Vai esi pārliecināts, ka dīvainis, kas tev sēž blakus neglabā daudz šausmīgākus noslēpumus nekā tev šķiet?
Sadistiskais slepkava - Roberts9
297
0
Lai gan viņa veikalu sauca "Bob's Bizarre Bazaar" un tā devīze bija “I rise from death. I kill death, and death kills me—although I carry poison in my head. The antidote can be found in my tail, which I bite with rage”, tomēr kā jau tas ar sērijveida slepkavām ir ierasts - nevienam pat aizdomu nebija, ka Roberts Berdella varētu slēpt kādu šausmīgu noslēpumu.
Roberts dzīvoja Kanzassitijā un uzturēja savu veikaliņu, kurā pārdeva visādas dīvainas mantiņas - dažādus mazus skeletiņus un citus ar nāvi saistītus nieciņus. Laikam jau šie pseido-sātaniskie nieciņi atspoguļoja tās šausmas, kas valdīja Roberta mājā. Taču līdz pat 1988. gadam par šīm šausmām zināja vien daži cilvēki. Viņi neizdzīvoja, lai par tām varētu pastāstīt.
Roberta beigu sākums sāka realizēties 1988. gada 2. aprīlī, kad viens no viņa kaimiņiem izdzirdēja stipru daudzīšanos pie savām durvīm. Tās atverot kaimiņš ieraudzīja pārbijušos jaunu cilvēku, kurš bija pilnīgi kails - vien ap akaklu tam bija suņu siksna. Kaut kas dīvains bija noticis ar kailā vīrieša acīm, bet nevarēja saprast, kas tieši. Jaunais vīrietis, kura vārds bija Kriss Braisons, pastāstīja, ka ticis turēts blakus mājā vairākas dienas kā ķīlnieks.
Kaimiņš ātri vien izsauca policiju un Braisons pastāstīja par piedzīvoto. Roberts uzaicināja viņu pie sevis uz mājām un tad ar sitienu pa galvu atslēdza. Kad Braisons pamodās, tad atklāja, ka ir kails un piesiets ar atplestām kājām pie gultas. Nākamo dienu laikā viņš tika pakļauts dažādām spīdzināšanām - izvarots ar dažādiem priekšmetiem, sists ar dzelzs stieņiem, viņa sēklinieki pat tika pakļauti elektriskajai strāvai. Braisona mutē pastāvīgi tika šļircēts kaut kāds dzīvnieku trankvilizātors, bet acīs pilinātas dažādas ķīmiskas vielas. Braisnons pamanījās izbēgt, kad Roberts kaut kur aizgāja. Izmantojot atstātos uz gultas sērkociņu, Braisons nodedzināja virves, ar kurām bija piesiets, izleca pa logu un devās pie pirmās mājas, lai lūgtu palīdzību.
Roberts drīz vien tika apcietināts un apsūdzēts spīdzināšanā, kriminālos nodarījumos un cilvēka nolaupīšanā. Policija viņa mājā atklāja dažādus mākslīgus galvaskausus, velna maskas, sarkanu mantiju. Bija arī dažādas grāmatas vudū maģijā un Marķīza de Sada noveles. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet tas viss liecināja tikai par to, ka Roberts ir vien dīvains cilvēks.
Viss mainījās, kad policija atrada kasti ar Polaroid fotogrāfijām, kur bija redzami jauni zēni un viņu izvarošana, spīdzināšana. Bija arī dienasgrāmata, kur tika veikts detalizēts apraksts par to, kādu sodu saņem katrs no upuriem. Taču par spīti tam policija nespēja atrast pārliecinošus pierādījumus slepkavībai. Jebkurš labs advokāts būtu varējis atspēkot šos pierādījumus. Roberta mājā tika atrasti divi galvaskausi, bet nebija skaidra to izcelsme. Pēc zobu kartes nolasīšanas, atklājās to identitāte un Robertu apsūdzēja pirmās pakāpes slepkavībās.
Lai gan Roberts visu centās noliegt, tomēr neatlika nekas cits kā padoties psiholoģiskajam spiedienam un izstāstīt visu. No 1984. līdz 1987. gadam viņš spīdzināja un nogalināja sešus jaunus cilvēkus. Ka jau visi sadisti, arī viņš guva lielu baudu no tā, ka spēj pakļaut savu upuri pilnībā. Viņš sazāļoja savus upurus ar dzīvnieku trankvilizātoru, lai pilnībā viņus pakļautu. Kad kāds no upuriem beidzot mira, tad savā vannā viņš viņus sadalīja un izmeta atkritumu maisos.
Par spīti sabiedrības spiedienam, Roberts centās pierādīt, ka nav nemaz tik slikts cilvēks - kā jau ierasts psihopātiem. Viņš dibināja palīdzības fondu savu upuru ģimenēm. 1992. gadā Roberts tomēr mira no sirdstriekas. Viņam bija 43 gadi.
Tev patiks šie raksti
