Nekad nebiju domājusi, ka par šo tēmu kādreiz spokos taisīšu rakstu. Taču šodien pieredzētā iespaidā tomēr uztaisīšu gan. Nevēlos kurināt naidu vai kā citādi provocēt asu diskusiju karus, tikai vēlos, lai caur šo stāstu arī Jūs aizdomājaties. Kopumā parasti mana attieksme pret krievu tautu kā tādu ir neitrāla, tādi pati kā pret visām citām tautām. Tomēr šīs dienas notikumi liek padomāt, cik patiesa ir Latvijas krievu nostādne (ir izņēmumi, kas tā nedomā, protams), ka viņi ir tie baltie un pūkainie, savukārt latvieši, maitas, redz viņus diskriminē un ko tik vēl sliktu viņiem dara (protams, tas ir pārspīlējums, bet sava taisnība tajā ir).Vēstures notikumos gan neiedziļināšos, jo tā ir pagātne un jācenšas dzīvot tālāk.
9. maijs. True story132
763
13
Tieši šodien, 9. maijā, abas ar draudzeni darīšanu dēļ braucam uz Pārdaugavu. Galapunkts - netālu no svinību epicentra. Esam iekāpušas 5. tramvajā, cilvēku daudz, daudziem rokās ziedi. Dažiem piespraustas oranži-melnās Georga lentītes. Abas runājam (latviski) un kāda pavecāka kundze ar lentīti pie krūtīm velta mums izteiksmīgu nicinošu skatienu. Nekas liels, braucam tālāk.
Darīšanas nokārtojām visai ātri un veiksmīgi, garīgais pacilāts. Vienīgi vēl jātiek līdz Torņakalna stacijai un tālāk - mājās. Nebijām vietējās un īsti pat nezinājām, uz kuru pusi tā ir. Tā kā tur bija jātiek diezgan ātri, lai nenokavētu vilcienu, nolēmām apjautāt satiktos cilvēkus. Pirmais "upuris" bija kāds sirms kungs ap 60g, kas ar zaru slotu kaut ko darīja pie savas mājas žoga. Uzdevu jautājumu, kurā virzienā ir stacija. Man tika atbildēts krieviski un visa tālākā saruna abpusēji norisinājās krieviski. Kungs sākumā likās visai laipns. Norādīja virzienu (vēl nosauca tramvajus, ar kuriem mums jābrauc). Kad tas bija izstāstīts, viņš sāka monologu no sērijas "latvieši ir slikti un nepateicīgi, krievi, nabadziņu, bez kuriem te nekā nebūtu". Pateicāmies par norādījumiem un ātri gājām prom. Vēlāk atklājās, ka virzienu viņš bija norādījus pilnīgi nepareizi.
Tālāk gājām kunga norādītajā virzienā, bet sapratām, ka kaut kas nav. Nolūkojām jaunu sievieti, kam uzdevām to pašu jautājumu. Viņa uz mums paskatījās ar dusmīgu skatienu, šķiet, brīdi apsvēra, vai vispār atbildēt. Tad parādīja virzienu. Šoreiz vismaz tas izrādījās pareizais.
Nu mēs gājām sievietes norādītajā virzienā caur parku. Sarunājāmies. Kāds krievvalodīgs kungs, kas sēdēja turpat uz soliņa, sāka mūs lamāt tiešām ļoti rupjiem vārdiem, kad gājām viņam garām.
Būtībā šī rakta galvenā doma nebija pasūdzētie par to, kā mums neveicās. Vēlējos parādīt pašu krievvalodīgo attieksmi pret latviešiem. Kopumā šo 20 minūšu laikā bija sajūta, ka esam iekļuvušas teritorijā, kurā runāt valsts valodā ir ļauns noziegums, ka pēkšņi visi cilvēki, kam ir naids pret šo valsti un tās pamattautu, ir sapulcējušies vienuviet un viena daļa pat savus uzskatus pauž un sludina kā apmāti sektanti.
Secinājumi.
Pārmetumi latviešim, par ļaunatminību, ka "pagātni taču vajag aizmirst" ir negodīgi. Arī krieviem ir tieši tāda pati problēma ar pagātnes aizmiršanu un dzīvošanu tālāk. Otrs secinājums ir tāds, ka attieksme rada attieksmi. Tāpat kā viena pagale nedeg. Pirms sūdzēšanās par to, ka otrs ir slikts, vajag padomāt, ko pats viņam esi nodarījis (šis padoms abiem - gan krieviem, gan arī latviešiem)
Paldies par uzmanību, neaizmirstam novērtēt :)
