Tici vai netici III7

Atlantijas okeāna rajonā, kur nogrima „Titāniks”, 1939. gadā atradās cits kuģis ar nosaukumu „Titaniāns”. Pēkšņi nostrādāja stūres vīra „devītais prāts” un viņš deva komandu, lai apturētu kuģi. Kad tas tika izdarīts un sardzē stāvošie sāka izrādīt neapmierinātību par kuģa aizkavēšanos, no tumsas pēkšņi iznira milzīgs aisbergs. Kuģa korpuss saņēma spēcīgu triecienu, bet - par laimi, tas nebija nāvējošs.

Pazīstamais rakstnieks Edgars Po (Egdar Allan Poe) 1838. gadā uzrakstīja darbu, kurā bija stāstīts par pasažieru likteņiem, kuri bija izdzīvojuši pēc kuģa katastrofas. Daudzas dienas tie dreifēja nelielā laiviņā bez pārtikas un ūdens, līdz bads liek viņiem nogalināt un apēst vienu no pasažieriem – jungu, vārdā Ričards Pārkers. Pēc vairākiem gadiem (1884. gadā) atklātā jūrā tika atrasta glābšanas laiva ar trim, kuģa avāriju pārdzīvojošiem, ļaudīm. Izrādījās, ka izdzīvojuši bija četri, tomēr pēc kāda laika bads bija piespiedis viņus nogalināt un apēst... jungu – vārdā Ričards Pārkers. Neviens no izglābtajiem neko nebija dzirdējis par Edgara Po stāstu.

1973. gadā divi Bermudu salu iedzīvotāji – brāļi vizinājās ar savu mopēdu, pārkāpjot visus noteikumus, līdz viņus nejauši notrieca taksometrs. Brāļu traumas nebija lielas un viņi drīz vien atlaba. Pēc pāris gadiem viņi atkal braukāja pa to pašu ielu, ar to pašu mopēdu un viņus atkal notrieca tas pats taksometrs ar to pašu vadītāju. Piedevām vēl – salonā atradās viens un tas pats pasažieris.

Henrijs Zīglands bija pilnīgi pārliecināts par to, ka spēj likteni „aptīt ap pirkstu”. 1883. gadā viņš pameta savu līgavu, kura nespējot pārdzīvot šķiršanos, vēlāk izdarīja pašnāvību. Līgavas brālis, bēdu nomākts, paķēra ieroci un centās nošaut Henriju. Nospriedis, ka lode trāpījusi mērķī, jauneklis nošāvās pats. Tomēr Henrijs izdzīvoja. Lode iestrēga kokā, tikai nedaudz skārusi viņa seju. Pēc vairākiem gadiem Henrijs nolēma koku nozāģēt, tomēr koka stumbrs bija pārāk resns un darbs šķita nepaveicams. Tad Zīglands nolēma koku uzspridzināt ar dinamītu. Sprādziena rezultātā lode, kura joprojām atradās koka stumbrā „tika brīvībā” un trāpīja tieši Henrija galvā, nogalinot Zīglandu uz vietas.

Skotijā, Rūtvelas ciematiņa iedzīvotāji vietējā kinoteātrī skatījās filmu „80 dienās apkārt zemeslodei”. Tajā brīdī, kad kinofilmas varoņi kāpa gaisa balona grozā un gatavojās pacelties gaisā, atskanēja dīvains krakšķis. Izrādījās, ka uz kinoteātra jumta uzkritis tieši tāds gaisa balons, kā filmā. Bet notika tas 1965. gadā!

Itālijā uz ārpilsētas šosejas sadūrās divas automašīnas, tomēr abi vadītāji avārijā necieta. Priecājoties, ka palikuši sveiki un veseli, viņi nolēma iepazīties... un nosauca vienu un to pašu vārdu un uzvārdu. Abus sauca Džakomo Feliče, kas nozīmē – „laimīgais”.

Kentuki štata „Brown Hotel” viesnīcā pagājušā gadsimta 50-tajos gados apmetās Džordžs D. Brisons. Kad viesnīcā tika nokārtotas visas formalitātes, Džordžs saņēma 307. numuriņa atslēgas. Pie viena Brisons viesnīcas portjē pajautāja, vai uz viņa vārda nav saņemta korespondence. Portjē tūliņ pat sameklēja un biznesmenim atdeva vēstuli, kas bija adresēta Džordžam D. Brisonam, dzīvojošam... 307. numurā. Sanāk, ka vēstules autors jau iepriekš zināja, kurā numurā iemitināsies Brisons. Mīkla atrisinājās nedaudz vēlāk. Vēstule bija adresēta iepriekšējam 307. numura iemītniekam – arī Džordžam D. Brisonam.

1920. gadā trīs angļi ceļoja vienā vilciena kupejā. Iepazīšanās procesā, viņi konstatēja dīvainu sakritību. Viena angļa uzvārds bija Binkhems (Bingham), otru sauca – Pauels (Powell), bet trešā angļa godavārds bija Binghems-Pauels (Bingham Powell). Neviens no viņiem nebija radinieks pārējiem diviem.