100g Vēstures Tēma: Holokausts30

Vācu koncentrācijas nometnes apmeklējušās Sarkanā Krusta inspekcijas nav fiksējušas nevienu ieslodzīto masveida iznīcināšanas liecību. Nav atrasts neviens hitleriešu pretinieku izlūkdienestu dokuments par Trešā Reiha vadības izstrādātajiem ebreju pilnīgas iznīcināšanas plāniem. Vairums vācu nacistu dokumentu, kas nonākuši uzvarētāju rokās, tai skaitā koncentrācijas nometņu lietvedība, līdz šim laikam nezināmu iemeslu dēļ turēti slepenībā. Bet daudzajos brīvi pieejamajos dokumentos ASV Nacionālajā arhīvā par nacistu ebreju politiku nav nevienas norādes uz ebreju masveida iznīcināšanas plāniem. Atziņas par holokausta šausminošajiem apjomiem un velnišķīgo iznīcināšanas tehniku pamatā balstās uz aculiecinieku stāstiem un nacistisko slepkavu liecībām, kas ir haotiskas un pretrunīgas. Tieši aculiecinieku stāstu neticamība rosināja pirmā plašāk pazīstamā revizionista Pola Rasinjē darbību. Šo ģeogrāfijas un vēstures skolotāju okupētajā Francijā 1943. gadā vācieši arestēja par dalību Pretošanās kustībā un ievietoja Dora–Mittelbau, vēlāk Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs. Rasinjē ieslodzījuma laikā ne reizi neredzēja gāzes kameras un nedzirdēja par ebreju masveida iznīcināšanu, lai gan neskaidras baumas par gāzes kamerām nometnēs izplatījuši ieslodzītie komunisti.

Pēc kara Rasinjē 14 gadus ceļoja Rietumeiropu gāzes kameru aculiecinieku meklējumos, apciemoja grāmatu par zvērībām koncentrācijas nometnēs autorus, tomēr tā arī neatrada nevienu (!), kurš būtu kameras redzējis savām acīm. Viņa apzināto liecinieku un autoru stāsti balstījušies uz “ticamu liecinieku, kuri nesen miruši”, sniegtajām ziņām. Bijušā ieslodzītā vērtējumu izsaka viņa grāmatas nosaukums “Odiseja meli” – līdzīgi leģendārajam sengrieķu ceļotājam, koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem ir iespēja izdomāt neticamus stāstus, jo nav neviena, kurš varētu par to ticamību pārliecināties pats savām acīm. Rasinjē centās pierādīt, ka ieslodzīto mirstība koncentrācijas nometnēs bija krietni zemāka nekā to atspoguļo oficiālā historiogrāfija, un ieslodzītie lielākoties miruši nevis mērķtiecīgas iznīcināšanas, bet bada un epidēmiju rezultātā kara beigās, kad bombardēšanas radīto postījumu dēļ nebija iespējams nodrošināt nometnes ar pārtiku un medikamentiem. Līdz ar holokausta apjomu un īstenošanas apšaubāmību revizionisti cenšas rast atbildi uz jautājumu: kāpēc ebreju genocīdu tik ļoti pārspīlē? Atbilde slēpjas jau pašā terminā “holokausts”. Grieķu valodā tas nozīmē senebreju veikto dedzināmo upuri dievam Jahvem. Tādā pašā nozīmē nereti lieto arī senebreju vārdu “šoah”. Kā paskaidro revizionists Rožē Garodī, šis termins “pauž vēlmi padarīt noziegumus pret ebrejiem par izņēmumu vēsturē, jo ciešanām un nāvei tādējādi piešķirts sakrāls raksturs”

Bojā gājušo ebreju skaits un versijas par nogalināšanas veidiem laika gaitā bieži mainījušās arī holokausta atzinēju darbos, turklāt nogalināto daudzumam laika gaitā ir tendence samazināties. Tā Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā, ko uzskata par lielāko ebreju masveida iznīcināšanas vietu, saskaņā ar franču Kara noziegumu departamenta paziņojumu 1945. gadā, gājuši bojā 8 miljoni cilvēku. Nirnbergas tribunāls 1946. gadā atzina, ka bojāgājušo skaits ir 6 miljoni. Osvencimas komandanta Rūdolfa Hesa liecībās tajā pašā gadā minēti 3,5 miljoni, no tiem 2,5 miljoni noindēti gāzes kamerās. 1989. gadā holokausta eksperts no Izraēlas Jehuda Bauers paziņoja, ka Osvencimas upuru skaits ir 1,6 miljoni, tai skaitā 1 352 980 ebreji. Populārais holokausta aizstāvis, Francijas ebrejs Žans Klods Presaks, 1993. gadā aplēsa, ka bojā gājuši tikai 775–800 tūkstoši Osvencimas ieslodzīto, no tiem 630 tūkstoši ir ar gāzi noindētie ebreji. Nākamajā gadā viņš savas aplēses koriģēja uz 670–710 tūkstošiem bojā gājušo, tai skaitā 470–550 tūkstošiem ebreju. Ebreju statistiķis Džeralds Reitlingers atzina, ka nometnes pastāvēšanas laikā – no 1940. gada janvāra līdz 1945. gada februārim – Osvencimā reģistrēti tikai 363 tūkstoši ieslodzīto, turklāt ne visi no tiem bija ebreji. Revizionisti Džeralds Forisons un Karlo Matonjo aprēķinājuši, ka Osvencimā miruši 150–170 tūkstoši ebreju, no tiem gāzes kamerās – neviens, jo šādas kameras neesot eksistējušas. Augstās mirstības iemesls 1944.–1945. gadā bija epidēmijas, galvenokārt izsitumu tīfs. Pēc 2. Pasaules kara beigām nebija vienprātības par milzīga ebreju daudzuma (minēti skaitļi līdz 11 miljoniem)

Iznīcināšanas veidi. Figurēja versijas, kas bija viena par otru baisākas, bet tehniski neīstenojamas, tādēļ holokausta literatūrā tās neiedzīvinājās: asins saindēšana ar injekcijām, nosmacēšana ar tvaiku, dzīvu cilvēku izbēršana krāsnīs no vagonetēm, nedzēsta kaļķa iebēršana ar ebrejiem piepildītos lopu vagonos. Lūk, viens piemērs par iznīcināšanu nāves nometnē Belzecā, Polijā (starp citu pagaidām nav atrasta neviena ticama liecība vispār par šīs nometnes pastāvēšanu!), kā to pasniedza Stefans Zunde grāmatā “Pēdējais Polijas ebrejs”: “Cilvēku dzirnavu platība bija ap 7 kvadrātkilometri. Ar ebrejiem pārpildīti vilcienu sastāvi pa tuneli iebrauca nāves vietas pazemes sektorā. Ebrejiem novilka drēbes un kailus aizveda uz milzīgām telpām, kur varēja satilpt tūkstošiem cilvēku. Telpas bija bez logiem, ar metāla sienām un paceļamu grīdu. Grīda ar tūkstošiem ebreju nolaidās apakšā esošajā baseinā tā, lai cilvēki ūdenī atrastos tikai daļēji. Tad grīdai pieslēdza elektrisko strāvu. Pēc dažām sekundēm visi bija miruši, tūkstošiem vienā mirklī. Tad metāla grīda pacēlās no ūdens. Atkal ieslēdza strāvu, un metāla platforma kļuva par sarkofāgu, kas kaita tik ilgi, līdz līķi pārvērtās pelnos. Tad jaudīgi krāni pacēla milzīgo sarkofāgu un izbēra pelnus. Lieli fabrikas skursteņi izvadīja dūmus. Miljoniem cilvēku nogalināšanas problēma bija atrisināta”. “1945. gada 14. decembrī Nirnbergas tribunālā noskaidroja, kā notika ebreju iznīcināšana Treblinkas nāves nometnē: “Visi upuri novilka drēbes un apavus, ko savāca. Tad daļu no viņiem, galvenokārt sievietes un bērnus, dzina uz nāves kamerām. Novājinātos un lēnos pamudināja ar laidņu un pātagu sitieniem, kāju spērieniem. Mazos bērnus vienkārši iemeta kamerās. Kad kameras bija piepildītas, tās cieši noslēdza un ielaida tvaiku”. Pēc 75 dienām tiesneši par tvaika kamerām jau bija aizmirsuši. Kopš šā brīža figurēja mazliet ticamākā gāzes kameru versija, kā to izklāstīja izdzīvojušais Samuils Raizmans: 13 gāzes kamerās katru dienu noindēti 10–12 tūkstoši cilvēku. Turklāt nebija precizēts, kāda nāvējoša gāze izmantota. Tikai 70–os gados uzradās daži Treblinkā izdzīvojušie, kuri liecināja, ka 2 gāzes kamerās ebreji noindēti ar padomju tanka dīzeļdzinēja izplūdgāzēm. 13 mēnešos šādā veidā esot nogalināti 800 tūkstoši ebreju, galvenokārt no Varšavas geto. Līķi 1943. gadā apbedīti milzīgā masu kapā, bet nākamajā gadā izrakti un sadedzināti, izmantojot malku vai vispār iztiekot bez degmateriāla.

1983. gadā vācu revizionists Fricis Bergs pēc konsultācijām ar ķīmiķiem un krematoriju darbiniekiem secināja, ka ar viena dīzeļdzinēja gāzēm minētajā laikaposmā nogalināt tik lielu daudzumu upuru tehniski nav iespējams. Lai sadedzinātu tik daudz līķu, nepieciešami 160 tūkstoši tonnu sausas malkas: šķiet neticami, ka tik lielu daudzumu resursu un darbaspēku to sagatavošanai kara apstākļos nacisti būtu gatavi upurēt noziegumu slēpšanai. Līķu degšana bez kurināmā nav iespējama, jo cilvēka ķermenis vairāk kā par 60 procentiem sastāv no ūdens. Tūlīt pēc kara radās versija, ka gāzes kameras pastāvējušas itin visās nacistu koncentrācijas nometnēs. Simons Vīzentāls 1946. gadā grāmatā “Mauthauzenas koncentrācijas nometne” rakstīja: “Nometnē bija ierīkota ierīce nogalināšanai ar gāzi, maskēta kā pirts. Turklāt no Mauthauzenas uz Hūzenu kursēja īpašs auto, kurā ieslodzītos ar gāzi nogalināja ceļā. [...] Tā nogalināti aptuveni 1–1,5 miljoni”. Gāzes auto holokausta briesmu stāstos ir ievērojama loma. Izskan pat apgalvojumi, ka nāves nometnē Helmno tajos nosmacēti ap 2 miljoni cilvēku, tomēr nav atrasta neviena rakstiska liecība par “gāzes vāģu” izgatavošanu un lietošanu. Kā gāzes kameras radušās amerikāņu okupācijas zonā, liecina filtrācijas nometnēs ieslodzītie esesieši.

Helmuts Tauvers stāsta, ka 1946. gadā, kad viņš strādājis bijušajā Dahavas koncentrācijas nometnē, poļu tautības apsargs viņiem parādījis “interesantu krematoriju”: telpu, pie kuras griestiem bija piemontētas gramofonu taures – gāzes izvadkanālu butaforijas. Proti, vāciešu aizsākto krematoriju būvi pabeidza amerikāņi, lai radītu ilūziju par liela līķu daudzuma sadedzināšanu. Cits ieslodzītais – Horsts Kroics rakstīja, ko viņam stāstījis nometnes biedrs Voldemārs Špeks: “Bez citiem darbiem viņš strādāja pie krematorijas būves pēc amerikāņu rīkojuma. Pēc tā Špekam un viņa biedriem lika ierīkot karātavas, un viņi ar resnu virvi berza lielu zaru, lai radītu iespaidu, ka šajā kokā kārti cilvēki visu nometnes pastāvēšanas laiku”. Liecības pret gāzes kameru pastāvēšanu Vācijas teritorijā pamudināja Rietumvācijas Mūsdienu vēstures institūta līdzstrādnieku Martinu Brosatu 1960. gada 19. augustā nākt klajā ar paziņojumu laikrakstā “Das Zeit”, ka ebrejus un citus ieslodzītos neiznīcināja ar gāzi Dahavas, Bergenbelcenas un Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs, bet tas notika tikai speciāli ierīkotās iznīcināšanas nometnēs Polijā: Osvencimā–Birkenavā, Sobiborā, Treblinkā, Helmno un Belzecā.

Ir maldīgi uzskatīt, ka revizionisti ar saviem atklājumiem izraisa sensācijas un vairo savu popularitāti. Holokausta apjomu apšaubīšana vairākiem desmitiem pētnieku un viņu darbu publicētāju maksājusi gan karjeru, gan sabiedrisko prestižu, gan brīvību, veselību un pat dzīvību. Kopš 20. gadsimta 70–to gadu vidus revizionistus vajā kā neonacistus, nacionālā naida kurinātājus un mirušo piemiņas apgānītājus. Minēšu tikai spilgtākos piemērus. Tīss Kristofersens, bijušais Osvencimas kaučuka fabrikas strādnieks, Vācijas Federatīvajā republikā 1972. gadā izdeva atmiņu grāmatu “Meli par Osvencimu”, kurā noliedza masu slepkavības Osvencimā un Birkenavā. Pēc cionistu izteiktajiem draudiem viņš bija spests bēgt uz Dāniju, kur vajāšanas turpinājās. Viņa māju nodedzināja neatklāti ļaundari. Vācu vēsturnieks Manfrēds Rēders tiesāts par to, ka uzrakstīja priekšvārdu Kristofersena grāmatai. Vēsturnieks Fransuā Diprā Francijā izplatīja Ričarda Hārvuda grāmatu “Vai patiešām gāja bojā seši miljoni?” 1978. gadā viņš gāja bojā, sprāgstot automašīnā ievietotai bumbai. Profesors Robērs Forisons zaudēja katedras vadītāja vietu Lionas universitātē par “gāzes kameru” pastāvēšanas apšaubīšanu. 1989. gada septembrī Višī pilsētas parkā viņu piekāva cionistiskie huligāni no grupas “Ebreju piemiņas dēli”, salaužot žokli un dažas ribas. Pasniedzējs–revizionists Mišels Kenjē no studentiem–cionistiem saņēma sērskābes ampulu sejā. Jau minēto amerikāņu inženieri Leihters krimināli nevajāja, jo ASV likumus nevar piemērot vēsturisku notikumu noliedzēju sodīšanai, toties Antirasistiskās līgas noorganizētajā viņa uzņēmuma boikotā Leihters zaudēja ap 300 tūkstošus dolāru. Viņa domubiedrs Rūdolfs Vācijā par objektīvi veikto “gāzes kameru” ekspertīzi saņēma 18 mēnešus ilgu ieslodzījumu. Terors pret “Vēstures pārskatīšanas institūtu” Toransas pilsētā Kalifonijā ASV izpaudās kā institūta telpās 1984. gada jūlijā iemestas degbumbas. Vainīgos nenoskaidroja. Starp citu, šis institūts izsludinājis 50 000 dolāru lielu prēmiju jebkuram, kurš tiesā pierādīs kaut vai vienu slepkavību gāzes kamerā jebkurā no nacistu koncentrācijas nometnēm. Neviens drosminieks no holokausta pielūdzēju pulka pagaidām vēl nav pieteicies. Angļu vēsturnieks Deivids Irvings, trīsdesmitsējumu darba par 2. Pasaules karu autors, veicis pētījumus Vācijas, Austrijas, Francijas, Itālijas un PSRS arhīvos, kur nav atradis nekādas liecības par ebreju masveida iznīcināšanu. Viņu vajāja gan cionistiskie šovinisti, gan Francijas, Vācijas un Kanādas tiesas. Visbeidzot viņu kā viduslaiku ķeceri piespieda atteikties no saviem uzskatiem.

Populārākais no Eiropas revizionistiem ir Šveices filologs Jirgens Grāfs, kura grāmatas ir revizionistu pētījumu un sasniegumu pārskati, kas uzrakstīti saprotamā, aizraujošā valodā. 1993. gadā pēc grāmatas “Holokausts zem lupas” izdošanas Grāfu atlaida no skolotāja darba, aizdedzināja viņa māju. 1998. gadā Bādenes apriņķa tiesa Grāfam par antiebrejisku grāmatu publicēšanu piesprieda 15 mēnešus cietuma un 8000 franku (5500 ASV dolāru) lielu naudassodu, turklāt gan viņam, gan izdevējam Fersteram bija jāatdod valstij 55 tūkstošus franku, kas iegūti par pārdotajām grāmatām. Vīlies Šveices pseidodemokrātijā, Grāfs emigrēja uz “Eiropas totalitārāko valsti” – Baltkrieviju, kur varēja netraucēti turpināt darbu. 1990.–1994. gadā Francijā, Austrijā un Šveicē pieņemti likumi, saskaņā ar kuriem holokausta noliedzējus var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no 1 līdz 10 gadiem. Citās Eiropas valstīs pret revizionistiem vērš elastīgos likumu pantus par “mirušo piemiņas zaimošanu” vai “genocīda un noziegumu pret cilvēci noliegšanu”. Kā redzams, vēsturnieka vai īstenības meklētāja nodarbe, ja vien viņš akli neseko “sabiedriskajai domai”, “demokrātiskajā” Eiropā var būt tikpat bīstama kā žurnālista nodarbe karadarbības pārņemtajās Austrumu zemēs.