local-stats-pixel fb-conv-api

Emmas stāsts (3)1

Prologs: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-Prologs/861093

Pirmā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-1/862969

Otrā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emmas-stasts-2/868761

Lai gan parasti Emma nejutās labi atrodoties pūļa vidū, šoreiz viņa nenožēloja, ka izvēlējās ienirt cilvēku burzmā. Viņa redzēja daudzas personas, kuras, kā izskatījās, bija vēl neparastākas par nelielo Krīčliju ģimeni, un dzirdēja vairākas klusas sarunas, kurās tika apspriestas ne tikai māksla un literatūra, bet arī jaunākās baumas. Lai gan daudzi vārdi, kuri bija minēti šajās sarunās, nelikās Emmai pazīstami, vienbrīd viņa pagāja garām vairākām dāmām (uz kuru zeltnešiem nebija redzami laulības gredzeni), kuras aizrautīgi apsprieda doktoru Pārsnipu.

Elinora, savukārt, nolēma turpināt Emmas iepazīstināšanu ar Rodvudas iedzīvotājiem, un stādīja viņai priekšā vairākus cilvēkus; lai gan lielākā daļa jauno paziņu nelikās viņai neparasta, bija dažas personas, kuru izskats un uzvedība iespiedās Emmas atmiņā. Starp viņiem bija misters Holbruks, pilsētas vienīgais notārs — kalsns, gara auguma vīrietis ar sirmojošiem matiem (kuri sniedzās viņam līdz pleciem). Vīrieša ceļi allaž bija nedaudz saliekti un viņš izskatījās tā, it kā viņam bija grūtības turēt taisnu muguru, tādēļ viņa ķermeņa siluets attāli līdzinājās “S” burtam. Līdzās misteram Holbrukam allaž atradās viņa dēls, misters Holbruks jaunākais, kuram bija ogļu melni mati un tādas pašas krāsas acis, kuras likās aukstas un uzvedīja nepatīkamas domas par biezo nakts tumsu. Viņš bieži runāja gan savā, gan sava tēva vārdā, un allaž izklausījās kā cilvēks, kuram nepiemita nedz humora izjūta, nedz vēlme iegūt to. Cita neparasta persona, kura raisīja Emmas interesi, bija mis Tindeila — dāma, kura nelikās vecāka par pašu mis Fārlandu; viņai bija raksturīgas nesteidzīgas kustības, un, runājot, viņa nereti “staipīja” patskaņus. Viņas vecāki bažījās par sava vienīgā bērna veselību kopš tā brīža, kad, pirms septiņiem gadiem, viņai izdevās pārvarēt kādu smagu slimību. Kopš tā laika, mis Tindeila līdzinājās rozei, kuru audzēja zem florārija stikla: viņas veselība tika sargāta dienu un nakti, un jebkas, kas varētu izraisīt saslimšanu, atradās tik tālu no viņas, cik vien bija iespējams. Tika melsts, ka vasarā mis Tindeilai bija aizliegts stāvēt pie atvērta loga un atrasties neapkurinātās istabās, bet ziemas mēnešos viņai nebija atļauts pamest māju; Emmai nebija zināms, vai dzirdētais bija patiesība, bet viņai likās, ka, spriežot pēc mis Tindeilas uzvedības un izskata, šāda piesardzība (ja viņas vecāki tik tiešām darīja visu, kas tika minēts sarunās) neatnesa gaidītos augļus.

Drīz vien pienāca ilgi gaidītais deju laiks. Nellija nolēma pamest māsīcu uz dažām minūtēm, lai atrastu savu vīru — viņai likās, ka misters Geidžs gribēs uzlūgt viņu uz deju — un Emma atnesās pret Elinoras izvēli ar sapratni. Pati mis Fārlanda, savukārt, nebija pārliecināta, ka kāds vēlēsies padarīt viņu par savu deju partneri, un tādēļ nolēma pavadīt dejai atveltīto laiku sēžot. Pēc neilgas meklēšanas, viņai izdevās atrast nelielu soliņu, kas stāvēja tuvu pie sienas. Tā vienā galā, atbalstot kreiso roku uz roku paliktņa un cenzdamies neaizmigt, sēdēja misters Holbruks, tomēr, kad Emma apsēdās soliņa labajā malā, neizskatījās, ka gados vecais vīrietis vispār pamanīja viņu. Saprotot, ka misters Holbruks neplāno uzsākt sarunu, Emma plānoja pavadīt sekojošās minūtes klusu vēroties dejotājos, taču... uz soliņa, tieši starp mis Fārlandu un misteru Holbruku, apsēdās vecākā mis Milvorta.

Džeina turēja vienā rokā pusatvērtu vēdekli, un ar otru steidzīgi pieglauda savus matus. Kādu brīdi viņa sēdēja līdzās Emmai un abas nebilda ne vārda — jaunietes klusu vēroja Prūdensu, kura jautri sarunājās ar vairākiem jaunekļiem un aši veica pierakstus nelielajā piezīmju grāmatiņā (kura bija domāta tam, lai dāma turētu atmiņā visus džentelmeņus, kuriem viņa apsolīja, ka padejos ar viņiem).

Tomēr, drīz vien, saruna tika sākta.

— Jauks laiks, Jums tā neliekas?

Emma neveikli pasmaidīja. Džeina atbildēja uz viņas smaidu ar savējo.

— Priekš šī gadalaika — jā, — mis Milvorta atvēra vēdekli plašāk, — Vai Jums patīk mūsu nelielā pilsēta?

Emma vēlējās runāt par citām tēmām, bet nolēma būt pieklājīga.

— Jā, protams, — viņa atbildēja, — Tā ir lieliska, un tik... mierpilna.

Mis Milvortas acīs uz mirkli uzzibsnīja kāda neparasta dzirkstelīte.

— Pilsēta tik tiešām var būt mierpilna, bet tās iedzīvotāji vienmēr atradīs veidu Jūs pārsteigt, — viņa pateica, ar interesi vēroties kādā istabas punktā.

Emma sekoja viņas skatienam, un pamanīja, kā ar Elinoru runā doktors Pārsips (kurš izskatījās tā, it kā tobrīd viņš justos patīkamāk, ja viņš būtu spiests cīnīties ar lauvu). Pēc dažām sekundēm misis Geidža veltīja sava vīram ašu skatienu, un tad, paskatoties uz doktoru Pārsnipu, pamāja ar galvu. Pēc tam abi atstāja vietu, kur notika saruna, un piebiedrojās vairākiem cilvēku pāriem, kuri ar nepacietību gaidīja deju sākšanos.

Emma sarauca pieri, bet mis Milvorta piemiedza acis un paslēpa sejas lejasdaļu aiz vēdekļa. Emma vēlējās kaut ko pateikt un jau sāka vērt vaļā muti, taču pamanīja, ka soliņam tuvojās misters Holbruks jaunākais un nolēma ciest klusu.

Mis Fārlanda gaidīja, ka viņš uzsāks sarunu ar tēvu vai arī paies soliņam garām. Taču, viņa bija ļoti pārsteigta, kad šis tumšmatainais vīrietis uzlūdza viņu uz deju. Nespējot atteikt, viņa piecēlās, pakniksēja mis Milvortai (kura, savukārt, saprotoši pamāja ar galvu), un sāka iet prom kopā ar misteru Holbruku.

Jau atrodoties citu pāru vidū, Emma nolēma paskatīties uz soliņa pusi. Viņa pamanīja, kā Džeina izņem no kleitas kabatas savu piezīmju grāmatiņu un ar skābu sejas izteiksmi pāršķirsta tās lapas. Saprotot, ka neviens nebija viņu uzlūdzis, Emma izjuta žēlumu pret mis Milvortu un nolēma, ka pēc šīs dejas viņa atgriezīsies, lai turpinātu sarunu. Taču, nākamajā mirklī Emma pamanīja, ka misters Holbruks vecākais pagrieza galvu pret Džeinu, un, pamanot, ka viņa lūkojās savā piezīmju grāmatiņā pateica kaut ko (Emma, diemžēl, nedzirdēja, ko tieši). Uz brīdi — bet tikai uz brīdi — Džeina izskatījās pārsteigta, bet pēc tam šo pārsteigumu nomainīja interese: viņa paslēpa grāmatiņu kabatā, pagriezās pret misteru Holbruku un atbildēja viņam. Izskatījās, ka uzsāktā saruna likās patīkama abiem cilvēkiem: Džeina sāka maigi žestikulēt, bet notārs, savukārt, viegli pasmaidīja un apsēdās tā, lai viņa zodu atbalstītu kreisā roka, kuras elkonis, savukārt, atradās uz soliņa roku palikņa.

Drīz pēc tam sāka skanēt mūzika, un Emma sāka dejot ar misteru Holbruku.

9 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt