Prologs: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-Prologs/861093
Pirmā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-1/862969
Tiklīdz māsu Krīčliju brālis pameta savas enerģiskās radinieces, mis Krīčlija un mis Krīčlija zaudēja spēju runāt vienai ar otru. Klusums, kas iezagās starp viņām līdz ar mistera Krīčlija promiešanu, varētu likt domāt ka pirms tam abas dāmas runāja dažādās valodās, un aizgājušais prom vīrietis bija nepieciešams viņām kā tulks. Protams, pēc dažām ne gluži patīkamām sekundēm abas sievietes atrada sevī spēkus turpināt sarunu, taču pārsteigums, kuru izraisīja mistera Krīčlija straujā pazušana cilvēku burzmā, neizgaisa vēl vairākas minūtes.
Dāma ar smaragdzaļo spalvu nolēma pastāstīt “jaunajai mis Fārlandai un cienījamai misis Geidžai” par viņu nelielās ģimenes ceļojumu uz Tornhilu — pilsētu, kura atradās vairākas jūdzes uz ziemeļiem no Rodvudas. Drīz vien vēstījumā sāka piedalīties arī dāma ar salātzaļo spalvu, un, kopīgiem spēkiem, viņām izdevās paskaidrot, kā notika šis ceļojums.
Krīčliju ģimenes izvēlētais galapunkts bija Tornhilas mākslas galerija. Tas bija nams ar greznu ieeju, kura sliekšņa pārkāpšana ļāva katram viesim vai nu doties pastaigā pa kreiso spārnu un aplūkot portretus, vai arī dot priekšroku labajam spārnam, kur bija atrodamas ainavu gleznas. Saskaņā ar dāmu teikto, viņām izdevās pabūt abas nama daļās — un, kā viņas pateica ne mazāk kā četras reizes, viņām nesanāca satikt šajā vietā nevienu aristokrātu, nevienu pazīstamu gleznotāju, nevienu vietējo slavenību. Māsas bija tik dziļi iegrimušas savā stāstā par šo vilšanos, ka, kad Emma klusu pajautāja par galerijā esošajiem mākslasdarbiem, viņas vienlaicīgi sarauca pieres; tūlīt pēc tam dāmas pavēstija, ka māksla ir pēdējais, kas viņas interesē tādās vietās, kā galerijas — vietās, kur var parasti satikt tik daudz pazīstamu cilvēku, ka uz kleitas velci var netīšām uzmīt karaļa attāls radinieks.
Tagad bija Emmas kārta saraukt pieri, bet viņa neteica ne vārda. Pēc dažām minūtēm māsas Krīčlijas, savām zaļajām spalvām plīvojot, pameta Emma un viņas māsīcu, un Emmas iepazīšanās ar citiem Rodvudas iedzīvotājiem atsākās: viņa satika ar Milvortu ģimeni.
Misters Milvorts aizrāvās ar pagātni un bija cienījams vēsturnieks, kura vienīgā grāmata tika iespiesta vēl pirms viņa pirmā bērna dzimšanas — vai arī, kā apgalvoja pats džentelmenis, tā bija viņa pirmais bērns. Kopš tā laika misters Milvorts kaislīgi vāca materiālus savam otrajam iespieddarbam, kuram vajadzētu būt vēl apjomīgākam ieskatam laiku lokos. Vēlāk tajā pašā vakarā Emma padzirdēja, kā kāds pusbalsī melsa, ka misters Milvorts ieguva tik daudz darbam nepieciešamo senlietu, ka viņa sieva paklusām šad un tad pārdeva dažas no tam krāmu vācējiem, kad tie klauvēja pie durvīm.
Neskatoties uz šīm runām, misis Milvorta neizskatījās pēc dāmas, kura darītu ko tādu — viņa bija smaidīga sieviete, kura, kā varēja likties, spēja atrast zelta maliņu pat vispelēkajam mākonim. Viņai runājot, viņai patika enerģiski vēdināt sevi ar pelēcīgu vēdekli, un reizi pa reizei apspriest savas meitas. Misis Milvorta daudz biežāk pieminēja jaunāko no tām — divdesmitgadīgo Prūdensu, kuras dzidrie smiekli, lielās acis un mazās, sārtās lūpas varēja apburt teju jebkuru. Šī valdzināšana, kura piemita viņai, iedvesmoja daudzus jaunekļus, taču Milvortu ģimenes šaubīgais finansiālais stāvoklis (kā vēstīja runas, misteram Milvortam bija vairāki parādi) lika pielūdzējiem apbrīnot jaunāko mis Milvortu no attāluma un vilcināties piedāvāt precības. Vecākā mis Milvorta, savukārt, bija mazāk apveltīta ar dabas dotu skaistumu — viņai bija nogurušas acis, slimīgi bāla sejas krāsa un deguns, kurš daudziem likās pārāk smails. Džeinai bija divdesmit pieci gadi, bet zeltnesī vēl nebija manāms laulību gredzens — un reizēm Prūdensai patika norādīt, ka tas, visdrīzāk, nekad tur neparādīsies.
Emmai pieklājīgi patērzēja ar Milvortu ģimeni vairākas minūtes, bet saprata gluži labi, ka viņu gaida citi cilvēki, ar kuriem vajadzētu iepazīties. Drīz vien pienāca laiks pasmaidīt, pakniksēt un doties uz citu zāles daļu kopā ar Nelliju.
