Dažviet cilvēks nav tālu aizgājis no akmens laikmeta...
Tāda, lūk, dzimumu vienlīdzība.214
2621
29
Saūda Arābijā sievietēm ir aizliegts iegūt autovadītāja apliecību un vadīt auto - pat skūteri. Bet vīriešiem, savukārt, ir aizliegts transportlīdzeklī vest sievieti, ar kuru tam nav radniecīgu saišu. Bet tagad iedomājieties, ka valstī ir 367000 meiteņu, kuras iet skolā, pie tam uz skolu tām jābrauc skolas autobusos, kurus aizliegts vadīt vīriešiem. Ko iesākt? Izglītības ministrija mēģina šo problēmu atrisināt ar Al-Amin - speciāli algoti uzticami vīrieši, kuriem ir atļauts vadīt transportlīdzekli pilnu piebāztu ar sievietēm (tas ir skolniecēm). Mums jau tas šķiet mežonīgi, bet ko teikt par šādu faktu - 2002. gadā reliģiskā policija (tur tāda ir ieviesta) neizlaida daži desmiti meiteņu no skolas tikai tāpēc, ka tās, neaizsedzot attiecīgi sejas, mēģināja paglābties no liesmām ugunsgrēka laikā. Bērni nosmaka dūmos...
Ēģipte, izņemot savas pludmales un kūrortus, ir slavena arī ar dīvainām reliģiskām tradīcijām, kuru skaitā ir īpašas vīra tiesības uz šķiršanos. Lai oficiāli šķirtos no sievas, vīram ir nepieciešams tik vien kā mutisks iesniegums. Toties šķiršanās iniciatīva no sievas puses saskaras ar milzīgiem šķēršļiem, finansiāliem un juridiskiem. Tādai drosmīgai sievietei nāksies atteikties no kopdzīvē uzkrātā, tas viss paliek vīram. Vēl atmaksāt visu, ko vīrs sniedzis, dāvinājis..., kā arī iespaidīgu izpirkuma maksu. Tāda verdzība... Savukārt Libānā iekaustīta sieviete nespēj iesniegt šķiršanos, ja nav trešā liecinieka, vienkāršas ārsta liecības nepietiek. Patiešām - ja nu viņa vienkārši nokrita un sasitās!
Ēģiptē un Bahreinā vīrs oficiāli var aizliegt lidostai ļaut sievai pamest savu dzīvesvietu, pēc kā viņai nav tiesību lidot uz jeb kurieni. Sīrijā ir tāda pat situācija. Irākā, Lībijā, Jordānā un Marokā sievai ir nepieciešama rakstiska atļauja no tuva radinieka - vīrieša, lai pamestu valsti, pie tam vīrs var to aizliegt bez jeb kāda paskaidrojuma. Bet Saūda Arābijā sievietei nepieciešama rakstiska atļauja no tuva radinieka - vīrieša, lai ne tikai izlidotu uz ārvalstīm, bet pat vienkārši pārvietojoties valsts iekšienē.
Bahreinā, kur sieviešu tiesības vispār nav skaidri ierakstītas likumdošanā, tiesnesis var aizliegt mātei satikties ar savu bērnu, un tam nav nepieciešams kaut cik būtisks iemesls. 2003. gadā 11 sievietes izteica protestu par tādu netaisnību un tika apsūdzētas neslavas celšanā pret valsti, un tām tika uzlikts naudassods.
Daudzās valstīs, sevišķi musulmaņu, ārpus laulības attiecības ir aizliegtas. Šis aizliegums vairāk attiecas uz sievietēm, piemēram, Marokā sievietei tiks uzlikts naudassods, ja izrādīsies, ka viņa satiekas ar kādu citu vīrieti. Ja neprecējusies meitene paliek stāvoklī, tad viņa gandrīz vienmēr tiks saukta tiesas priekšā. Aiziet pat tik tālu, ka atbildība par izvarošanu guļas nevis uz vīrieti - izvarotāju, bet uz sievieti - cietušo par to, ka viņa uzvedusies izlaidīgi, kas ir novedis pie izvarošanas.
Ķīnas viena bērna politika ir īpaša ar savu attieksmi pret sieviešu dzimtes bērniem - tās biežāk atstāj uz ielas, izmet vai pat veic abortu, tikko uzzinot, ka auglis ir meitene. Tāda politika noveda līdz tam, ka uz 114 vīriešiem ir 100 sievietes. Iepriekš (pirms tādas sistēmas ieviešanas) attiecība bija 105 sievietes uz vienu vīrieti. Rezultāts - no simts meitenēm desmit mirst. Tāda pat prakse ir Indijā, pie tam dažos reģionos uz tūkstots vīriešiem ir tikai 300 sievietes. Pārējās atstāj nomirt uz ielas nabadzībā, vai vienkārši nogalina.
