Iepriekšējas daļas:
Ceļā uz Latvijas valsts izveidi
Pirmā pasailes kara beigas, revolūcija Vācija un Pilsoņu kara jukas Krievijā radīja izdevīgus apstākļus Latvijas valsts izveidei. Jau 1918. gada vasarā pirmais Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pilnvarotais pārstāvis ārzemēs Zigfrīds Anna Meierovics Stokholmā izveidoja Informācijas biroju, kas regulāri sagatavoja materiālus un informēja ārzemju presi par Latviju un latviešu neatkarības centieniem.
Saskaņā ar 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamieru Latvijas teritorijā palika vācu karaspēks, ko nepieciešamības gadījumā Antantes valstis gribēja izmantot cīņai pret boļševikiem. Baltijas vācu militārpārvaldi pārveidoja par civilpārvaldi. Rīgā atcēla cenzūru, atļāva darboties politiskajā partijām. Par savu ģenerālpilnvaroto Baltijā Vācijas jaunā valdība iecēla agrāko impērijas komisāru Augustu Vinningu. Sarunās ar latviešiem viņš respektēja tautas vēlmi izveidot neatkarīgu valsti. Bija pienācis izšķirošais laiks rīkoties.
1918. gada rudenī sākās sarunas starp LPNP un Rīgas Demokrātisko bloku par turpmāku kopīgo darbību Latvijas valsts veidošanā. Tika nolemts apvienot nacionālos spēkus jaunā organizācijā. Sanāksme notika 1918. gada 17. novembrī Suvorova (tagad K. Barona) ielas 3. namā. Šinī vēsturiskajā apspriedē tika nodibināta jauna Latvijas tautas pārstāvju organizācija - Latvijas Tautas padome (LTP). To veidojas astoņu politisko partiju deleģēti pārstāvji. Visvairāk pārstāvēti Tautas padomē bija divi galvenie politiskie spēki - Latviešu zemniek savienība (13 vietas) un Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (10 vietas). Ņemot vēra, ka Latgalē politiskās partijas bija tikko sākušas veidoties, tai tika dota pārstāvniecība kā novadam. Arī Kurzeme, kas bija visvairāk cietusi no latviešu bēgļu aizplūšanas pasaules kara gados, saņēma reģionālu pārstāvniecību. Tāpat Tautas padomē savus pārstāvjus deleģēja nacionālās minoritātes jeb mazākumtautības. Latijas pasludināšanas brīdī bija 39 padomes locekļi, pavisam LTP pusotra gada laikā darbojās 183 politiķi. Tā kļuva par Latvijas pagaidu parlamentu un nolika savas pilnvaras līdz ar Satversmes sapulces sanākšanu 1920. gada 1. maijā.
Pirmajā sedē tika pieņemta Politiskā platforma. Par Tautas padomes priekšsēdi ievēlēja juristu Jāni Čaksti. Zemnieku savienības līdei Kārli Ulmani ievēlēja par Pagaidu valdības vadītāju. 1918. gada 18. novembrī notika Tautas padomes otrā sēde. Par svinīgā pasākuma vietu tika izvēlēta tagadējā Latvijas Nacionālā teātra zāle Rīgā, kur tolaik darbojās Latvju operas trupa. Šajā vēsturiskajā notikumā piedalījās arī sabiedrības pārstā√ji - uz sēdi bija iespiestas un sadalītas 1200 ieejas kartes. Latvju Operas koris kopā ar klātesošajiem trīsreiz nodziedāja "Dievs. svētī Latviju!", kas vēlāk kļuva par jaunās Latvijas valsts himnu. Tā kā Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs J. Čakste sapulcē nebija klāt, sēdi atklāja G. Zemgals ar paziņojumu, ka latvijas Tautas padome pārņēmusi suvevērno varu. Ministru prezidents K. Ulmanis Pagaidu valdības vārdā pasludināja demokrātiskas republikas nodibināšanu. Latvijas valsti teritoriāli veidojas apvienoti visi vēsturiski etnogrāfiskie novadi - Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Sēdes turpinājumā runāja politisko partiju pārstāvji. Latviešu avīzes gandarītas sveica Latvijas valsts nodibināšanu.