Mežs, pļava, ceļš - viņi nešķiro, galvenais, lai viņi nav vieni!
Magnus Vennmans ir atzīts fotožurnālists no Stokholmas. Viņš ir publicējis savu jaunāko veikumu, kas liek sažņaugties katra cilvēka sirdij. Fotoprojekts ar nosaukumu ''Kur guļ bērni'' ietver sevī bēgļu stāstus un attēlos ir redzami viņu bērni, kādos apstākļos un kur viņi guļ. Parastam attēlu vērotājam tas var šķist šausmīgi, bet diemžēl priekš viņiem tā ir skarbā realitāte, kas ir jāizdzīvo ik dienas.
Ahmeds, 6 gadi
Ir nedaudz pēc pusnakts un Ahmeds ir tikko aizmidzis zālē. Pieaugušie joprojām sēž un prāto par to, kā izkļūt no Ungārijas, nereģistrējoties valsts uzskaitē. Ahmeds ir sešus gadus vecs puisēns, kurš uz saviem pleciem līdzi nes smagu ceļasomu. Savu ceļu viņš ar ģimeni mēro ar kājām. ''Viņš ir drošsirdīgs un raud tikai dažreiz vakaros,'' saka viņa onkulis, kurš ir uzņēmies aizbildniecību par puisēnu kopš tā mirkļa, kad viņu mājās Sīrijā tika nogalināts Ahmeda tēvs.
Valla, 5 gadi
Piecus gadus vecā meitenīte ļoti grib doties mājās. Mājās viņai bija pašai sava istaba. Tur viņai nekad nenācās raudāt, kad gāja gulēt. Bet tagad, kad viņa atrodas bēgļu nometnē, viņa raud katru nakti. Nolikt galvu uz spilvena, esot šausmīgi, jo naktis esot briesmīgas. Nakts bija tas laiks, kad bija uzbrukts viņu mājai, kā dēļ tad viņi bija spiesti doties prom un bēgt. Dienas gaišajā laikā, Vallas mamma kopā ar meitenīti ceļ mājas no spilveniem, tādā veidā viņa cenšas parādīt meitai, ka viņai nav no kā baidīties, atrodoties nometnē.
Abduls, 5 gadi
Abdulam ir asinssaindēšanās. Pēdējās divas naktis viņš ir pavadījis guļot ārā, netālu no Belgrades centrālās stacijas. Viņš redzēja kā nogalina viņa māsu viņa dzimtajā pilsētā. ''Viņš joprojām ir šoka stāvoklī un katru nakti redz murgus,'' atzīst mazā Abdula māte. Abduls ir noguris un nav labākajā veselības stāvoklī. Diemžēl arī viņa mammai nav nepieciešamo līdzekļu, lai nopirktu pat visvienkāršakos medikamentus, lai atvieglotu dēla mocības.
Fara, 2 gadi
Fara, kura ir tikai 2 gadus veca meitenīte, mīl futbolu. Viņas tētis mēģina izveidot bumbas no visa, ko viņš spēj atrast, bet tās ātri izjūk un nav vairs izmantojamas. Katru nakti viņš saka ''Ar labu nakti'' mazajai Farai un viņas lielajai māsai Tisamai, kurai ir 9 gadiņi, ar cerību, ka rīts atnesīs viņiem pienācīgu bumbu, ar ko spēlēties. Visi citi sapņi liekas nereāli.
Širaza, 9 gadi
Širazai bija tikai 3 mēneši, kad viņas ķermeni pārņēma smags drudzis. Ārsts uzstādīja diagnozi - poliomelīts, un ieteica viņas vecākiem lieki netērēt naudu medikamentos un velti nelolot cerības uz meiteni, ''kurai nav iespējas izdzīvot''. Neilgi pēc saslimšanas un smagās diagnozes uzzināšanas, nāca karš. Viņas māte Leila sāk raudāt, kad atceras to mirkli, kad sedziņā ietina mazo Širazu un devās prom no mājām. Širaza nespēj runāt, bet bēgļu nometnē viņai piešķīra koka gultiņu, kurā viņa guļ dienu un nakti.
Ralija 7 gadi un Rahafs 13 gadi
Ralija un Rahafs dzīvo uz ielas Beirūtā. Kādreiz viņi dzīvoja Damaskā, bet bija spiesti to pamest tad, kad granāta nogalināja viņu mammu un brāli. Ar viņiem prom kopā devās viņu tēvs. Tā viņi pēdējo gadu ir pavadījuši mitinoties uz ielām. Viņi cieši apguļas kopā uz izklātajām kartona kastēm. Rahafs saka, ka viņam ir bail no ''sliktajiem'' zēniem, kā dēļ Ralija sāk raudāt.
Mojads, 5 gadi
Mojads un viņa mamma bija devušies uz tirgu, lai nopirktu miltus plānotajam spinātu pīrāgam. Roku rokā viņi devās uz tirgu, kad pēkšņi uzsprāga bumba, kas bija ievietota blakus esošajā taksometrā. Mojada māte nomira uzreiz, taču puisēns izdzīvoja. Viņš atrodas smagā stāvoklī Džordanā, kur viņu ar dažādām traumām, ieskaitot, neskaitāmām lauskām dažādās ķermeņa vietās, nogādā nekavējoties pēc sprādziena.
Šehda, 7 gadi
Šehdai ļoti patīk zīmēt, taču pēdējā laikā visi viņas zīmējumi sastāvēja no ieročiem. ''Viņa tos visu laiku redzēja. Tie bija visur,'' stāsta meitenītes mamma, kamēr viņas mazulīte guļ uz zemes pie Ungārijas robežas. Bēgot no mājām, viņi nepaņēma līdzi nedz papīru, nedz krītiņus. Šehda ir pārstājusi rotaļāties. Bēgšana ir likusi viņai pieaugt un aizmirst to, ka viņa ir tikai bērns. Viņiem ir grūtības atrast ēdienu. Ir dienas, kad viss, no kā viņi pārtiek, ir ceļmalā saplūkti āboli. Ja viņi būtu zinājuši, cik grūta dzīve būs kā bēgļiem, viņi būtu palikuši Sīrijā un riskējuši ar savām dzīvībām, dzīvojot tur.
Lamāra, 5 gadi
Bagdādē, kas ir šīs mazās meitenītes mājas, ir atstātas visas lelles, rotaļu vilcieniņš un bumba. Bieži vien, kad tiek pieminētas mājas, šīs ir tās trīs lietas, par ko ieminās meitenīte. Iemesls viņu bēgšanai bija bumba, kas uzsprāga netālu no viņu mājas. Lamāras vecmāmiņa saka, ka mājā neesot bijis iespējams vairs dzīvot. Pēc diviem mēģinājumiem šķersot jūru no Turcijas mazā, gumijas laiviņā, viņiem paveicās un viņi nokļuva pie slēgtas Ungārijas robežas. Tagad Lamāra guļ mežā uz sedziņas...nobijusies, nosalusi un bēdīga.
Ahmads, 7 gadi
Pat miegs nav veids kā izbēgt no šausmām, jo tieši caur sapņiem atkārtojas visas pārdzīvotās šausmas. Kad mājās sprāga bumba, Ahmads atradās turpat. Šrapnelis skāra viņa galvu, bet puisēns izdzīvoja, taču viņa jaunākais brālītis gan nē. Ģimene dzīvoja blakus kara zonai ļoti ilgi, taču tad, kad tika iznīcināta viņu māja, viņiem nebija citas izvēles kā bēgt. Tagad Ahmads, kopā ar tūkstošiem citu bēgļu, guļ uz asfalta, kas atrodas netālu no Ungārijas robežas.
Tad jau lai patvērumu dod tikai sievietēm ar bērniem nevis tiem tēvaiņiem kuri nāk lielākumā!Paskataties reāli cik daudz ir vīriešu un cik tajā plūsmā ir bērnu n sieviešu :?
Vispār jūs kādreiz padomājāt ka dzīvo dažii bērni latvijā ?neviss tika ar saviem bēgliem
pec tam sie berni paaugsies un beglu puisi saks izvarot eiropiesu meitenes un rikos teraktus.
nav ko propogandet cik begliem ir slikti!
latvijaa, dzilajos laukos cilveki ne labak dzivo bet kapec neviens neraksta cik viniem slikti ?
ja valsts grib pienemt beglus,tad lai sakuma izdara ta, lai VISI iedzivotaji dzivo VISMAZ normali ! kur ir bijis laukos, sapratis par kadiem apstakliem es runaju! nevis par tiem zemniekiem kam 100 govis , n-tie hektari un svaiga valtra stav garaza,bet par tiem, kuriem ir dazas gotinjas un piena nauda un kkads smiekla pabalstinjs ir vienigais iztikas lidzeklis un nav darba nevis delj ta ka negrib, bet delj ta ka nav kur stradat! ( piemerus tadai situacijai es daudz varu nosaukt )
tpc velreiz saku, pirms rupeties par begliem, dvj sakuma parupejaties par savejiem!
Protams, žēl bērnus, bet vajag paskatīties kas nāk Eiropā, tie pārsvarā ir vīrieši un daļa no tiem kaut kādi izvarotāji. Bērni un sievietes ar kājām nemaz tos gabalus nevar noiet.
Lai guļ, izaugs tāpat tāds pats kā savējie, tāpat kā baltais audzis afrikā pa nēģeri nekļūs tā šitie ar nemainīsies un paliks teroristi
Tas viss ir ļoti aizkustinoši, bet vai mēs varam būt droši, ka šie nabaga bērniņi mūs kaut kad kaut kur neuzlaidīs gaisā vai nenošaus pēc tam, kad būs gadus 10 indēti ar džīhada ideoloģiju?
Viņi saņems pajumti un pabalstus no līdzjūtīgajiem eiropiešiem, bet viņu imami viņiem stāstīs, ka tie pabalsti ir domāti džīhadam pret kaferiem, tas ir, mums. Daudzi Francijā dzimušie un augušie ir ISIS kaujinieku rindās, un arī teroristu vidū bija tie, kuri bija beiguši skolas Francijā- izdzīvojušie pieminēja viņu perfekto franču valodu..
Kāda pretīga propoganda... Sen jau zināms, ka dažiem žurnaļugām patiesība ir pie kājas, galvenais sabiezināt krāsas vienā medaļas pusē, bet otru nemaz nerādīt. Tā nav žurnālistika, bet gan parodija! Un nav pat svarīgi, ka tekstiem cauri spīd šo te nabaga bēgļu patiesie nolūki un prioritātes...
Pieaugušie joprojām sēž un prāto par to, kā izkļūt no Ungārijas, nereģistrējoties valsts uzskaitē. Vai šeit vajag vispār komentēt?
Abdulam ir asinssaindēšanās. Pēdējās divas naktis viņš ir pavadījis guļot ārā, netālu no Belgrades centrālās stacijas. Tagad paskatamies kartē, kur atrodas Belgrada un cik valstis ir starp Belgradu un Sīriju... Vai Abdula māte slimo bērnu glābj no kara, vai velk līdzi uz Vāciju vai Lielbritāniju vieglu dzīvi meklēt???
Rahafs saka, ka viņam ir bail no ''sliktajiem'' zēniem, kā dēļ Ralija sāk raudāt. Šitie varētu būt arī reāli bēgļi, jo atrodas Libānā, kas nav pa ceļam uz ES bagātību salām. Interesanti ir cits - viņiem bail no "sliktajiem" zēniem. Valstī, kurā 96% iedzīvotāju ir arābi. Kāda ir varbūtība, ka "sliktie" zēni ir ļaunie Eiropas rasisti?
Pēc diviem mēģinājumiem šķersot jūru no Turcijas mazā, gumijas laiviņā, viņiem paveicās un viņi nokļuva pie slēgtas Ungārijas robežas. Un atkal nabaga bēglīši mūk prom no kara plosītās Turcijas... Pag, Turcijā taču nav kara...
Es varētu turpināt, bet šitā padarīšana uzdzen riebumu. Tie, kas lieto smadzenes, saprata, tie, kas nelieto, tie nesapratīs arī tad, kad viņu mātes, māsas un meitas nabaga bēglīši varos...
