Dažkārt maza bērna ilgas pēc tuva cilvēka var radīt šausmīgas sekas. Deniss Nīlsens kļuva par vienu neprātīgu maniaku geju nekrofīlu.
Nekrofīls psihopāts - Nīlsens27
644
1
Denis Nīlsens kļuva par 20. gadsimta nekrietnāko nekrofīlu. No kurienes parādījās viņa neparastā psihopatoloģija, ir grūti pateikt. Viņš netika pakļauts tādai vardarbībai kā citi sērijveida slepkavas. Viņš tieši otrādi - ļoti neieredzēja vardarbību pret dzīvniekiem. Daudzi speciālisti Nīlsena aizraušanos ar līķiem saista ar viņa vectēva nāvi, kas spēcīgi iespaidoja zēna psihi. Tikpat svarīga bija zēna neizturamā vientulības sajūta, kuru viņš izjuta bērnībā un visas dzīves garumā. Un tad vēl bija viņa homoseksualitāte, kas Nīlsena prātā radīja konfliktu ar sevi pašu.
Lai kādi arī nebūtu Nīlsena ārprāta iemesli, viņš tos sāka izrādīt agrā bērnībā. Tīņa gados viņš onanēja spoguļa priekšā un fantazēja, ka atspulgs ir līķis. 1961. gadā 16 gadus vecais Nīlsens iestājās armijā. Viņš kļuva par pavāru un iemācījās izmantot nazi gaļas sadalīšanai - prasmi, kura viņam vēlāk dzīvē noderēs. Armijā viņš iemīlējās 18 gadus vecā ierindniekā, kurš piekrita Nīlsena priekšā izlikties miris, kamēr šis filmēja mājas video ar to visu. Pēc 11 gadiem Nīlsens pameta armiju un iestājās policijā. Lai gan viņš izbaudīja retos braucienus uz morgu, tomēr šis darbs nebija priekš viņa. Tādēļ viņš iestājās civildienestā.
Pēc divu gadu ilgām attiecībām ar citu jaunu vīrieti, Nīlsens pilnībā sāka norobežoties no attiecībām ar cilvēkiem. Par ierastu lietu kļuva autoerotiski rituāli. Nīlsens mēdza nokrāsot sevi līdzīgu līķim un atkal onanēt spoguļa priekšā. 1978. gadā viņa slimās vēlmes - nespēja kontaktēties ar citiem cilvēkiem, sadistiskā vēlme pēc citu kontroles un tieksme pēc mirušas miesas - sasniedza viršanas punktu.
Viņa pirmā pastrādātā nežēlība kļuva par šablonu visām pārējām. Vēlā 1978. gada decembra dienā 33 gadus vecais Nīlsens nocopēja kādu jaunu zēnu, kuru aizvilka pie sevis uz mājām vienas nakts sakaram. Nākamajā rītā Nīlsens pamodās ar šausmīgu atziņu - viņš negribēja pavadīt Jauno Gadu viens. Nīlsens nožņaudza jaunieti un tad ievietoja viņa galvu ūdenī, lai piebeigtu pavisam. Pēc cigaretes un kafijas krūzes izbaudīšanas Nīlsens ķērās pie līķa baudīšanas. Nākamās pāris dienas Nīlsens pavadīja vārtoties pa gultu ar līķi, viņš ģerba līķim jaunas drēbes un onanēja uz tā. Galu galā viņš aizvilka līķi un pagrabu, lai ik pa laikam to mazgātu un nodotos nekrofīliskam seksam. Viņš noturēja šo līķi savās mājās septiņus mēnešus, kamēr beigās apraka to pagalmā.
Nīlsenam tas bija viena dzīves posma beigas un cita sākums. Nākamo piecu gadu laikā Nīlsens tādā veidā izmantoja vēl 14 cilvēku līķus. Visi bija jauni vīrieši - Nīlsens aprūpēja tos, mazgāja viņus, ģērba un nodarbojās ar seksu ar tiem. Dažkārt viņš aizvilka līķi uz ēdamistabu un novietoja blakus uz dīvāna, lai kopā varētu skatīties Tv. Bija arī brīži, kad viņa mājā atradās pat seši līķi - visi savā vietā un pildīja noteiktu lomu. Lai no tiem atbrīvotos viņš izmantoja sen iegūtās miesnieka prasmes - Nīlsens sadalīja līķus, salika plastmasas maisos un sadedzināja savā pagalmā. No galvaskausiem viņš mēdza vārīt pat zupas.
Problēma ar līķu atbrīvošanos radās, kad viņš 1983. gadā pārcēlās uz bēniņu tipa mitekli. Nespējot piekļut pagalmam, Nīlsens izmantoja vecu kā pasaule no līķiem atbrīvošanās tehniku - sadalīja un noskaloja tos podā. Visas šausmas atklājās, kad ēkas caurules aizsērēja un liels bija saimnieka pārsteigums, kad atklājās caurules, kuras ir piebāztas ar cilvēku iekšām.
Nokļuvis zem aresta, Nīlsens visā atzinās. Viņš pat sadarbojās ar Braienu Mastersu, lai kopīgi sarakstītu grāmatu par to visu - Killing for Company. Kad viņam pajautāja, kāds bija iemesls viņa šausmīgajām izdarībām, tad Nīlsena atbildē spēja ieviest šausmas jebkuram - "Nu... baudu, kuru sniedza viss tas process, bija pietiekams iemesls."
Tev patiks šie raksti
