Kara zēna atmiņas - 3. daļa14

24. septembris. Atstājam Rīgu. Sākas lielais pārgājiens Tukuma virzienā. Ar tramvaju aizbraucam līdz Daugavas tiltam. Brīvsolī pāri pontona tiltam. Marša kopsolis aizliegts, jo sašūpos pontonus. Savādi klaudz mūsu soļi uz tilta koka grīdas. Ejam taču prom no Rīgas un Daugavas. Kam vēl būs lemts atgriezties? Vai vispār atgriezīsimies? Visi jau ne. Gājiens virzās pa Slokas ielu cauri Dzirciemam, Imantai, garām Sudrabkalniņa atbrīvošanas piemineklim Jūrmalas virzienā. Temps palēninās. Nav vēl pierastas šādas pastaigas ar mugursomu un uzkabi. Naktsmājas Slokā.

25. septembris. Celšanās pavisam smaga. Sāp kājas. Pēc rīta kafijas ar lielu piepūli sākam kustināt stīvās kājas norādītajā virzienā. Šoseja jau rīta agrumā mašīnu un bēgļu vezumu straumes pārpildīta. Tāds zosu gājiens vien mums sanāk, jo drūzmā neiespējami soļot ierindas kārtībā. Ir atļauja pa grupām uzrausties uz kāda nejauša transporta līdzekļa. Ja gadās. Satikšanās vieta pie Tukuma pilsētas. Manai grupai izdodas ieņemt kādas mašīnas tukšo kravas kasti. Ak, cik labi! Brauciens lēns, jo bieži izveidojas korķi. Bažīgi šad un tad veramies apvārsnī. Labi, ka apmācies: gaisa briesmas, šķiet, ies garām. Esam jau Smārdes purvu apvidū. Šoseja met līkumu un… Šim līkumam strauji tuvojas trīs sarkanzvaigžņotas triecienlidmašīnas pļaujošā lidojumā. Jau virs koku galiem. Izvairīties neiespējami. Šoferis to neredz, un mūsu signāls – dauzot pa kabīnes jumtu – nokavēts. Mašīnu gan aptur, bet zēni tikai paspēj pārkrist pāri bortam un pāri grā- vim, nokļūstot tieši ložmetēju un šķēpeļbumbiņu krusā. Nebiju tik izmanīgs, nepaspēju pārlēkt grāvim un – paliku neskarts. Biju pieplacis asfaltam pie automašīnas riteņa. Divi kritušie un desmit ievainotie, arī mašīnas šoferis. Ievainotos steidzami ved uz Tukuma lazareti. Veselie turpina ceļu kājām. Pievakarē esam lauku mājās šosejas malā. Šeit nakšņosim siena šķūnī. Vēl neatliekams pienākums – apbedīt uz ceļa kritušos biedrus. Mājas saimnieks atvēl vietu dārza stūrī. Abus kritušos kara zēnus – Ceriņu un Kamerādu, Valmieras puses puišus, apglabā kopējā kapā. Atvadu vārdus teic mūsu skolotājs. Rotas komandieris, vācietis, atvadās sava sastāva vārdā. Nodziedam vakara jundu “Svēts mantojums” un katrs iemetam trīs smilšu saujiņas kapā. 

Dažas patīkamas atpūtas dienas pavadām netālu no Tukuma. Esam sadalīti pa nelielām grupiņām lauku saimniecībās. Mūsu mājasmāte ir laipna un gatavo dāsnas pusdienas. Tukuma dzelzceļa stacijā sakāpjam parastos preču vagonos. Ļoti saspiesti. Otrās dienas pievakarē esam Ugāles stacijā. Pārgājiens cauri Ugāles siliem saspringts, jo šeit, esam brīdināti, saimniekojot sarkanie partizāni. Bruņots ir tikai vācu personāls. Mums pie varbūtējas šaušanas jāmetas ceļa grāvjos – aizsegā. Bez starpgadījumiem izkļūstam no lielajiem mežiem un laimīgi ieraugām lauku sētas. Daža saimniece iznāk ceļa galā un dala pa šķēlēm sagrieztu lauku rupjmaizi vai sniedz ābolus. 

30. septembrī pārceļamies pāri Ventai ar prāmi. Saulaina rudens diena. Bažas par gaisa uzlidojumiem. Piesardzīgi daļa bataljona maskējas tuvējos krūmos. Pa grupām pārceļamies. Pārgājiens atkal noslēdzas lauku mājās. Nu pāris dienu atpūtai.

3. oktobrī pārgājiens. Uz Kuldīgas ceļa gaida smagās mašīnas, kas domātas mums. Cauri Kuldīgai un Skrundai ceļa nobeigums – Kalnamuižas lidlauks. Redzamas nomaskētas lidmašīnas un plaši lauki ar strādājošu greideri. Novietojamies muižas milzīgajā kūtsaugšā ar uzbraucamo ceļu. Dzīvojamā ēkā apmetu- šies lidotāji. Ceļojuma laikā zēnu izskats stipri mainījies. Esam saņurcīti, netīriem zābakiem, lāgā nemazgājušies, par zeķēm un apakšveļu nemaz nerunājot. Disciplīna pavisam švaka. Vācu instruktori un mūsu skolotāji to līdz šim bija piecietuši. Nu mērs, kā saka, pilns. Kad nostājāmies ierindā muižas pagalmā, izskats pavisam nav glaimojošs latvju zēniem – no naktsguļas kūtsaug- šas salmos un sienā aplipuši, saburzīti. Nu kādi te armijas palī- gi! Rotas komandieris sarauktu degunu, niknām acīm apstaigā ierindu un dod norādījumus dežurējošam virsniekam. Stingra, lakoniska pavēle: “Alles muß sauber sein!”* Joki mazi. Diena aiziet, tīrot apģērbu un zābakus. Vakarā pārbaude. Daži izpelnās dresēšanu. Jāsāk viss no gala. Kārtībai un tīrībai jābūt. Viens no topošā karavīra baušļiem. 

* Visam jābūt tīram! (Vācu val.)

9. oktobris. Agra celšanās. Jāstājas ierindā ar visu uzkabi. Gājiens uz Skrundas staciju. Aizdomas, ka brauksim uz Liepāju. Neviens to skaļi nesaka, par tādām runām var iziet plāni. Braukšana ar palēninātu gaitu. Lietuvas pusē redzami sprādzienu dūmi. Tur fronte. Vakars pienāk Durbes stacijā. Liepāja nepieņem. Gaisa trauksme. Nakšņojam uz lauka, ietinušies segās, un vērojam nakts uzlidojumu Liepājai.

Turpinājums sekos..