Tagad brīžiem no maziem bērniem un jauniešiem sanāk tādus brīnumus redzēt. Minēšu dažus iemeslus, kāpēc skolā būtu jāievieš pokemonmācība.
Mūsdienu jaunatnes pērles217
2839
49
Saprotu, ka tagad ir lielveikalu laikmets, kur visu var paņemt no plaukta, tikai reizēm kaut kur pa vidu iepinās kāda pārdevēja, kurai vēl kaut kas jāpieprasa atsevišķi. Un tieši tā – jāpieprasa. Nezinu kā pārējie, bet es dabūju visu bērnību skraidīt pēc pārtikas produktiem, košļenēm un citām precēm uz veikalu, kurā nekas nebija paņemams pašam. Tad nu bija ka pantiņš jāiemācās visas „Man, lūdzu, to un to”, „vai , lūdzu, nevarētu vēl to?” Arī tagad par to nekautrējos. Daudzi sīči mūsdienās pret pārdevēju izturas kā pret datoru, reizēm pat nesaprotu kā nav kauns – atnes to, ej tur, ko tu man ne to iedevi? Un tas viss pieaugušam cilvēkam no maza 7 gadus veca bērneļa, kuram vēl pokemonbumbas sula uz lūpām. Negribu izlikties kaut kāds mūsdienu jaunatnes nīdējs un baigi pareizais, bet tādos gadījumos gribās iedot pa tāfeli.
„Palīdzēt vecākam cilvēkam? Tas ir kā? Tagad mani draugi skatās, bet es ar vecu tantiņu iešu pāri ielai? Vēl lai kāds nofilmē? Nu nē, lai tiek pāri pati”. Tā vien šķiet, ka apmēram šāda domāšana ir mūsdienās. It kā jau pieklājība un cieņa pret vecāku cilvēku ir izglītota cilvēka norma un pats galvenais dzīvē, bet laikam ne visiem. Daudziem vēl joprojām palīdzēt vecākam cilvēkam šķiet apkaunojoši.
Nez, es laikam šajā gadījumā palīdzētu tai tantiņai piecelties, nevis stāvētu blakus rokas salicis kabatās...
Autors: Foto: Ron Chapple Stock
Kā uzvesties pie galda? Šī vispār ir tēma pusgadsimta apspriešanai. Kad biju mazs, man māte vismaz iemācīja, kur kam uz galda jāatrodas, kā jāēd, kas kurā brīdī jāsaka. Un es arī sapratu, kāpēc tam ir jābūt tā, nevis citādi.
Bet ko var gribēt, tagad ir Makdonalda un Hesburgera laikmets. Visu ēd ar rokām, dakšas un naži nav nepieciešami vairāk kā sagriezt picu. Un tad kad tiek kaut kur pie normāla svētku galda, vecāki sarkst, kaut arī paši vainīgi, ja nedomā par bērna izglītošanu. Pats vēl nesen redzēju, kā apmēram 10 gadus vecs sīcis karbonādi ņēma ar roku kā picu un grauza, jo tā arī nesaprata, kam ir paredzēti nazis un dakša. Un leģenda par „Mammu, man gribās mīzt!” pie galda jau sen nav tikai mīts...
„Dvj, babene, dod naudu!”. Atceros, cik forši bija laiki, kad vecmamma no savas naudas kādreiz iedeva kādu latiņu un varēja aiziet nopirkt kādus saldumus, varbūt kādu lētu mantiņu, kuru jau sen vēlējos. Un tas bija vienreizējs notikums, nevis katru dienu. Tagad sīkaļi, manuprāt, ir gatavi izsūkt vecvecāku makus sausus. Tie ir kā dēles, kuriem vienalga par tiem vecajiem cilvēkiem, bet no viņiem vismaz var izžmiegt naudu. Un pēdējā laikā bieži gadījumi, kad ne jau mazu naudu pieprasa. Kuram vajag iPodu, kuram mobilo telefonu. Vēl jo vairāk, atrodas kadri (pats esmu ar tādu ticies), kuri uz normālu vecvecāka jautājumu „Kāpēc man tev jādod tik liela nauda?”, atbild – ''Tev tāpat drīz jāmirst, kur tu to naudu liksi?'' Normāli. Bet tas jau atkal ir cieņas jautājums pret vecāku cilvēku, kuras tagad pārāk daudziem nemaz nav. Es jau sen to vecvecāku vietā būtu...
Pokemona domraksts. Labi, šī problēma čata laikmetā ir ne tikai maziem bērniem, bet pat dažam labam pieredzējušam pedagogam un valodniekam, pats studējot esmu par to pārliecinājies, bet tas kā šobrīd tiek kropļota latviešu valoda, nu jau ir nedaudz par traku. Un spoki ir labs piemērs. 13 gados daži vēl joprojām raksta kā pirmklasnieki, īpaši nepiedomājot, kā raksta. Mazajās klasītēs jau arī skolotājas sajūsmā, ka Kārlītis jau tik tekoši raksta domrakstus. Tik žēl, ka viņa domraksti ir apmēram „shon speeleejos ar kaiminjieni ar mashiiniiteem. Tad kaiminjiene teica, ko shon pietiks speeleeties. Un tad mums bija sex, lol”. (pēdējais teikums cerams, ka pirmajā klasītē neparādās vēl :D).
