Prologs: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-Prologs/861093
Trodvilu muižas deju zālē atradās trīs gari, šauri logi, kuri ļāva Emmai ar acs kaktiņu pamanīt bālo Mēness sirpi. Tomēr, jauniete bija pārāk ieinteresēta greznās telpas un tajā esošo cilvēku vērošanā, tādēļ viņa nepievērsa augstāk minētajam debess ķermenim ne mazāko uzmanību.
Lielā deju zāle lika Emmai justies diezgan neparasti — tā lika viņai atcerēties noslēpumainās burvju pilis, kuras reizēm tika minētas pasakās. Lielie spoguļi, kuri lika telpai izskatīties daudz plašākai, un košās sveču liesmiņas, kuras atstarojās šo spoguļu gludajā stiklā, vedināja Emmu uz domu, ka pavadītais šeit laiks būs teju maģisks... līdz brīdim, kad istabas karstums un svaigā gaisa trūkums neatgrieza viņu ne pārāk patīkamajā realitātē.
Emma pavadīja Trodvilu muižā vien dažas minūtes, taču redzētais un sajustais jau like viņai gan priecāties par ielūguma saņemšanu, gan nožēlot to. Lai gan greznais nams izskatījās lieliski, tā skaistums nevarēja atlīdzināt vietas trūkumu. Zāle bija viesu pilna — likās, ka, ja viņiem piebiedrosies vēl desmit cilvēki, muižas sienas to vienkārši neizturētu. Lēdijas, kuras iepriekš ne vienas vien stundas garumā izvēlējās piemērotu tērpu, cimdus un rotas, tagad ļāva savām kleitām tikt saburzītām, saviem cimdiem — noslīdēt nost no rokām, un savām rotām — pazust uz viesu raibā pūļa fonā, kurā atradās neskaitāms daudzums citu uzmanību piesaistošu priekšmetu. Savukārt, džentelmeņi, kuri vēlējās parunāt ar sen neredzētām paziņām, bija spiesti velti meklēt sarunbiedrus — tie pazuda bez vēsts līdz ar ieniršanu cilvēku jūrā.
Tomēr, Emma zināja, ka ne visi vēl bija atbraukuši — dejošana vēl nebija sākusies, un nedz namatēvs, nedz namamāte vēl nebija piebiedrojušies viesiem. Lords un lēdija Trodvili vēl aizvien stāvēja ārpus deju zāles, sveicinot citus viesus.
Emma atcerējās, kā, ieejot namā, viņus sagaidīja lēdija Trodvila — pusmūža vecuma sieviete ar dažiem sirmiem matiem un garu, tievu degunu — kura stāvēja kāpņu pakājē un visiem spēkiem centās izskatīties tā, it kā viesu sagaidīšanas process viņu negarlaikoja. Šī dāma stīvi pakniksēja, pasmaidīja smaidu, kuru viņa pirms tam bija veltījusi vairākiem desmitiem cilveku, un aicināja "misteru un misis Geidžus kā arī mis Fārlandu" ļaut viņai pavadīt viņus līdz deju zālei. Augšstāvā, pie zāles durvīm, viņus pasveicināja lords Trodvils — vīrietis ar nevaldāmiem smilšukrāsas matiem un sārtiem vaigiem, kurš, atšķirībā no savas laulātās draudzenes, neizskatījās tā, it kā viņš pildīja savus "pienākumus" būdams mēnesserdzīgs.
Kad sulainis pavēstīja par viņu atbraukšanu, Emma cerēja ieraudzīt vairākus cilvēkus, kuri izrādītu vēlmi parunāt ar viņu vai Nelliju, tomēr jaunietes cerības tika pieviltas. Lai gan telpa bija cilvēku pilna, viesu vienaldzīgā attieksme lika Emmai justies tā, it kā viņa atradās tuksnesī.
Jauniete nolēma turpināt vērot zāli, vienlaikus cenšoties izskaidrot šo situāciju. Varbūt, kāds jau nāca no pretējā zāles gala? Jā, jā, pilnīgi noteikti, kāds jau nāca! Galu galā, viņi pavadīja šeit vien dažas minūtes, ne dažas stundas — uztraukumam nebija pamata. Un, kā izrādījās, viņai bija taisnība.
Pēc neliela laika sprīža pie mistera un misis Geidžas kā arī mis Fārlandas pienāca kāds vīrietis. Viņš bija neliela auguma, ar tumši brūniem matiem, īsām, tuklām rokām un spicu degungalu, uz kura atradās aizsvīdušas brilles. Vīrietis izskatījās tā, it kā viņš cieta no miega bada — vismaz, tā likās Emmai, kura, ielūkojoties viņa sejā, vispirms pamanīja lielos maisiņus zem viņa acīm, un tikai tad — pašas acis. Emma nedomāja, ka viņš varētu būt vecāks par Elinoru vai tās vīru, taču nevarēja noteikt viņa vecumu precīzāk — vīrieša izskats vedināja uz domu, ka viņam varētu būt gan divdesmit, gan četrdesmit gadi.
Svešinieks pasveicināja misteru un misis Geidžu, kuri, savukārt, atbildēja viņa sveicienam. Pēc ašas pakniksēšanas un pamāšanas ar galvu, Nellija nolēma iepazīstināt jaunpienācēju ar Emmu.
— Doktor Pārsnip, ļaujiet stādīt Jums priekšā manu māsīcu — mis Fārlandu, — viņa pateica, ar maigu rokas žestu norādot uz Emmu, — Viņa viesosies pie mums vairākas nedēļas.
— Man ir prieks Jūs satikt, — viņš atteica, izskatoties tā, it kā starp jaunu paziņu iegūšanu un dejošanu uz plāna ledus viņš izvēlētos otru laika pavadīšana veidu.
Doktors Pārsnips aši paskatījās uz misteru Geidžu, tad — uz misis Geidžu, tad — uz Emmu, it kā cenšoties saprast, kas tieši viņam būtu jādara. Varēja manīt, ka viņš dotu priekšroku sarunai ar misteru Geidžu par kādu iepriekš izvēlēto tematu, nevis drudžainai domāšanai par to, ko tieši viņš varētu apspriest ar nepazīstamo "mis Fārlandu". Kad doktors Pārsnips jau vēra vaļā muti lai uzdotu aizraujošo jautājumu "Ko Jūs domājat par laikapstākļiem?", pie četriem sarunbiedriem (vai drīzāk, cilvēkiem, kuri centās saprast, kā viņi varētu aizpildīt neveiklo klusumu) pienāca trīs personas. Pamanot jaunatnācējus, doktors Pārsnips nolēma nebilst ne vārda.
Trīs viesi bija cienījama vecuma cilvēki. Viens no viņiem bija garš džentelmenis ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņš stāvēja pa vidu divām dāmām ar pelnu pelēkiem matiem. Abas sievietes bija gandrīz identiskas viena otrai, un uz mirkli Emmai likās, ka viņas varētu būt dvīnes... taču, paskatoties rūpīgāk, viņa pamanīja, ka sieviete pa kreisi bija garāka par sievieti pa labi, taču nestāvēja taisnu muguru. Sievietei pa labi bija smaragdzaļas acis, un viņas vaļīgo matu mezglu rotāja tādas pašas krāsas spalva; sieviete pa kreisi, savukārt, bija zilacaina, bet viņas matus rotājošā spalva bija salātzaļa.
Stāvošais sievietēm pa vidu vīrietis pasveicināja Emmas pavadoņus un pašu Emmu, kā arī doktoru Pārsnipu (kurš bija paspējis nostāties tuvāk misteram Geidžam un atbildēja sveicienam ar neveiklu rokas žestu).
— Labvakar, mister Krīčlij, — pateica Nellijas vīrs, — Mis Krīčlij, — sieviete ar smaragdzaļo spalvu pakniksēja, — Un mis Krīčlij, — sieviete ar salātzaļo spalvu pamāja.
Tam sekoja iepazīstināšana, kuras laikā Emma uzzināja, ka vīrietis bija pilsētas tiesnesis, kurš godam pildīja savus pienākumus ne vienu vien gadu, bet stāvošās viņam līdzās sievietes bija viņa neprecētās māsas. Abas dāmas pamanījas iesaistīties vairākās īsās sarunās viena ar otru — viņu nelielās "diskusijas" sastāvēja vien dažiem teikumiem, kurus viņas pateica nevis skatoties nevis viena uz otru, bet gan uz savu brāli.
— Manu dārgo brāli, vai nav apbrīnojami, ka mūsu pieticīgā pilsēta piesaista viesus? — pateica sieviete ar smaragdzaļo spalvu, kad sarunā tika pieminēts tas, ka Emma dzīvoja ārpus Rodvudas.
— Protams! — atteica sieviete ar salātzaļo spalvu, pirms misters Krīčlijs pat paspēja paskatīties jautājumu uzdevušās radinieces virzienā.
Izskatījās, ka misters Krīčlijs bija pieradis pie šādām sarunām. Viņš pat necentās likt savām māsām pārtraukt runāt vienai ar otru tik neparastā veidā. Kad varēja manīt, ka viņam tas ir apnicis, viņš piedāvāja Nellijas vīram un doktoram Pārsnipam atstāt dāmas, lai apspriestu kādas īpatnējas lietas, kuras liktos viņām neinteresantas. Tad viņš neparasti ātri atsvabināja rokas no māsu tvēriena (kas, kā izskatījās, nebija viegli izdarāms) un ienira pūlī kopā ar misteru Geidžu un doktoru Pārsnipu.
Emma un Elinora palika māsu Krīčliju sabiedrībā.
