Ceļā uz Latvijas valsts izveidi3

1905. gadā Latvijas nākotne tika pārspriesta jau plašākā mērogā - dažādos preses izdevumos, tautskolotāju kongresā un Latvijas pagastu kongresā. Lai arī revolūciju apspieda, tauta guva ticību saviem spēkiem. Tas vairoja patriotismu, bez kā nav iespējams radīt savu valsti.

Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves politiskā nacionālisma ideja sāka gūt atbalsi toreiz ietekmīgajā Latvijas Sociāldemokrātijā (LSD). Tās pārstāvis Dēlikss Cielēns, atrazdamies Šveicē, 1915. gadā izstrādāja Latvijas politiskās autonomijas projektu. Tajā izskanēja prasība apvienot vias latviešu apdzīvotās zemes, kā arī izveidot vietējo parlamentu ar likumdošanas tiesībām.

1917. gadā Krievijā Februāra revolūcijas laikā tika gāzts cars. Krievijas impērija dzīvojošām tautām radās iespēja aktīvāk iesaistīties politiskajā dzīvē. Par iespējamo Latvijas nākotni diskutēja dažādu politisko partiju un organizāciju pārstāvji gan bēgļu gaitās Krievijā, gan Latvijas teritorijā. Veidojās vietējās pašvaldības orgāni - pagaidu Zemes padomes. Martā Valmierā izveidoja Vidzemes Pagaidu zemes padomi. Kādu pusotru mēnesi vēlāk Tērbatā (Tartu) sanāca Kurzemes Zemes sapulce, bet Rēzeknē - Latgales Pagaidu zemes padome, kura atbalstīja iedzīvotāju vairākuma vēlmi apvienoties ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem. No minētajām trim pagaidu zemes padomēm Krievijas Pagaidu valdība vienīgi Vidzemes Pagaidu zemes padomei nodeva administratīvās un nodokļu lietas, zemes īpašumu pāvaldīšanu.

Pēc Februāra revolūcijas daudzi cerēja, ka Krievija veidosies par demokrātisku valsti, tāpēc tika daudzināts sauklis "Brīva Latvija Brīvā Krievijā!". 1917. gada pavasarī Latvijas politiskās autonomijas jautājumu pārrināja visās latviešu bēgļu organizācijās un iztirzāja preses izdevumos, bet jūlijā un augustā jau tika sludināta neatkarīgas Latvijas ideja. Tās atbalstītāju skaits īpaši pieauga pēc tam, kad 1917. gada augusta beigās Vācijas armija ieņēma Rīgu.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā un boļševiku diktatūras nodibināšanās latviešu pilsoniskās aprindas un inteliģence saprata, ka pienācis laiks pašiem uzsākt savas valsts veidošanu. Svarīgākā loma neatkarīgas Latvijas valsts izveidē bija divām 1917. gadā izveidotām organizācijām - Latviešu pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) un Demokrātiskajam blokam (DB). LPNP veidoja latviešu sabiedrisko organizāciju un poltisko partiju (izņemot sociāldemokrātus) pārrēja, ka Latvija - Kurzeme, Vidzeme un Latgale - ir nedalāma valsts vienība. Deklarācijas "Visiem latviešiem!" tekstu uzrakstīja Kārlis Skalbe. 1918. gada 30. janvārī Petrogradā LPNP pieņēma paziņojumu par neatkarīgas valsts izveidi un uzsāka aktīvu darbību, lai panāktu Latvijas valsts atzīšanu.

1917. gada rudenī Rīgā izveidojās Demokrātiskais bloks. Tajā darbojās sociāldemokrātu, Zemnieku savienības un citu politisko partiju pārstāvji, kuri vācu okupācijas apstākļos centās uzturēt un aktualizēt tautas pašnoteikšanās ideju.