Šodien runāju ar draugu. Sākām runāt par Britu izstāšanos no ES un kaut kā runa aizgāja par NATO. No turienes, viņš sāka izteikt atklātas bailes ka Krievija tiešām var uzbrukt Latvijai un Baltijas valstīm. Es biju nesaprašanā, cilvēks viņš ir izglītots, topošais ārsts, taču dzirdēt tādas muļķības no viņa mutes negaidīju. Padiskutējām ar viņu un kā viņš pats izteicās, es viņu esot nomierinājis. Taču viens teikums gan man iesēdās prātā. "Te visi gaida karu" (Es pats Latvijā nedzīvoju) un sapratu ka lielā mērogā cilvēki nav pietiekami informēti un savā veidā sašķelti un iebiedēti. Tad nu lūk nolēmu izveidot rakstu (reti kad to daru) kurā es analītiski izklāstu Latvijas iekšpolitiku un Krievijas politiku attiecībā uz Latviju un pārējo Eiropu, balsotites uz savu subjektīvo viedokli un manām zināšanām šajā jomā. Protams komentāru sadaļai ir atvērta diskusijām.
Marasms latviešu gaumē126
Zaudētā Krievijas varenība.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991 Krievija, gluži kā visas bijušās Austrumu-bloka valstis piedzīvoja milzīgu finansiālu regressu. 1998 valsts nespējot pildīt parādsaistības defaultēja. Izrādījās ka ilgi gaidītā demokrātija bija tālu no gaidīta un nebija visai salda. Milzīgs bezdarbs, organizētā noziedzība un vispārīga nabadzība, lūk ar ko asocējās vārds demokrātija vidusmēra Krievijas iedzīvotājam. Taču sapnis par zaudēto Padomju godu un slavu nekur nebija zudis, lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju. Kad pie varas 2000 gadā nāca Vladimirs Putins, lielakajai daļai Krievu bija viens jautājums. Kas tas tāds? Putinam nākot pie varas Krievijas sabiedrībā valdīja milzīgs skepticisms pret demokrātiju, taču ejot gadiem viņš spēja atdot Krievu tautai to par ko viņi sapņoja visus šos gadus: Godu un iemeslu lepoties par savu valsti. Protams tā likās viņiem un tā izskatījās no iekšpuses, taču skats no ārpuses vairāk atgādina traģikomēdiju Putins redzēja Krievijas dabas resursos ne tikai veidu kā pacelt valsts ekonomiku bet arī effektīvi varas avotu reģionā. Tika sākta militārā modernizācija un armijas paplašināšana, lai tā teikt parādītu muskuļus. Taču viss šis ir ko latviskotā krievu valodā sauc par "pakazuhu". Krievija nekad neriskēs ar tiešu konfliktu ar NATO, kur nu vēl latvijas dēļ.
Strategy 101
Šī ir Eiropas karte ar NATO dalībvalstīm. Kā redzams Baltija ir NATO sastāvā, taču pievērsiet uzmanību Somijai un Zviedrijai. Kā zināms šīs valstīs nav iekš NATO, un ir Krievijas kaimiņvalstis. Ja Krievija tiešām vēlētos uzsākt karu Eiropā, no stratēģijas viedokļa būtu daudz izdevīgāk ieņemt valstis ar mazāk sabiedrotajiem, industriju un resursiem. Arī iedzīvotāju skaits (kas ir potenciālais darba spēks) ir ievērojami augstāks nekā Latvijā. Un pirms sāc komentēt ko tādu kā piemēram "kokoko Latvijā daudz Krievi liels atbalsts, kokoko Baltijas izeja pie jūras" turpini lasīt rakstu, drīz nonākšu arī pie tā. Lai cik spontāns, neparedzams un dīvains izklausītos Krievijā valdošais režīms, šaubos ka valsts ierēdņi riskēs ar savas valsts potenciālu iznīcību lai iegūtu mazvērtīgas teritorijas.
Patreizējā situācija Latvijā.
Mūsdienu Latvija ir diezgan daudz smēlusies no Padomju māmuliņas zinībām propogandas jomā. Es personīgi neuztveru Latvijas mēdijus nopietni. Liela daļa materiāla kas tiek publicēts ir vienkārši cilvēkos bailes ieviesoši raksti, kas šķel sabiedrību. Nesen izlasīju rakstu par to ka aptaujājot krievvalodīgos daļa pauž ka viņi jūtas apspiesti un atbalsta Krievijas iejaukšanos. Papētot tuvāk šos datus pamanīju ka tā atbildējuši bija tikai daži nieka procenti. Komentāros protams jau sākās neo-nacionālistiskās debates par deportācijām un apšaušanu ja reiz šeit tik slikti. Bet tā vietā lai bļautu ir jāpapēta kas mudina cilvēku šādi balsot un kapēc rodas konflikti sabiedrībā.
Sabiedrības šķelšanās.
Pašlaik Latvijas sabiedrība var tikt iedalīta divās pusēs, pro Krieviskaja un pro Eiropeiskajā, taču kāds ir iemesls? Kas liek cilvēkiem just piederību citai valstij, nevis valstij kurā viņi dzīvo. Es velētos vainot Latvijas drausmīgo integrācijas sistēmu un apzinātu sabiedrības šķelšanu. Krievvalodīgie (nevis tikai Krievi) sastāda aptuveni vienu trešdaļu no valsts iedzīvotājiem, un varbūt 20% no viņiem ir balstiesības. Tātad par kādu demokrātiju var iet runa, ja tik liela sabiedrības daļa ir izslēgts no demokrātiskā procesa un tiek apklusināta? Tā pat arī šīs minoritātes ir bieži vien tiek izslēgtas no sabiedrības un atklāti nīstas. Es nerunāju par tiem 1% tā saucamajiem vatņikiem kurus dzirdam viss skaļāk. Runa iet par cilvēkiem kuri ir dzimuši, auguši, strādājuši un dzīvojuši Latvijā bet kuriem tāpat ir nepilsoņa statuss. Sabiedrība tiek apzināti šķelta ar visāda veida referendumiem un debatēm lai novērstu no patiesajām valsts problēmām Neviens loģiski domājošs cilvēks neiemainītu dzīvi Eiropā pret dzīvi Krievijā, taču daudziem ir piederības sajūta valstij kura viņus neatstumj un neizturas kā pret 2.šķiras pilsoņiem.
Padomju mantojums.
Interesants fakts, Latvijā veljoprojām nav publicēti cilvēku vārdi kas bija saistīti ar čeku, jeb latviskoti krieviski Črezvičainaju Komisiju. Šī struktūra nodarbojās ar pilsoņu represiju un potenciālo dissidentu izskaitļošanu. Interesanti ka bijušajā DDR ( Deutsche demokratische republik), jeb Austrumvācijā, tika publicēti visu bijušo STASI ( vācu KGB) aģentu un informantu vārdi, un tika izdots aizliegums šiem cilvēkiem ieņemt jebkādus amatus iekš valdības. Latvijā šie vārdi tiek turēti slepenībā, jo tie paši bijušie informanti tagad sauc sevi par patriotiem un saeimas deputātiem. Kamēr šie cilvēki netiks aizstāti tikmēr nemainīsies valsts pārvaldes sistēma.
Mūsdienu Latvija manās acīs.
Visi noteikti ir lasījuši A. Upīša darbu "Sūnu ciema zēni". Patreizējā situācija Latvijā man stipri atgādina, šī stāsta motīvus. Visi neko nevēlas darīt, bet gaidīt laimes lāci kurš atbrīvos no visām problēmām un bēdām. Skaļi tiek vainota valdība, deputāti, Saeima, Eiropas Savienība un Padomju savienība, taču atbildību nevēlas uzņemties neviens. Lai mainītu valsti ir jāmaina sabiedrība, bet par to vari vairāk izlasīt šajā rakstā.
