Kara zēna atmiņas - 4. daļa8

11. oktobris. Saldo jūras miegu izgulējuši, steidzam uz klāja. Spirgts, atsvaidzinošs gaiss. Viegla dūmaka. Var pārredzēt kuģu karavānu un ekskortētājus – kara kuģus. Donau šķiet tas prāvākais. Satraucošas runas uz klāja ļaužu starpā. Naktī kuģis mēģināts notorpedēt. Vai tad mēs neesot dzirdējuši zemūdeņu trauksmi? Jā, manījām gan tādu dūkšanu un pīkstēšanu. Tad bijis jāsalūko korķa vestes. Nogulējām. Pulcēšanās pie komandtiltiņa. Tur stāv, šķiet, pats kapteinis, un viņa roku cenšas paspiest daudzi jo daudzi pasažieri. Skats iespaidīgs. Kapteinis savā jūras vilka godībā – skaistā uniformā, padruknu augumu, jūrnieka bārdu, pīpi zobos... Bet sejā – veselīgs smaids. Kapteinis, rādās, naktī kuģi izglābis no katastrofas. Zemūdene ilgi sekojusi, meklējot labāku pozīciju. To redzējis pats kapteinis, kurš bijis uz komandtiltiņa. Viņš pamanījies izvairīties no torpēdas trāpījuma, mainot kursu un manevrējot. Tas nu aiz muguras. Tagad liela pateicība kapteinim un viņa komandai. Cik tur trūka! Torpēda aizgājusi dažus metrus pirms ķīļa. Mūsu vācu instruktori noskuvušies izskatās tīri friši. Pacilāti un lepni. Saprotams, viņi dzīvi un veseli atgriežas savā tēvzemē. Apjēdzam arī, ka viņi grib palepoties audzēkņu priekšā. Te būs Faterland ar savu kultūru un kārtību.

Visiespaidīgākais šobrīd šķiet mūsu rotas hauptfeldfēbelis (rotas virsseržants, mantzinis). Viņa seja starot staro, ūsas uzskrullētas, pie krūts jauns, neredzēts ordenis. Mūsu skolotājs Ziediņš paklusi brīdina: ”Zēni, tas ir Bermonta ordenis, to piešķīra par cīņām pret mūsu tēviem un vectēviem 1919. gadā...” Sākam atcerēties vēstures stundas. Bermontiāde. Rīgas aizstāvēšana. 

11. novembris. Tātad šis vīrs nu beidzot atklāj savu īsto seju. Arī mūsu grupas instruktors Ungers sapucējies un lepns, bet, kā parasti, laipns un prasīgs. Tomēr tēvišķs. Liekas, viņš lepojas arī ar mums. Par mūsu pārvērtībām un centību. Viņa ierosinājums: lai turam acis vaļā un visu labi ievērojam. Mēs tagad ceļošot pa viņadzimteni Vāciju. Pēcpusdienā esam Gotenhāfenā. Pirmais novietojums – vācu kara flotes skolas kazarmās. Neparasti laba kārtība un tīrība – kā jau pie flotes. Spodra virtuve un ēdnīca. Ēdam pie klātiem galdiem no šķīvja ar dakšiņu un karoti. Gluži kā mājās. Guļam jūrnieku kojās. Pilsētā pirmo reizi braucu trolejbusā. Kara postošā elpa šejieni vēl nav skārusi.

15. oktobris. Sasēduši preču vagonos, gaidām lokomotīves padošanu kopš vakara. Naktī sastāvs sakustas un uzsāk strauju gaitu. Rīts saulains, tāds kā atvasarā. Būs laba vērošana. Esam pirmo reizi ārzemēs. Redzamā papilnam. Nav laukos ierastās viensē- tas. Ciemati, lieli tīrumi un nelieli mežiņi. Braukšanas temps nemazinās. Ražas novākšanas darbos, kā redzams, strādā sievietes. Viņas māj ar galvas lakatiem. Vīri un dēli kara ceļos. Varbūt kāds brauc garām? Mēs mājam pretim. Aizslīd arī dažas pilsētas. Kara postījumus nekur nemana. Visur kārtība un tīrība.

16. oktobris. Pēcpusdienā vilciens piestāj stacijā Egera. Neizkāpjam, jo ir gaisa trauksme. Sastāvs izbrauc no stacijas uz tuvāko mežiņu. Apvidus kalnains. Trauksmes atsaukums pēc pāris stundām. Vilciens atgriežas Egeras pilsētas stacijā. Izkāpšana un stāšanās. Gājiens cauri pilsētai. Pilsēta tīra, mājas  jaunas, ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, daudz zaļumu un ziedu. Balkoni apstādīti puķēm. Gar sienām vīteņrozes. Pie mājām bumbierkoki ar bagātīgu ražu. Pie mums tik lielu augļu nav. Kas tev dos… Gājiens noslēdzas pilsētas nomalē pie atutošanas iestādes. Mazgāšanās un drēbju gaidīšana ievelkas līdz tumsai. Pārgājienā visu laiku jāiet pret kalnu, līdz esam kaut kur kaut kādā baraku pilsētiņā. Aptumšots, nekā neredz. Līdzko ietiekam istabiņā, tā gar zemi. Miegs pieveic.

Sudetijas apgabals. Egera. Lidlauks

17.–21. oktobris. Rīts un stāšanās ierindā pēc baudītās plā- nās ersatz kafijas un maizes šķēles. Kur mēs īsti atrodamies? Neviens nekad nenosauca vietas nosaukumu. Egera. Pilsēta – skaidrs, bet kādā Vācijas novadā? Vēlāk kļuva zināms, ka šis ir Sudetijas apgabals, kas pievienots Vācijai, to atņemot Čehijai. Čehiem šī pilsēta bijusi Hteba vārdā. Vācijā ziņu sniegšana vai neliela izpļāpāšanās ļoti riskanta. Tam sekoja gestapo un partijas vīri. Katrā stacijā vai ielas krustojumā plakāts: “Achtung! Feind hört mit!”* . Vācija bija pilna ziņotāju. Mēs arī neko netaujājām vēlākās gaitās, jo sapratām, ka tas ir nepieklājīgi. Svarīgo, kas interesē, uzzinām no mūsu tulka, tas savukārt no nezināma simpatizējoša vācu instruktora – civilā skolotāja. Gandrīz visas runas un ziņas – kara noslēpums. Atklājas, ka lidlaukam blakus ir liela baraku pilsētiņa ar ieliņām. Mācību laukumos tādi paši zeņķi kā mēs – zilganos formas tērpos ar ērglīti pie cepures un uz labās krūts. Vairodziņi uz kreisās piedurknes citādās krāsās – kā Vācijas karogiem. Runājas gan tikai vienā valodā, bet tautības šeit laikam no visām Eiropas zemēm, kur iegājis vācu karaspēks.

* Uzmanību! Ienaidnieks to dzird! (Vācu val.)

Iekārtojamies uz dzīvi norādītajā barakas istabā – 16 zē- ni. Gulēšana divstāvu gultiņās uz ēveļskaidu maisa. Dienas režīms gauži saspringts. Ierindas mācības un teorētiskās stundas (unterricht) visas dienas garumā. Pusdienlaiks – viena stunda. Vakarā arī viena stunda brīva. Pulksten desmitos jau jābūt slīpi. Pārtika ļoti knapa. Pēc dresūras laukumā apetīte varena. Plānās sakņu zupiņas. Dažreiz daži kartupelīši mundierī ar ēdamkaroti mērces. Vakarā parasti saldā piena zupa. Rītos – krūze kafijas ar maizi un kaut kāda piedeva – margarīns vai siers. Vēl augošiem zēniem tas par maz. Pastāvīgs izsalkums. Rīgā vēl solīja, ka, nokļūstot pastāvīgā apmācību nometnē, piekomandētie latviešu skolotāji noturēs mācības ģimnāzijas 3. klases apjomā. No tā nekā. Skolotāji jau būtu gatavi, bet vācu priekšniecība pretojas. Pārāk liela slodze, jau kara zinības apgūstot. Arī zēni neizrāda interesi. Ja tev jāiet uz kara lauku, tad algebra un ķīmija nav prātā. Labāk būtu izsnieguši cigarešu un vīna devu kā īstiem karavīriem. Pagaidām tas iet secen. Ievērojām, ka nometnē staigā arī kāds augsts virsnieks krievu cara armijas uniformā. Izrādās, viņa augstība – ģenerālis Vlasovs. Viņam šeit esot savas apmācāmās krievu vienības. Lidlaukā, kā vērojam apmācību laikā, intensīvas darbības nav. Nomaļus bezdarbībā pamestas itāļu transportlidmašīnas, kas nosēdinātas pēc tur notikušā puča. Vienīgi iznīcinātāju – meseršmitu vads reizēm paceļas un pazondē gaisa telpu.

Autora ilustrācija no dienasgrāmatas

Pamazām pierodam pie kazarmu disciplīnas. Arī pie sabiedroto uzlidojumiem. Bijām šausmīgi iebiedēti no Rīgā piedzīvotā. Šeit, rādās, tik briesmīgi nebūs. Uzlido lielās formācijās no Anglijas. Vācu gaisa aizsardzība seko ar aparatūru un zondē, kur tiks mesta bumbu krava. Apdraudētajās pilsētās tad izziņo tiešo uzlidojumu. Mums no nometnes jādodas ātrā solī tālāk no lidlauka un pilsētiņas uz pāris kilometru attālākiem parastiem pretgaisa grāvjiem bez seguma. Pie zemnieku tīrumiem un ganībām. Tīrumos vēl zaļo kāļi un kolrābji. Jauki. Pilsētnieki masveidā atstāj pilsētu ar visiem iespējamiem transporta līdzekļiem, arī kājām, nesot līdzi nelielu iedzīvi. Laukos un ciematos viņi sagaida trauksmes atsaukumu, tad atgriežas.

Vācu instruktori skaidro, kā notiek šie lielie uzlidojumi vācu pilsētām. Lidojošie cietokšņi (B–17, labi apbruņoti četrmotoru bumbvedēji) uzņem bumbu kravas Anglijā. Lielās formācijas, pat simti, dodas pāri Lamanšam un Holandei, līdz nonāk Vācijā. Cietokšņus pavada tālas darbības iznīcinātāji un degvielas pievedējas lidmašīnas. Sagrautas esot jau vairākas pilsētas. Militārie objekti, protams, labi nomaskēti kalnos, zem zemes u.tml. Iedzīvotāji sākumā patvērušies speciālos bunkuros ar metriem biezu dzelzsbetona segumu. Bunkuri tomēr tiešu trāpījumu netur, ir daudz upuru. Bumbu kalibrs stipri pieaudzis kopš kara sākuma. Tagad vislabākais līdzeklis pret gaisa briesmām – pamest pilsētu. Amerikāņi uzlidojot galvenokārt naktīs, angļi – dienās, bet mazākās vienībās. Ielidojušās vienības sadaloties un mainot virzienus, lai apmānītu vācu zenītniekus. Paredzētai pilsētai vai objektam noklājot tā saukto bumbu tepiķi (Bomben tepich). Blīvs tepiķis no fūgasa un fosfora bumbām visu pārvērš liesmu ellē. Mums šie stāsti atkal uzdzen zosādu. Kļūstam tramīgāki. Laikam jau beigas šā vai tā. 

Turpinājums sekos..