Skarbā patiesība: Kādos apstākļos guļ bēgļu bērni.109

Abduls, 5 gadi

Abdulam ir asinssaindēšanās. Pēdējās divas naktis viņš ir pavadījis guļot ārā, netālu no Belgrades centrālās stacijas. Viņš redzēja kā nogalina viņa māsu viņa dzimtajā pilsētā. ''Viņš joprojām ir šoka stāvoklī un katru nakti redz murgus,'' atzīst mazā Abdula māte. Abduls ir noguris un nav labākajā veselības stāvoklī. Diemžēl arī viņa mammai nav nepieciešamo līdzekļu, lai nopirktu pat visvienkāršakos medikamentus, lai atvieglotu dēla mocības.

Fara, 2 gadi

Fara, kura ir tikai 2 gadus veca meitenīte, mīl futbolu. Viņas tētis mēģina izveidot bumbas no visa, ko viņš spēj atrast, bet tās ātri izjūk un nav vairs izmantojamas. Katru nakti viņš saka ''Ar labu nakti'' mazajai Farai un viņas lielajai māsai Tisamai, kurai ir 9 gadiņi, ar cerību, ka rīts atnesīs viņiem pienācīgu bumbu, ar ko spēlēties. Visi citi sapņi liekas nereāli.

Širaza, 9 gadi

Širazai bija tikai 3 mēneši, kad viņas ķermeni pārņēma smags drudzis. Ārsts uzstādīja diagnozi - poliomelīts, un ieteica viņas vecākiem lieki netērēt naudu medikamentos un velti nelolot cerības uz meiteni, ''kurai nav iespējas izdzīvot''. Neilgi pēc saslimšanas un smagās diagnozes uzzināšanas, nāca karš. Viņas māte Leila sāk raudāt, kad atceras to mirkli, kad sedziņā ietina mazo Širazu un devās prom no mājām. Širaza nespēj runāt, bet bēgļu nometnē viņai piešķīra koka gultiņu, kurā viņa guļ dienu un nakti. 

Ralija 7 gadi un Rahafs 13 gadi

Ralija un Rahafs dzīvo uz ielas Beirūtā. Kādreiz viņi dzīvoja Damaskā, bet bija spiesti to pamest tad, kad granāta nogalināja viņu mammu un brāli. Ar viņiem prom kopā devās viņu tēvs. Tā viņi pēdējo gadu ir pavadījuši mitinoties uz ielām. Viņi cieši apguļas kopā uz izklātajām kartona kastēm. Rahafs saka, ka viņam ir bail no ''sliktajiem'' zēniem, kā dēļ Ralija sāk raudāt.

Mojads, 5 gadi

Mojads un viņa mamma bija devušies uz tirgu, lai nopirktu miltus plānotajam spinātu pīrāgam. Roku rokā viņi devās uz tirgu, kad pēkšņi uzsprāga bumba, kas bija ievietota blakus esošajā taksometrā. Mojada māte nomira uzreiz, taču puisēns izdzīvoja. Viņš atrodas smagā stāvoklī Džordanā, kur viņu ar dažādām traumām, ieskaitot, neskaitāmām lauskām dažādās ķermeņa vietās, nogādā nekavējoties pēc sprādziena. 

Šehda, 7 gadi

Šehdai ļoti patīk zīmēt, taču pēdējā laikā visi viņas zīmējumi sastāvēja no ieročiem. ''Viņa tos visu laiku redzēja. Tie bija visur,'' stāsta meitenītes mamma, kamēr viņas mazulīte guļ uz zemes pie Ungārijas robežas. Bēgot no mājām, viņi nepaņēma līdzi nedz papīru, nedz krītiņus. Šehda ir pārstājusi rotaļāties. Bēgšana ir likusi viņai pieaugt un aizmirst to, ka viņa ir tikai bērns. Viņiem ir grūtības atrast ēdienu. Ir dienas, kad viss, no kā viņi pārtiek, ir ceļmalā saplūkti āboli. Ja viņi būtu zinājuši, cik grūta dzīve būs kā bēgļiem, viņi būtu palikuši Sīrijā un riskējuši ar savām dzīvībām, dzīvojot tur.

Lamāra, 5 gadi

Bagdādē, kas ir šīs mazās meitenītes mājas, ir atstātas visas lelles, rotaļu vilcieniņš un bumba. Bieži vien, kad tiek pieminētas mājas, šīs ir tās trīs lietas, par ko ieminās meitenīte. Iemesls viņu bēgšanai bija bumba, kas uzsprāga netālu no viņu mājas. Lamāras vecmāmiņa saka, ka mājā neesot bijis iespējams vairs dzīvot. Pēc diviem mēģinājumiem šķersot jūru no Turcijas mazā, gumijas laiviņā, viņiem paveicās un viņi nokļuva pie slēgtas Ungārijas robežas. Tagad Lamāra guļ mežā uz sedziņas...nobijusies, nosalusi un bēdīga. 

Ahmads, 7 gadi

Pat miegs nav veids kā izbēgt no šausmām, jo tieši caur sapņiem atkārtojas visas pārdzīvotās šausmas. Kad mājās sprāga bumba, Ahmads atradās turpat. Šrapnelis skāra viņa galvu, bet puisēns izdzīvoja, taču viņa jaunākais brālītis gan nē. Ģimene dzīvoja blakus kara zonai ļoti ilgi, taču tad, kad tika iznīcināta viņu māja, viņiem nebija citas izvēles kā bēgt. Tagad Ahmads, kopā ar tūkstošiem citu bēgļu, guļ uz asfalta, kas atrodas netālu no Ungārijas robežas.