http://www.spoki.lv/mistika/Neej-cucet-12/335388
Mēnesi atpakaļ man bija iespēja aizbraukt uz ārzemēm. ASV, Ņujorka, debesskrāpji, nebeidzamas cilvēku masas un mašīnu plūsmas. Troksnis un jezga. Stress un nemiers. Liela valsts, liela pilsēta, liels itin viss, ko vien var iedomāties. Bet ne jau par maniem iespaidiem būs šis stāsts. Šis stāsts būs par pēdējo komandējuma dienu, kad ar metro devos atpakaļ uz lidostu. Sagaidot vilcienu, es iekāpu pēdējā vagonā, jo kopš bērnības, mani moka iracionālas bailes no vilcienu sadursmēm. Pēdējā vagonā es jutos drošāk. Dumji, es zinu, bet tieši pateicoties manām bērnišķīgajām bailēm es tagad varu uzrakstīt šo rakstu. Pēdējā vagonā , uz viena no aizmugurējiem sēdekļiem es atradu nobružātu lapu kaudzi, kas savā starpā bija sastiprinātas ar auduma strēmeli. Es pat teiktu, ka tā bija improvizēta klade. Tā kā pirms manas iekāpšanas no vagona bija izkāpuši ārā visi cilvēki, es nospriedu, ka kāds to būs vienkārši aizmirsis uz sēdekļa, attiecīgi, es nemaz nekaunējos to ņemt rokās un pāršķirstīt kā parastu rīta avīzi. Es vairs īsti nespēju rast vārdus, lai aprakstītu to, ko es izlasīju. Es vienkārši jūtu, ka tas ir mans pienākums šīs klades nesto ziņu izplatīt tālāk. Ticēt tam, vai ne, lai paliek jūsu pašu ziņā. Personīgi, es ceru, ka man vairs nekad nenāksies braukt ar metro.