kuriem divas telpas aizņēma viņu biroji. Zinu, skan traģiski, bet es savus vecākus pat nepazinu un nemīlēju. Es zināju, ka viņa ir uzņēmēja, kura sāka vērt vaļā savas kafejnīcas pa visu pasauli, bet viņš bija advokāts. Gadiem ejot, situācija kļuva trakāka.  Jo vecāks es kļuvu, jo mazāk mums bija kopīgu interešu ar vecākiem- nebija vairs izbraucienu uz Siguldu vai Jūrmalu, nebija vakara galda spēļu, nekā.

Iepriekš, kad dzīvoju Liepupē, viss bija citādāk. Sestdienās es varēju braukt uz Rīgu un pavadīt laiku ar viņiem. Šķiet, kad manis nebija, viņi bija laimīgāki, vai vismaz mani vairāk novērtēja. Kā jau teicu, ar katru manis atbraukšanas reizi, vairāk man tika pirkti nederīgi nieki, nekā pavadīts laiks ar vecākiem. Kā bērns es biju laimīgs saņemt planšetdatorus, telefonus, jaunākās mašīnītes, un ko tik nē, jo domāju, ka to nopirkuši vecāki. Ha, idiots. Viņi noalgoja cilvēku, kas viņiem sapirka visu vajadzīgo. Tad es sāku braukt retāk, jo biju aizvainots. Skolā man riebās, te bija maz cilvēku, un nebija ko darīt. Es gribēju uz Rīgu, man tak jau bija septiņpadsmit gadu. Mans raksturs neiederējās starp lauciniekiem. Un tad es sadūšojos uzzvanīt vecākiem un pateikt par savu lēmumu.

Divreiz nekavējoties, es savācu mantas no krustmātes dzīvokļa Liepupē, sabučoju viņu, un devos uz autobusu, pa ceļam nopirkdams kredītu, lai varētu atrast iespējas pieteikties skolās. Mape man jau bija padusē. Vajadzēja tikai rīkoties. Āgenskalna Ģimnāzija skanēja lieliski- tā bija viena no smalkākajām skolām Rīgā, turklāt Āgenskalnā, kur tik bieži pavadīju laiku pie vecvecākiem. Tas bija lieliski. Un Āgenskalnā arī bija skaistākās meitenes, vismaz tā man šķiet.

Un te nu es biju. Divpadsmitās klases beigās, skolas zināmākais puisis, kurš nodarbojās ar visu, ko dzīve deva pretim- apmeklēju florbola treniņus, otrdienās braucu uz Inbox halli slidot, trešdienās apmeklēju kori, ceturtdienās basketbola spēles un piektdienas man bija brīvas. Es brīvajā laikā mēdzu dažreiz veidot kaut ko no metāla vai koka- galu galā, senči man deva visu. Ironiski, ka, jo vairāk man deva, jo mazāk es saņēmu. Draugi bija mans glābiņš, tie vismaz mani mīlēja.

Vecāku kāzu jubilejā es piedzēros līdz nemaņai. Mēs bijām ārpus Rīgas, velns zina kur, ar foršākajiem manas klases draugiem. Mēs turējāmies viens pie otra, lai nenokristu, un ņirdzām pilnā kaklā.  Bija dienas vidus. Visapkārt ziedēja ķirši, un mums pretī klumburēja vecas omītes, kuras, par brīnumu, mūs nezākāja. Droši vien bija tādas pašas jaunībā. Mēs kaut kā tikām līdz pilsētas centram, un apsēdāmies pieturā. Pēteris kaut kur bija dabūjis paciņu cigarešu un pat pāris gramus zāles. Tā, kā pa smiekliem un iešanu, alkohols spēkā bija izgarojis, tas bija liels uzmundrinājums. Jau sāka kalst mutes, bet naudas vairs sevišķi daudz nebija. Autobuss uz Rīgu bija pēc stundas, un man ar laiku sāka salt. Zāli nepīpēju, bet no cigaretes neatteicos.

-Mums vajag alkoholu,- es ieteicos, paskatoties uz draugiem. Viņu acis bija aptumsušas, un nešķita, ka viņi sajēdz, kur ir,- Man ir kādi desmit eiro. Uz trijiem tas nepietiks,-

-Zvani senčiem, atsūtīs,- Pēteris nošļupstēja un ievilka plaušās vēl vienu dūmu,- Paprasi simts,-

-Ej dirst,- es maigi noteicu,- Tad jau labāk ieķīlāšu telefonu, nekā viņiem ko prasīšu,-

Vien Dzintars klusēja. Es prātoju, vai draugam nav palicis slikti un palūkojos uz viņu, taču viņš skatījās tālumā, samiedzis acis.- Fēnikss.- viņš noteica un ar pirkstu norādīja uz mazo, sarkano ēku ar luminiscējošajiem burtiem,- Tur var ātri dabūt naudu.- viņš sacīja un palūkojās uz mums, lai gūtu atbildi vai piekrišanu. Mēs ar Pēteri saskatījāmies. Bez liekas runāšanas, jau bijām tur. Mūs ielaida bez dokumentiem, un tur bija tik silti..

Mēs ieņēmām trīs aparātus uzreiz, lai gan nauda bija tikai man. Joka pēc, iedevu draugiem arī pa eiro monētai, un ķēros klāt spēlei. Vispirms, es biju ironisks- neticēju, ka kaut kas var būt. Taču, kad parāvu kloķīti, un simboli sāka ripināties acu priekšā, es attapos, ka gribu laimēt. Pirmajā reizē nepareizs gadījās tikai viens simboliņš. Nākamajā reizē es jau vinnēju piecdesmit eiro, pateicoties simbolu kombinācijai. Dzintars un Pēteris man blakus jūsmoja, un teica, lai spēlēju vēl. Un es arī gribēju turpināt. Summas krita kā no pārpilnības raga.

Beigu beigās, uz Rīgu mēs devāmies atpakaļ kopā ar naudas summu vairāk kā astoņsimt eiro vērtībā. Autobusā abi atlūza, bet es gribēju vēl. Man tā veicās. Man noteikti veiksies vēl un vēl. Man bija veiksmīga roka. Šī noteikti bija mana veiksmīgā diena. Es jutos kā karalis. Kā nekā, naudu biju nopelnījis pats.

Rīgā mēs devāmies iepirkties un dzīvot kā karaļi. Nopirkām dārgāko alkoholu, jaunas drēbes un pieēdāmies kā cūkas, smejoties par vientiešiem, kuri skaitīja kapeikas. Pēterim gan vajadzēja doties prom, jo viņa vecāki grasījās braukt uz Jūrmalu, cept šašlikus. Tā nu palikām divatā, un es Dzintaram piedāvāju aiziet uzspēlēt vēl. Draugs nekavējoties piekrita.

Es laimēju vēl simts eiro. Varētu šķist, ka man asinīs bija injicēta narkotika. Es vairs nespēju ēst vai gulēt, nedomājot par spēlēšanu. Es beidzot varēju nopelnīt naudu sev. Tā nu es devos turp, kad vien varēju. Naktīs es vairs nebiju mājās. Kad vecāki gulēja, nospēru viņiem naudu no seifa, un devos izmēģināt laimi. Taču mana laime bija nozudusi. Es tikai zaudēju.

Bet es zināju, ka ir jācenšas vēl. Es atmetu domas par skolu, vairāk dzēru un mājās parādījos tikai tālab, lai paņemtu naudu vai ko ieķīlātu. Cigaretes, alkohols un lēts stacijas ēdiens kļuva man par dzīvesveidu. Ar draugiem man vairs laika tikties nebija. Es ieķīlāju telefonu un datoru, un tikai spēlēju. Es gulēju vien pāris stundas, kad mans ķermenis mani burtiski rāva augšup, lai dotos uz aparātiem. Kad vecāki saprata, kas notiek, viņi mani patrieca no mājām, nomainīja atslēgas un izmeta uz ielas kā suni. Es viņiem draudēju, ka viņi redzēs vēl, par ko kļūšu, bet šie tik noņirdza, ka esmu slims alkoholiķis un viss. Tas sāpēja. Aparāti kļuva man par ģimeni.

Reizēm es satiku kādu no klases. Viņi teica, ka esmu izsviests no skolas. Ai, nu lai. Dzīve uz ielas nemaz nebija tik slikta. Es gulēju autoostā, cilvēki man šad un tad iemeta kādu kapeiku. Reizēm es aparātos atļāvos uzvarēt pat nakti viesnīcā. Aparāti bija mans glābiņš.

Man reiz bija meitene- draudzene. Viņu sauca Agnese. Pat viņa par mani neinteresējās. Reiz es joka pēc iegāju facebook, kur uzzināju, ka viņai ir jauns puisis. Es biju tik nikns, ka sakāvos uz ielas, un nospēru kādam bagātniekam telefonu, lai ieķīlātu lombardā, un varbūt laimētu sev nakti viesnīcā, gultā, nevis uz soliņiem autoostā. Es ienīdu cilvēkus. Savu ģimeni, savus draugus un klasesbiedrus, kas bija tikai māņi. Es zināju, ka esmu nelaimē. Sākumā skumu, bet tad kļuvu patstāvīgāks. Es izvēlējos šo dzīvi, un gribēju pierādīt, ka tas atmaksāsies.

Labajās dienās, es nopirku drēbes, sakopos un devos medīt meitenes vakaram. Es biju vīrietis. Man vajadzēja seksu. Un sekss reizēm nozīmēja iespēju iegūt kādu lieku naudu. Es jutu, ka drīz es iegūšu dzīvokli un nostāšos uz kājām. Bet es nebiju laimīgs. Neviens mani nemeklēja. It kā es būtu miris. Tad nāca sliktās dienas. Kad es ubagoju naudu un neēdu.

Nemanot pienāca vasara. Es biju uz ielas dzīvojis trīs mēnešus. Aizvien man nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Visiem bija vienalga. Man bija mazliet naudas, lai nopirktu saldējumu un kolu, un šodien es sev nosolījos vairs nespēlēt. Es biju noguris trīs mēnešus tā dzīvot. Apsēdos pie Origo, blakus fēniksam un izvilku no šortiem cigareti, ko aizpīpēju, kad man blakus apsēdās mana bijusī draudzene. Viņa neko neteica, tikai cieši mani apskāva un sāka šņukstēt.

-Mēs tiksim galā, Tomiņ,- viņa šņukstot sacīja un uzlika rokas man uz vaigiem,- Es apsolu, es tevi dabūšu ārā no tās dzīves,- Agnese sacīja.-Es biju tik dusmīga, ka tu biji nolaidies, ka uzliku to stulbo statusu ar brālēnu, lai tev ieriebtu. Bet es ieriebu tikai sev,- viņa raudāja. Šķiet, meitene nemaz nemanīja, ka viņai izsmērējas visa kosmētika,- Es tevi meklēju, Tom.

-Liec mani mierā,- es noteicu. Bet Agnese papurināja galvu, sakot, nē,- Agnese...

-Es mīlu tevi, saproti?- viņa trīcošām rokām vaicāja un lēnām apsēdās man klēpī.- Paskat tik, kas ar tevi ir noticis..- viņa mīļā, bet skumjā balsī sacīja. Man neviens nebija teicis, ka mani mīl. Manī kaut kas sakustējās. Es ielūkojos meitenes zaļajās acīs, kas mani uzlūkoja ar mīlestību.- Nāc,- viņa aicināja un piecēlās kājās.- Iesim visu mainīt,-

Viņa bija stipra sieviete. Lai gan maza augumā un blonda kā Renesanses eņģelis gleznās, viņa bija apbrīnojami pacietīga. Mēs sākām dzīvot pie viņas. Viņa man sniedza savu mīlestību un ticību, apmaiņā pret to, ka es negāju prom uz aparātiem. Sākumā bija grūti, es cēlos naktī, lai dotos prom,bet viņa man to neļāva. Viņa kā lācis apvijās man apkārt, un nekur nelaida. Viņas asaras gan mani salauza. Es nevarēju to paciest, un sāku raudāt pats. “Es vairs negribu tāds būt”, es bieži sacīju. Agnese mani neizlaida no rokām ne mirkli. Mēs kopā atradām man vakarskolu, un pat ārstēšanās kursus atkarīgajiem. Mana meitene ikdienas atgādināja, ka visu var mainīt, un viss izdosies, ka mums tikai jāgaida.

Līdz es atveseļojos, pagāja gads. Tas bija smags, grūts un sāpīgs gads, bet tas bija relatīvi ātrs laiks. Es sāku nodarboties ar hokeju no jauna, un pat devos uz ārzemēm, lai meklētu laimi. Agnese, protams, bija man pie sāniem, un piekrita visam, ko es saku. Viņa man ticēja, un laimīgā kārtā, es tiku izvēlēts draftā, spēlēt Pitsburgas Pingvīnu komandā. Tas bija nereāli tādam, kā man, un beidzot man pielipa Agneses ticība visam. Es ieguvu lielisku darbu, kas man patika, par ko labi maksāja, un man blakus bija mans personīgais eņģelis un treneris.

Kad atgriezāmies mājās uz Ziemassvētku brīvdienām, Agija man sagādāja pārsteigumu. Lidostā mūs sagaidīja mūsu klasesbiedri, kas mani apsveica ar panākumiem. Paldies dievam, mediji par to nezināja, un mēs varējām izbaudīt kopā būšanas laiku paši. Tad mēs satikām manus vecākus, ar kuriem arī salīgām mieru, un pat kopā izrunājāmies un izraudājāmies. Agnese ar mani lepojās. Arī mani vecāki. Taču es nebeidzu viņai pateikties. Ja nebūtu viņas, es nekad nebūtu ticis ārā no atkarības. 24. decembrī es viņu bildināju, un viņa piekrita.

Un kurš teica, ka pirmā mīlestība bija vissāpīgākā? Agnese bija pirmā meitene, kuru es mīlēju. Visas tās, ar ko pārgulēju, nebija nekas., salīdzinot ar manu karalieni. Pēc visa, kas bija noticis, es gan ko sapratu.

Mīlestība patiešām uzvar visu. Pat bezcerīgākajās situācijās. Es saņēmu savas meitenes roku un sirdi, un jutu, ka viss būs kārtībā. Vismaz uz kādu laiku.

Ak jā, man pieder centrs, kurā ārstējas atkarīgie no aparātiem. Katram defektam ir savs efekts.  Es varbūt aparātos zaudēju vairākus tūkstošus naudas, bet nekas nekad neatsvērs to, cik daudz es ieguvu pret to.  Nauda tiešām nav svarīgākais.

-Ar cieņu, cilvēks, kurš reiz bija miris,

Toms Kronvalds.