Aizspogulija???198

Tālāk rakstīšu tikai tas kas notika ar mani. Jau agrāk lasiju, ja cilvēki skatās gaišā telpā uz sevi ,tad parasti izkropļojas seja, bet tad jau cilvēkiem paliek bail un viņi parasti aizgriežas un šajā dienā neiet pie spoguļa, citi kas rakta par to, ka to darījuši maksimālā tumsā, raksta visādus brīnumus, tādus kam es neticēju, sākot ar to ka redzējuši melnas figūras, beidzot ar to ka sajutušies paralizēti, itkā kāds viņiem liekot skatīties tur. Lai vai kā, daudzi saka ka tā ir mūsu smadzeņu sistēmas izpausme, citi saka, ka tā ir cita realitāte, citi saka ka tās ir mūsu iekšējās bailes kuras caur smadzenēm pārveidojam par to, no kā mums ir bail. Lai vai kā, es gribēju pārbaudīt šo visu un sadūšojos to izmēģināt!

Tātad es sākšu ar to, ka manā vanasistabā ir kopā 6 lieli spoguļi,  divi lieli pie vienas galvenās sienas, divi daļēji pie griestiem, kas pieskarās no griestiem bet tad pārsedz mazliet divus lielos galvenos, liekot sajusties ka tie ir izliekti spoguļi un tad viens spogulis pie katras pretējās sienas. Tātad es gribēju noturēties 30 minūtes. Domāju ka izturēšu zinot, ka esmu daudz brīnumlietas redzējis šai dzīvē, tomēr neizturēju šo laiku.

Pirms tam notīriju ideāli tīru spoguli, tad iegāju iekšā un tākā man gaitenī spīd gaisma es pievēru durvis gandrīz ciet, un atstāju vaļā kādu 2-4 cm lielu spraugu. Vannas istabā bija melns, es mazliet redzēju seju un pārējais ķermenis bija gandrīz melns.
Pirmās 5 minūtes likās ka nekas īpašs, klusums mani biedēja, itkā tulīt kāds izlektu no spoguļa un novāktu mani (Pārāk daudz filmas un spēles :D ) Tad gāja interesantāk, mana seja lēnām sāka kļūt teiksim tā - ļauna,  mēģināju maksimāli fokusēties uz seju nevis uz lielo spoguli. 

Ap 10 minūti mani pārņēma lielas bailes. Sāku svīst, stāvēju bez krekla jo kaut kur lasīju, ka būšot labāks efekts. Tad atkal notika tas, ka seja kļuva melna kā caurums, viss ko es redzēju bija uzacis, bet visu pārējo seju itkā apņēma melns caurums, pēc tam atkal mutes daļā izvērtās tāds liels caurums, tā kā es būtu ļauns demons. Skats bija diezgan biedējoš, bet nu es turējos, uzskatīju ka tās ir tikai manas sasodītās smadzeņu ilūzijas. Neko, pēc kādām divām minūtēm, pusseja bija skaidra, otra puse vienkārši kā ūdens sāka lēnām tecēt uz leju, līdz pazuda un man bija skats uz sevis ar pusseju, otra puse bija kā tīra āda.

Dēļ lielā klusuma man palika vēl vairāk bail un likās viss es nevaru, tomēr es zināju ka nav pat pagājušas 15 minūtes. Tad tā bija mana iztēle vai kas, bet uz kreisā pleca bija kaut kas melns, es uz brīdi novērsos lai paskatītos uz pleca un tur protams nekā nebija, atkal skatījos spogulī uz savu seju un tas pats, vienā brīdī skaidra seja, otrā man izveidojas itkā ļauns smīns, itkā kāds man smaidītu no tās pasaules. Man tas ļoti nobiedēja un novērsos no sejas tā vietā paskatījos uz lielo spoguli, likās ka tas peld, jeb kustās, gribēju skriet ārā bet tomēr vēl paskatījos uz savu ķermeni. Tiklīdz bija pirmais skatiens, tā es kļuvu melns kā ēna, vispār neredzēju vairs savu seju, neko, likās ka kāds uz mani skatās un palielinājās baiļu sajūta, un es izskrēju ārā...

Aiztaisīju durvis un atnācu apsēsties, ļoti reiba galva, nezinu kapēc, bet sāka reibt galva, tagad pagāja apmēram 30 minūtes un jūtos labāk. Kopumā tur biju apmēram kādas 15 minūtes. Darīju to šodien, dienas laikā, naktī to darīt būtu neprāts, manurpāt nespētu aizmigt. Pats interesantākais likās, ka manā sejā kāds sāka ļauni smaidīt, tajā brīdī likās, ka mani vēro, palika auksts un svīdu vēl vairāk, radās tik lielas bailes, ka tagad man pat negribas iet pie tā spoguļa ar ieslēgtu gaismu.  Ne velti, teica ka agrākajiem ekperimentiem izmantoja cilvēkus ar ideālu veselību, jo varat iedomāties apmēram ko viņi ir redzējuši pēc 30-40 minūtēm. Gribiet ticiet, gribat  neticat, es izmēģināju to uz savas ādas un pastāstīju par savām sajūtām. Kā jau teicu tie var būt smadzeņu māni, mūsu halucinācijas vai tiešām, varbūt cita pasaule. Lai nu kā varbūt kādu dienu es mēģināšu noturēties visas 30 minūtes! Paldies, ka izlasīji