Maniakālie psihopāti: Sākums23

Tas, ka cilvēks ir nežēlīgs, pierādās kopš seniem laikiem - sākot ar sengrieķu mītiem (Atrejs sadalīja gabalos sava brāļa dēlus un izcepa kanibālistisku gaļas kūku) un beidzot ar viduslaiku bruņinieku paveikto, kuri pretēji populārajam tēlam mierīgi piedalījās izvarošanās, masu slaktiņos un spīdzināšanās - bieži vien izlejot savu naidu uz bezpalīdzīgām sievietēm. Tie, kas šaubās par to, visticamāk nav lasījuši Šekspīra darbu "Titus Andronicus", kur jaunu sievieti pakļauj grupveida izvarošanai, bet tad nogriež mēli un ekstremitātes, lai viņa nekādā veidā nespētu norādīt uz saviem pāri darītājiem.

Tolaik psihopātisks slepkava mierīgi varēja iestāties kādā karaspēkā, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. To visu lieliski ilustrēja Francisko Goija savā gravējumu sērijā ar nosaukumu Disasters of War, kur attēlotas nežēlīgas izvarošanas ainas, kastrācijas un amputācijas - pierādījums tam, ka armijā visos laikos varēja sastapt kādu sadistisku psihu. Piemērs nav tālu jāmeklē arī mūsdienās. Kāds amerikāņu karavīrs reiz aprakstīja Vjetnamā redzēto - pēc tam, kad viens no karavīriem nošāva nevainīgu sievieti, "viņš pieskrēja pie viņas un norāva visas drēbes. Paņēma nazi un sākot ar starpeni sāka griezt ceļu uz augšu līdz sasniedza krūtis. Viņš izvilka sievietes iekšējos orgānus un izmētāja tos. Tad viņš apsēdās uz ceļiem un sāka raut nost no viņas ādas gabaliņus." Līdzīgas ainas var sastapt katrā karā - arī Afganistānā, Irākā un visur citus.

Agrāk sērijveida slepkava varēja darīt savu darbiņu ļoti ilgu laiku un netikt pieķerts. Iemesls tam bija vienkārš - nevienam neinteresēja upuri. 12. gadsimta Eiropā sievieti mierīgi varēja izvarot un nogalināt mežā, bet autoritātes tam nepievērsa nekādas uzmanības. Pat mūsdienās daudzi slepkavas izvēlas sabiedrības "pabiras", nogalinot prostitūtes vai nabadzīgus getto bērnus - kurš gan gribēs nodarboties ar šo cilvēku slepkavībām? Dažkārt šādas slepkavības pat tiek atbalstītas no valdības puses. Amerikā pirms dažiem gadsimtiem psihopāts mierīgi varēja slepkavot vietējos iezemiešus. Mežonīgie Rietumi patiešām bija mežonīgi. Tolaik tādus cilvēkus sauca par "bad men" vai "desperadoes", mūsdienās viņus sauktu par sērijveida slepkavām.

Viduslaiku cilvēks neko par to nezināja, jo nebija prese, kas ieliktu kārtējo jauno ziņu par slepkavību mežā. Džeks Uzšķērdējs nebija pirmais psihopāts slepkava, bet viņš bija pirmais, par kuru uzzināja milzīgs daudzums cilvēku, jo tas tika plaši afišēts avīzēs. Vidsulaikos vispār prasme lasīt piemita praktiski tikai aristokrātiem, bet viņi gribēja lasīt tikai sev glaimojošus stāstus. Tādēļ nav brīnums, ka lielākā daļa mums zināmo viduslaiku sērijveida slepkavu ir tieši aristokrāti - kaut vai tas pats Vlads III Tepešs jeb Drakulas prototips. Tomēr ir kāds vēstījuma nodošanas veids, kas ļauj mums labāk izzināt vienkāršo ļaužu brutālo dzīvi senatnē - tās ir pasakas.

Mūsdienās lielākā daļa cilvēku uztver pasakas kā valdzinošus stāstiņus, kas domāti bērniem, bet patiesībā pasakas radās no pieaugušo mutiski nodotiem stāstiem. Lai gan pasakas ir pilnas ar maģiju un brīnumiem, tomēr tās ir nozīmīgs vēsturisks dokuments, kas attēlo realitāti kādā dzīvoja cilvēki. Dīvainākais ir tas, ka pasakas ir pilnas ar slepkavnieciskiem maniakiem, kurus tagad sauc par sērijveida slepkavām.

Brāļu Grimmu pierakstītā pasaka “The Robber Bridegroom” stāsta par kādu sievieti, kura ierodas sava drauga mājā un atklāj, ka viņš kopā ar vēl dažiem vīriešiem atvelk turpat jaunu meiteni, piedzirda viņu, nogalina, sadala gabalos un apēd. Citā Grimmu pasakā “Fitcher’s Feathered Bird” runa ir par jaunu ziņkārīgu sievu, kura atklāj, ka viņas vīrs ir slepkava, kurš aizslēgtā istabā ir izveidojis baseinu un piepildījis to ar savu upuru mirstīgajām atliekām. Kad vīrs uzzin, ka sieva viņu ir atklājusi, tad daudz nedomājot viņš nogriež viņai galvu un ļauj asinīm notecēt uz grīdas, pēc kā iemet sievas atliekas pie pārējiem līķiem. Iespējams, pati zināmākā pasaka - “Little Red Riding Hood” ir seno ļaužu atspoguļojums ticībai, ka eksistē vilkāči. Daudzi mūsdienu speciālisti uzskata, ka vilkača tēls ir radies pateicoties brutālām slepkavībām. Sadistiskie psihopāti nogalināja cilvēkus, atstājot tik izkropļotus līķus, ka, lai tos izskaidrotu, cilvēkiem nācās laika gaitā izveidot monstru - likantropu jeb vilkati.

1573. gadā Francijas valdība izdeva vadlīnijas, kurās aprakstīja kā vislābāk notvert vilkati un to iznīcināt. Par iemeslu tam kļuva kāds nežēlīgs gadījums, kura galvenais vaininieks bija Gilles Garnier. Viņš bija vientuļnieks, kurš tomēr apprecējās un izveidoja ģimeni. Nespējot to uzturēt kā nākas, viņš noslēdza darījumu ar sātanu. Acīmredzot darījumā bija teikts, ka vajadzēs nogalināt četrus bērnus un tos apēst. Cits vilkatis - Pīters Stubbe dzīvoja Vācijā. Viņš apgalvoja, ka maģiskas spējas viņam piešķir neparasta josta, kas ļāva Pīteram pārvērsties par vilkati. Savās pārvēršanās reizēs viņš nogalināja bērnus. Viņu esot manījuši pat ēdot jēlu tikko nogalināta cilvēka sirdi. Lai gan upurus Pīters meklēt devās patālāk no savas dzīves vietas, tomēr viņš paspēja izvarot abas savas māsas un savu meitu. Viņš nogalināja savu dēlu un apēda tā smadzenes.

Mēdijus vienmēr fascinēja šādi gadījumi. Lai gan viduslaikos nebija nekādu televizoru, tomēr cilvēki steidza vienmēr iemūžināt šo vilkaču un slepkavu nāves sodu. Sava veida 16. gadsimta komikss ir saglabājies līdz mūsdienām un tas detalizēti attēlo kā Pīters Stubbe tika spīdzīnāts un nogalināts. Tā vien šķiet, ka kāre uz vardarbību ir mūsos ikvienā. Atšķirība vien tajā kā mēs to izpaužam.