Neej čučēt. 13176

Drīzumā es atskārtu, ka nebūt neesmu vienīgais cilvēks, kurš jutās nekomfortabli sabiedriskajās vietās. Cilvēki to slēpa visdažādākajos veidos, bet es iemācījos saskatīt šādas lietas. Ar laiku, es šādus cilvēkus sāku dalīt noteiktās kategorijās. Piemēram, nemierīgie, kuri nekad nejūtas komfortabli savā vietā. Viņi nemitīgi dīdās, kustinot rokas, pārnesot savu svaru, cilājot savas kājas te tuvāk, te tālāk no beņķa. Viņi bija visuzkrītošākie neirotiķi. Tad, protams, ir vēl „gulētāji”, kas aizver savas acis praktiski tai pat sekundē, kad ieņem savu vietu. Dabīgi, ka lielākā daļa nemaz neguļ. Pa īstam aizmiguši cilvēki vairāk dīdītos, mostos pieturās vai pēc skaļu trokšņu atskanēšanas. „Aktieri” paralizējas no sava iekāpšanas brīža līdz savai gaidāmajai pieturai, kurā uzlec kājās tikpat žirgti, kā iekāpjot vilcienā pusstundu atpakaļ. Tad nāk mp3 atkarīgie, pie kuriem droši vien kādu laiku piederēju arī es; retumis daži portatīvo klabinātāji; cilvēki, kas ceļoja grupās un skaļi uzvedās. Pēdējā kategorijā ietilpa mobilo telefonu narkomāni, kas vai nu bija pārāk populāri savu paziņu vidū, lai nemitīgi atbildētu uz īsziņām, vai arī vienkārši nespēja aizvērties, runājot pa mobilo vairāk kā divas minūtes no vietas. Visnotaļ ierasti cilvēki, visnotaļ ierastā vidē. Un tieši tajā brīdī, kad cilvēku vērošana draudēja kļūt par kārtējo garlaicīgo laika kavēšanas nodarbi, es pamanīju pirmo...neatbilstību. Pusmūža vīrietis. Brūniem matiem. Vidējas miesas būves. Ģērbās neuzkrītoši. Viņam nebija nekādu raksturīgo iezīmju, nekādu uzkrītošu uzvedības formu, it kā viņš bija radīts tam, lai saplūstu ar pūli, ar pelēko masu. Tieši tas arī lika man viņu pamanīt. Pirmo reizi es saskāros ar tik „normālu” cilvēku. Pārāk normālu cilvēku... un tieši tas vairs nebija normāli. Viņš vienkārši ne uz ko nereaģēja, viņš tur bija, bet tai pat laikā viņš tur neatradās. Tas ir tāpat kā vērot kādu vidusmēra cilvēku, kurš skatās dokumentālo filmu par iežiem. Viņš nav ieintriģēts, iesaistīts, bet viņš arī nepārslēdz kanālus, jo tāpat nav nekā labāka ko skatīties. Viņš vienkārši eksistēja konkrētā laikā, konkrētā vietā.

Viņš brauca ar vilcienu vakaros. Es varu tikai minēt, kādēļ es viņu neievēroju agrāk, iespējams es katru reizi paspēju uz dažādiem vilcieniem un vienmēr sēdēju dažādos vagonos. Pirmo reizi es viņu pamanīju pirmdien, otru reizi tās pašas nedēļas ceturtdienā. Tas pats vilciens, tas pats atiešanas laiks, tas pats vagons un pat tā pati sēdvieta. Manī atkal uzliesmoja slepenās spiegu spēles piedzīvojumu garša, tāpēc es arvien vairāk sāku pievērst uzmanību atiešanas laikiem, vilcienu numuriem, vagoniem un ...savam jaunajam upurim. Kā nekad agrāk es centos ievākt pēc iespējas vairāk informācijas par šo cilvēku. Kaut kam taču bija jābūt...kaut kam. Kā vienmēr, viņš pilnīgi nekā neizpaudās, nereaģēja ne uz ko. Viņš sēdēja ar akmens grimasi, taisnu galvu un caururbjošu skatienu vienā punktā. Lai kas arī nenotiktu, šis stāvoklis nekad nemainījās. Tieši viņam aiz muguras apsēdās jauna māmiņa ar brēcošu bērnu. Vecis pat neizkustējās no vietas, neviens sejas vaibstiņš nenotrīcēja. Un tas sīcis tiešām brēca nenormāli skaļi. Vai viņš ir kurls? Vai viņš ir akls? Vai viņš ir mēms? Kas pie velna ir ar viņu? Pēc manas pieturas sasniegšanas, kāpjot ārā no vilciena es atskārtu, ka esmu nenormāli uzvilkts. Rokas kratījās, kā alkoholiķim, kas jau trešo dienu sēž bez savas ikdienišķās glāzītes. Nolādēts! Kas viņam ir par vainu?! Ar visām četrām varētu apzvērēt, ka šis cilvēks ir kaut kāds sociopāts, viens no tiem klusajiem, kas sava ledusskapja saldētavā tur vairāku sieviešu galvas, savas mātes ieskaitot. Tas nav uz labu, es vienkārši jutu.

Pēc tā vakara es pieķēru sevi pie domas, ka man gribas ilgāk uzkavēties darbā, pastaigāties pa iepirkumu centriem vai vienkārši apstaigāt vietējos kioskus pirms došanās uz metro. Es instinktīvi negribēju „paspēt” uz to vilcienu ar kuru brauca tas „normālais” cilvēks. Tas viss turpinājās vairākas nedēļas, līdz kādu rītu es nepamanīju vēl vienu cilvēku, kas iedvesa manī to nesen iepazīto „BRIESMAS” sajūtu. Šoreiz tā bija sieviete. Cilvēks nevietā, kuram nebija it nekādas daļas par apkārt kūsājošo dzīvību. Pašam nemanot, es jau sāku analizēt sievieti pēc ieeļļotā standarta. Necilas, vienkrāsainas drēbes bez brendiem? IR. Nekādas grimases, nekādu skatienu pa logu vai uz apkārtējiem pasažieriem? IR. Nekādu somu, rokassomiņu vai aksesuāru? IR. IR. IR. IR. IR. Tātad esmu uzdūries vēl uz vienu. Ar laiku, sāka parādīties arvien vairāk un vairāk šo...anomāliju. Es viņus sāku saukt par Svešiniekiem. Katru dienu es viņus tomēr neredzēju, pat tad, kad man nācās braukt ar metro biežāk nekā parasti. Bet Viņi tur bija, diezgan bieži. Ieraugot vien un apzinoties, ka vagonā atrodas viens no Svešiniekiem lika svīst manām plaukstām, trīcēt rokām un šaudīties skatienam. Es nevarēju būt mierīgs, kad atrados vienā telpā ar Viņiem. Ja Tev kādreiz ir nācies sniegt runu auditorijas priekšā, vai arī vienkārši jāuzstājas publikas priekšā, Tu varētu atpazīt šo sajūtu. Ar laiku, mana ziņkārība pārvarēja manas bailes un es izlēmu vienu Svešinieku izsekot. Es izvēlējos to pašu vakara vilciena Svešinieku, kuru es ievēroju pirmo reizi. Sagaidījis īsto vilcienu es iekāpu vagonā, jau piefiksēdams, ka mans mērķis, kā jau bija gaidāms, sēdēja tajā pašā ierastajā sēdvietā. Es apsēdos tieši aiz Viņa. Tikuši līdz galastacijai, Svešinieks piecēlās un pameta vagonu. Saglabādams distanci, es sekoju, bet necik tālu Viņš netika. Viņš apsēdās uz tuvākā soliņa turpat uz perona. Kā vienmēr, Viņš neizrādīja nekādas emocijas. Varētu pat likties, ka Viņam uz sejas būtu uzlikta maska. Es pagāju viņam garām un apstājos mazdrusciņ tālāk, cenšoties izskatīties pēc iespējas vienaldzīgāk, lai gan mana sirds teju grasījās izlekt pa muti laukā. Pēc dažām minūtēm piestāja nākamais vilciens. Viņš iekāpa tajā pašā vagonā un ieņēma to pašu vietu. Es neuzdrīkstējos Viņam šoreiz sekot. Vienam vakaram bija pietiekoši daudz piedzīvojumu.

Nolāpīts...bet Viņš taču ne uz kurieni tā arī neaizbrauca. Viņš vienkārši tika līdz gala stacijai un ko tad? Sēdās un brauca atpakaļ? Kādēļ? Kādēļ man likās, ka Viņš tā dara katru dienu? Es biju apjucis. Šis jautājums man ilgi nedeva mieru pat tad, kad beidzot tiku mājās un devos gulēt. Es to tā vienkārši nespēju atstāt, vismaz tik ilgi kamēr es nesapratīšu kādēļ Viņš tā dara. Ja agrāk es biju nemierīgs, varbūt pat aizkaitināts, tad tagad es biju vienkārši nikns. Kādēļ šis necilvēcīgais, maniakam līdzīgais cilvēks vizinās ar vilcienu turp un atpakaļ?! Noskata jaunus upurus? Sievietes? Bērnus? Varbūt Viņš tiešām ir slepkava? Kādēļ mani tas uztrauc?! Kāda tur mana daļa?! Man bija jātiek skaidrībā. Skaidrībā un viss! Nākamajā dienā es atkal Viņam sekoju un arī dienu pēc tās. Tā tas turpinājās gandrīz nedēļu. Katru dienu mēs divatā veicām šos klusos reisus. Uz nedēļas beigām es jau biju palicis pagalam nekaunīgs un sekoju Viņam jau vairākas stundas no vietas. Mēs braukājām no viena pilsētas gala uz otru un tad atkal atpakaļ. Es vairs nevēroju cilvēkus. Es vēroju Viņu. Es vēroju Svešinieku. Nevienam citam es vairs savu uzmanību neveltīju. Manis pēc mēs varētu būt pēdējie cilvēki uz pasaules, mani tas neuztrauca. Bija tikai Viņš un es. Viņš tiešām kļuva par manu apmātību. Jo ilgāk es Viņam sekoju, jo vairāk es pārliecinājos, ka manas aizdomas ir patiesas. Ar Viņu tiešām kaut kas nebija kārtībā. Viņa dēļ es drīzumā zaudēju savu darbu. Izrādās, ka biju tik ļoti aizrāvies ar savu hobiju, ka vairs nespēju produktīvi pastrādāt. Kļuvu izklaidīgs un neuzmanīgs. Jāatzīst menedžeris bija sacerējies diezgan pamatīgu runu, bet jau pēc pāris teikumiem es viņā vairs neklausījos. Darba zaudēšana vienkārši nozīmēja, ka man būs vairāk laika Svešinieka izsekošanai. Es izgāju no ofisu ēkas apmēram pusdienlaikā. Savu izsekošanu es parasti sāku pussešos vakarā. Vai Viņš vizinās arī pa dienu? Vai viņš būs tajā vilcienā? Domas nemitīgi šaudījās manā nemierīgajā prātā. Vilcienam pienākot, es ar nožēlu konstatēju, ka Viņa tur nebija. Normāls cilvēks aizietu uz kafejnīcu, izdzertu kafiju, pasēdētu parkā, apdomātu tālāko savas dzīves rīcības plānu. Dotos uz mājām un sāktu jauna darba meklējumus... Es? Es vienkārši sēdēju uz perona soliņa un gaidīju kārtējo vilcienu.

Pēc vairākām stundām es beidzot pamanīju Svešinieku vienā no pienākošā vilciena vagona logiem. Es piecēlos un iekāpu vilcienā. Jocīgi, bet tā bija pirmā reize, kad mani nepārņēma zosāda, kad man vairs nesvīda plaukstas un netrīcēja rokas. Pirmo reizi es apsēdos tieši Viņam pretī, tieši Viņa redzes lokā un aukstasinīgi sāku lūrēt Viņam virsū. Es rūpīgi vēroju jebkādas grimases izmaiņas Viņa sejā. Vai Viņš mani atpazina? Pat ja atpazina, Viņš to neizrādīja un es tiešām uzmanīgi lūkojos. Tas droši vien bija jocīgs skats. Viens otram pretī sēž divi vīrieši un aukstasinīgi skatās viens otram sejā. Jāatzīst, man bija grūti savaldīt savu niknumu, kas nu jau atkal sāka ieņemt manu pašsavaldīšanās bastionu. Es arī lūkojos Viņā ar nemainīgu grimasi, kaut gan manas iekšas jau praktiski vārījās un domās es sāku kliegt Viņam virsū. „Reaģē, taču kropli! Ieraugi mani! Es zinu, ka Tu mani redzi!”. Es savaldījos, bet mani mēmie kliedzieni tā arī palika nesadzirdēti. Ne pirmā reisa, ne otrā, ne trešā un pat ne desmitā laikā. Iestājoties tumsai, mēs joprojām turpinājām braukt un katrā galastacijā mēs kopā izkāpām ārā un kopā gaidījām nākamo vilcienu atpakaļ. Šoreiz es pat apsēdos tieši Viņam blakus, vērojot Viņu ar savu acu kaktiņiem, bet joprojām nespēju sagaidīt no Viņa nekādu reakciju. Nekas, šo spēli var spēlēt arī divatā. Šonakt biju gatavs uz visu. Parasti es likos mierā ar pēdējo vilcienu, jo tajā pat laikā kursēja pēdējais autobuss līdz manām mājām. Šonakt es sekošu Viņam līdz galam. Šonakt manas mājas mani nesaista. Vilciens lēnā gaitā ripoja pa savu nosprausto maršrutu. Ar katru pieturu, vagoni pamazām atbrīvojās no pasažieriem, līdz pēdīgi, tajos palika vien divi naktsputni, kas traucās pretī pēdējai vilciena pieturai. Ar grūtībām centos noslēpt savu maniakālo smīnu, kas nez kāpēc sāka iezagties manu lūpu kaktiņos – vilciens apstājās. Ceļa beigas.

Svešinieks nekustējās, pat nereaģēja. Vilciens jau kādu brīdi stāvēja ar atvērtām vagonu durvīm. Klusums. Skaļruņi izdvesa pēdējo zvanam līdzīgo skaņu, kas pamodinātu iemigušos pasažierus. Un atkal klusums. Vienīgais, ko es dzirdēju bija manis paša elpa. Pēc brīža es saklausīju soļus, kas lēnām tuvojās mūsu vagonam. Tas izrādījās vilciena vadītājs vai konduktors, kas ielūkojās katrā vagonā, lai pārliecinātos, ka tiešām neviens nav palicis tajos, pirms viņš vedīs savu vilcienu uz kurieni parasti naktīs ved vilcienus. Man nebija ne mazākās nojausmas. Par spīti tam, es joprojām nenovērsu acis no Svešinieka. Beidzot, ar acu kaktiņiem, es pamanīju, ka konduktors bija ticis arī līdz mūsu vagonam. Viņš iegāja iekšā un pārmeta savas acis pāri visam vagonam. Paskatījies uz mūsu pusi viņa seja izteiksme mainījās. Viņš izskatījās apjucis. Pāris reizes pamirkšķinājis, nenovēršot no mums savu skatienu, viņš tik tikko manāmi nokratīja savu galvu un izkāpa ārā no vagona. Mēs atradāmies pirmspēdējā vagonā, tādēļ es dzirdēju kā viņš vēl pārbaudīja pēdējo vagonu. Vēl pēc brīža vilciens izkustējās no vietas. Droši vien uz depo. Jāatzīst, es biju diezgan pārsteigts. Kādēļ vadītājs neko neteica? Pēc pāris minūtēm mēs piestājām depo. Vismaz man tā likās, jo no abiem vagona sāniem varēja manīt arī citus vilcienus, un caur to logiem vīdēja vēl citi. Jā, tas bija depo. Skatoties pa malām, es gandrīz vai nepamanīju sava ceļabiedra tik tikko manāmo smīnu. Es to tiešām pat nepamanītu, ja iepriekš vairākas stundas nebūtu pētījis viņa nekustīgi monolīto seju. Bet pat tas nebija tas pārsteidzošākais. Viņš ierunājās..

„Tātad,” viņš nobēra savā rupjajā baritonā „beidzot esam atbraukuši.” Es centos atrast piemērotus vārdus, lai Viņam atbildētu, bet uz sitienu vienkārši nespēju. Likās, ka mana rīkle pārsteigumā vienkārši aizvērās ciet. Uz brīdi mani pārņēma neizsakāmas bailes, likās, ka visas pasaules smagums gultos uz manām krūtīm. Noklepojoties un sastostoties, es beidzot izvilināju pār lūpām tos vārdus kas visu šo laiku neļāva man naktīs gulēt, kas gandrīz vai noveda mani līdz vājprātam, kas noveda mani līdz šai vietai un brīdim. „Kas Tu esi?” Viņš mani ignorēja un sagaidījis līdz atvērsies vagona durvis Viņš mēmi piecēlās un man par pārsteigumu vēsi noteica „Nāksi?” Atbildi Viņš nemaz negaidīja, jo jau kāpa ārā no vagona. Savācies, es Viņam sekoju. „Nu beidz, nolāpīts!” es iekliedzos Viņam nopakaļ „Runā taču ar mani! Kas Tu esi? Kas? ” Viņš pat neatskatījās un gaitas ātrumu arīdzan nesamazināja. Viņa seju es neredzēju, bet es varēju apzvērēt, ka tā kā vienmēr bija monolīta un nedzīva. Viņam bija vienalga, es vienkārši to zināju. Es Viņam sekoju un ik pa laikam kaut ko nobļāvu Viņam nopakaļ, Viņš klusēja. Mēs turpinājām iet klusumā. Man par pārsteigumu, mēs soļojām jau kādas minūtes piecpadsmit vienā virzienā. Bet izskatījās, ka stāvošo vilcienu rindas nemaz netaisījās beigties. Beidzot, mēs nonācām pie perona krustcelēm. Svešinieks nogriezās pa labi un es Viņam sekoju. Nokāpjot uz jaunā perona es pie sevis jau kuro reizi nopūtos. Vilcieni. Vieni vienīgi vilcieni. Un atkal es nespēju saskatīt perona galu. Kur pie velna mēs esam? Cik ilgi mums vēl jāiet? Šeit ir pārāk daudz vilcienu vienai pilsētai...man par nožēlu, mobilais šeit nedarbojās. Tagad man tiešām bija bail, bet es turpināju sekot Svešiniekam. Ik pa laikam Viņš apstājās pie vilcienu vagoniem, tos it kā apskatot. Tad atkal virzījās uz priekšu. Sākumā es nespēju saprast, ko viņš tajos meklē, bet ar laiku es arī sāku pamanīt, ka tie visi nav vienādi. Ik pēc 4-5 vilcieniem, to modelis mainījās. Pārņēma tāda sajūta it kā es atrastos kādā izstādē. Jaunajiem modeļiem atšķīrās vagonu izmēri, vadītāja kabīne un vispār izskats kopumā. Uz to brīdi man tiešām nebija nekādas sajēgas par to, ko tad īsti Svešinieks meklēja. Īsto vilcienu modeli? Uz maniem jautājumiem, Viņš, protams, neatbildēja. Kad mans pacietības mērs jau bija gandrīz pilns, Viņš nu jau kārtējo reizi apstājās, nostādamies kārtējā vagona durvju priekšā. Tās atvērās. Viņš iekāpa iekšā. Uz mirkli apstulbis, es arī ieskrēju tajā pašā vagonā, jo nez kāpēc man likās, ka durvis aizcirtīsies mana deguna priekšā. Nomierinājies, es apsēdos Viņam blakus. „Tagad Tu vari ar mani runāt?” jau manāmi nīgrs Viņam noprasīju. Viņš klusēja. Jau griezdams zobus, es apsvēru visus plusus un mīnusus tam, lai šo mērgli vienkārši nepiekautu te pat uz vietas, līdz Viņš beidzot sāks man atbildēt. Pēkšņi, vagonā iedegās gaismas, un vilcienam tika iedarbināts dzinējs. „Kas pie velna..?” Apstulbis es paskatījos apkārt un tad atkal uz Svešinieku, kas nu jau gandrīz vai skumji lūkojās manās acīs. Viņš vien klusi nočukstēja: „Tu vairs nespēsi atgriezties. Atvaino.”

„Atgriezties uz kurieni? Par ko Tu runā?”. Klusums. „Atbildi, taču man!”. Man atbildēja vien griezīga vilciena riteņu kaukšana. Mēs uzņēmām ātrumu un pēc brīža atkal to samazinājām. Izskatījās, ka mēs tuvojamies pirmajai pieturai, kas bija diezgan nejēdzīgi, jo cik man zināms, naktīs metro nekursē. Svešinieka skatiens kļuva asāks, un ar šausmām es atskārtu, ka šoreiz Viņš lūrēja tieši man acīs, nevis vienkārši man kaut kur gar pleciem. „Sēdi mierīgi un klusē. Nepievērs Viņu uzmanību.” Vilciens apstājās. Vagona durvis atvērās un...VIŅI...sāka ieplūst iekšā vagonā. Es nezinu, kas pirmais iecirtās manās acīs – Viņu dīvainais apģērbs, Viņu nedabiski garās rokas, kas gandrīz vai šļūca pa grīdu, izstieptās sejas un jocīgās acis vai arī tumši zilais ādas tonis. Manas acis uztvēra visus šos jaunos aspektus, bet smadzenes vienkārši atteicās to visu apstrādāt un kad beidzot tos apstrādāja un novērtēja to situāciju kādā es tobrīd atrados, es tik tikko spēju savaldīt to rīkli plosošo kliedzienu, kas par spīti veselā saprāta paliekām lauzās cauri. Uz brīdi man likās, ka mana sirds vienkārši uzsprāgs. Pie velna, man likās ka es pats uzsprāgšu. Es jutos, kā nostrinkšķināta ģitāras stīga, visa mana būtība drebēja un iekšēji kliedza. Man sagriezās galva un palika slikta dūša, bet tomēr es spēju noturēties neizvemjoties turpat uz vietas. Mana apziņa vienkārši noslēdzās, ieciklojot tos pēdējos vārdus, ko man veltīja Svešinieks. Sēdēt mierīgi un klusēt. Nepievērst Viņu uzmanību. Nepievērst Viņu uzmanību. Nepievērst Viņu uzmanību. Kad man garām „pagāja” viena no tām radībām, es atkal atskārtu, ka cīnos ar vēlmi neizgāzt uz vagona grīdas iepriekšējās dienas brokastis. Tā tas turpinājās labu laiku, bet vilciens nemaz negrasījās apstāties. Beidzot sasnieguši pirmās pieturas, pasažieru skaits samazinājās, lai jau nākamajā atkal papildinātos. Mums nācās tā vizināties visu dienu, līdz pat piķa melnai tumsai, līdz pēdējai gala stacijai. Kurā izkāpa pēdējie kroplīgie pasažieri. Kam sekoja jau ierastā konduktora pārbaude, kas arī izrādījās tām būtnēm līdzīgs. Un atkal Viņš mūs nemanīja. Kas pie velna tas ir par vilcienu? Kas ir šīs būtnes? Kas te notiek?! Ar laiku es logos sāku manīt vilcienu rindas, kārtējais depo? Mana ceļa biedra piecelšanās un virzīšanās uz vagona durvju pusi to tikai apstiprināja. Sperot soli uz perona es vairs nespēju valdīt asaras. „KAS PIE VELNA TAS VISS BIJA?!” Svešinieks man tikai veltīja, kā man likās, saprotošu skatienu, bet atbildi man nesniedza. Dažas minūtes vēlāk, saņēmis sevi daudz maz rokās, es lūdzoši paskatījos Viņam sejā. „Aizved mani mājās.” Lai pastiprinātu savu lūgumu, es vēl žēlabaināk piebildu: ”LŪDZU!” Uz ko Viņš nosvērti un lakoniski atbildēja „Es nevaru,” pēc īsa brīža piebilzdams „es nezinu, kurš no šiem vilcieniem ir Tavējais.” Pagriezies, Viņš soļoja prom no manis, bezgalīgā perona tālumos. Tikko es spēru pirmos soļus Viņam nopakaļ, Viņš asi apgriezās un nobļāva „Man liekas, ka Tu esi man pietiekami sekojis.”