1832. gads, Lielbritānija.
Saule lēnām tuvojās horizontam. Likās, ka tās pēdējie stari, kuri rotaļājās kailo koku zaros, apjauta nakts tuvošanos un tādēļ vēlējās spīdēt sevišķi koši. Dzestrais, rudenīgais gaiss bija pildīts ar mitru lapu aromātu, un miermīlīgo lauku ainavas klusumu pārtrauca tikai zāles šalkoņa vējā. Plašais tīrelis, kas atradās rokas stiepiena attālumā no meža, bija gatavs ieslīgt dusā... un tikai griļīgās karietes neveiklās kustības ienesa tajā dzīvīguma ilūziju.
Klusi grabošais transportlīdzeklis gausi ritēja pa dubļaino ceļu. Iespējams, ja tas stāvētu uz vietas, tam izdotos izskatīties savā ziņā majestātiski, taču šobrīd tas lika domāt, ka pazaudēs visus četrus riteņus mēģinot pārvarēt visnecilāko cini. Tomēr, neskatoties uz savu problemātisko stāvokli, kariete drosmīgi turpināja ceļu, virzoties iepretim svarīgam galamērķim: Trodvilu muižai.
Karietē sēdošā Emma Fārlanda vērās logā un skaitīja sekundes līdz brīdim, kad viņa beidzot varēs pārkāpt diženā nama slieksni. Vēl pirms divām nedēļām viņa pat nevarēja iedomāties, ka varēs piedalīties greznajās viesībās, kuras regulāri tika rīkotas šeit... bet te nu viņa bija — ar debeszilas krāsas kleitu mugurā un sniegbaltiem zīda cimdiem rokās, gaidot iespēju satikt namatēvu, namamāti un viņu viesus.
Ja kāds palūgtu Emmu pastāstīt, kā viņa nokļuva šajā situācijā, divdesmitgadīgā jaunekle atteiktu, ka nemaz to neatminas. Un, lai gan šāda atbilde nebūtu gluži patiesa, Emmas aizstāvēšanai ir jāpiemetina, ka notikumi viņas dzīvē risinājās diezgan strauji.
Viss sākās ar māsīcas Elinoras un viņas vīra viesībām Fārlandu ģimenes rezidencē. Lai gan tālajā bērnībā viņas bija teju nešķiramas, Emma nebija redzējusi "dārgo māsīcu Nelliju" jau vairākus gadus (kopš tās ģimene nolēma pārvākties patālu no Emmas ģimenes dzīvesvietas). Šī atkalredzēšanās padarīja abas jaunās sievietes tik laimīgas, ka, kad pagāja divas nedēļas un pienāca brīdis šķirties, Elinora nolēma palūgt Fārlandu ģimenei iespēju atļaut Emmai atbraukt pie viņas "atbildes vizītē". Viņa teica, ka vēlas gan pavadīt vairāk laika ar sen neredzēto radinieci, gan iepazīstināt viņu ar daudziem jaukiem cilvēkiem.
Neskatoties uz šiem argumentiem, Emma nevarēja iedomāties, ka Elinorai tik tiešām izdosies pārliecināt viņas māti ļaut "mazajai Emijai" atbraukt pie "dārgās māsīcas". Tomēr, kad piedāvājums bija izteikts, striktās sievietes reakcija bija pozitīva.
Emma skaidri atminējās, kā godājamā misis Fārlanda pamirkšķināja lielās acis, nolika nostāk izšuvumu (kuru nevarēja pabeigt jau vairākus gadus laika trūkuma dēļ) un domīgi palūkojās Elinoras sejā. Viņa sarauca pieri, it kā mēģinot izrēķināt pagrūtu matemātisku vienādojumu, un pateica, ka aprunāsies ar vīru. Šī frāze godājamās misis Fārlandas saprašanā allaž nozīmēja tikai un vienīgi "jā" — kad viņai bija nepieciešams saprast, kā rīkoties ar kādu no saviem septiņiem bērniem, godājamā mistera Fārlanda viedoklis viņai bija diezgan mazsvarīgs. Un, lūk — nākamajā dienā kalpi jau kravāja Emmas mantas viņas ceļojuma lādē.
Emma bija ļoti priecīga, ka laiks, kuru viņa varēja pavadīt Nellijas sabiedrībā, tika pagarināts. Visu brauciena laiku viņa domāja par to, kā pavadīs dārgos brīžus ar māsīcu un pastāstīs viņai visu to, ko nepaspēja pavēstīt līdz šim. Un, protams, viņu vilināja plašās iespējas, kuras vienmēr pavērās atbraucot citā pilsētā.
Emma nekad iepriekš nebija Rodvudas pilsētā, bet laiku pa laikam domāja, ka būtu interesanti to apciemot. Lai gan viņa zināja par šo vietu diezgan maz, tās nelielās zināšanu drupačas, kuras viņai izdevās salasīt no vecāku un paziņu frāzēm, jau raisīja intrigu. Emmai bija zināms, ka Rodvuda atrodas netālu no stāva kalna (tieši tā lielākā daļa cilvēku aprakstīja salīdzinoši nelielu pauguru, kurā pusstundas laikā bez grūtībām varēja uzkāpt pat astoņdesmitgadīgs džentelmenis). Un vēl viņa zināja, ka netālu no tās atrodas tik biezs mežs, ka tā koku galotnes neļāva nevienam gaismas staram pārvarēt to barjeru, un "pat visskaidrākā dienā šis biezoknis bija diženās valdnieces Nakts karaliste". Tieši tādus vārdus izmantoja kāda viegli iespaidojama Emmas paziņa, lai aprakstītu pareto koku kopumu, kurš lēnām tika izcirsts pilsētas iedzīvotāju vajadzībām.
Kad Emma nokļuva Rodvudā, viņa bija nedaudz vīlusies. Protams, jaunekle zināja, ka šī pilsēta netika uzskatīta par metropoli, taču viņa gaidīja, ka tā vismaz būs pietiekami liela, lai tajā varētu nejauši apmaldīties. Arī kalns un mežs neiespaidoja Emmu tā, kā viņa to gaidīja... tomēr drīz vien Emma sāka just simpātijas pret visām šīm lokācijām. Viņai likās, ka realitātē tās izskatījās mazāk biedējošas, nekā viņa fantāzijās un ar laiku viņa iemīlēja gan mazo kalnu, gan pareto mežu, gan nelielo pilsētu stiprāk, nekā to alternatīvās versijas.
Turklāt, drīz vien atgadījās kas interesants: Elinora un viņas vīrs ieguva ielūgumus uz viesībām, kurām vajadzēja notikt Trodvilu muižā.
Šis plašais nams plašais nams piederēja baronetu ģimenei, kura simpatizēja Rodvudas iedzīvotājiem. Atšķirībā no daudziem citiem aristokrātiem, Trodvilas lordi un viņu ģimenes gadu desmitiem ilgi izrādīja vēlmi paturēt saikni ar mazo pilsētu. Tika melsts, ka tas bija tādēļ, ka pirms gadsimta vai diviem lorda ģimenē ieprecējās turīga Rodvudas sieviete, kura iespaidoja savu vīru atteikties no iepriekšējās augstprātības un veidot ciešākas attiecības ar pilsētas iemītniekiem. Tagad, katru gadu, kad sākās viesību sezona, Trodvilu muižā tika regulāri rīkoti svinīgi pasākumi, kuros ielūdza Rodvudas cienījamos kungus un dāmas. Un, katru gadu šo cilvēku vidū atradās Emmas māsīca un viņas vīrs.
Tikko Elinora saņēma ielūgumu, viņa metās rakstīt vēstuli ar lūgumu ļaut Emmai nākt līdzi. Atbildi nevajadzēja ilgi gaidīt, un, par laimi, tās autors galvoja, ka neredz iemeslu, kādēļ "jaunā mis Fārlanda" nevarētu pievienoties saviem radiniekiem.
Un, lūk — tagad viņa sēdēja karietē, kura lēnām tuvojās greznajai muižai. Kas gan viņu tur gaidīja? Kādus cilvēkus viņa tur satiks? Ar ko viņa dejos, ar ko viņa runās, ar ko viņa pavadīs savu turpmāko laiku?
Karietes apstāšanās izrāva Emmu no domu virpuļa.
Īstais brīdis bija klāt. Viņa atrāva skatienu no loga, dziļi ieelpoja un pavērās durvīs, kuras pēc mirkļa jau sāka vērt vaļā kučieris.
