Kara zēna atmiņas - 2.daļa10

Ierindas mācība notika katru dienu jau pieminētajā vietā – Māras dīķa krastmalā. Soļošana ar dziesmu vācu armijā tika augsti vērtēta, tāpēc tai veltīja lielu uzmanību. Instruktoriem piemita izkopta dzirde, un mazākā balsu nesaskaņa beidzās ar hinlegen!. Tā kā apmācīja vienlaicīgi daudzas grupas, tad visos laukuma stū- ros reizē skanēja gan dziesmas, gan komanda “gulties – celties!”. Un tā dienu pēc dienas. Bet pievakarē – pelde Māras dīķī. Siltākā laikā mācības jeb unterricht notika telpās. Sākumā – “Kazarmju tīrība”. Šo jājamo zirdziņu dīdīja cauri visam Gaisa spēku palīgu dienesta laikam. Dienu vai dažas stundas pirms mācībām dežurējošais apakšvirsnieks izsvieda no skapjiem uz grīdas visu mūsu trūcīgo iedzīvi, ieskaitot karotes, nažus un karavīru katli- ņus: trauki neesot pietiekami tīri, drēbes – ne jau kārtīgi salocītas, it visur – putekļi, traipi, netīrība! Piecās minūtēs visam jābūt kārtībā. Pie tā nācās pierast. Sākumā likās grūti, vēlāk iemanījāmies.

4. septembrī sākās apmācības ar ieroci – franču kājnieku šauteni. Tā gan šķita stipri par garu mūsu augumiem. Īsākajiem zēniem, sevišķi 1928. gadā dzimušajiem puišiem, šautene sniedzās pāri galvai. Saucām to par berdanku. Šautene bija jāsargā kā mazais brālītis. Drīz sākās parādes mēģinājumi Uzvaras laukumā. Gatavojāmies zvēresta nodošanai. 

9. septembrī visus Gaisa spēku palīgus aizveda uz Salaspils karagūstekņu nometni rentgena pārbaudei. Puiši, kuriem konstatēja kaut mazākās tuberkulozes pazīmes, saņēma norīkojumu uz lazareti vai tika atlaisti mājās. Drūmais iespaids, ko radīja šī nometne, bija šokējošs, bet drīz pagaisa. Savu darīja jaunība, savu – lielā apmācību slodze un psiholoģiskais stāvoklis: nekādu emociju. Mūsu dziesmotā maršēšana pa Pārdaugavas ielām orķestra pavadībā, šķiet, bija kā dadzis acīs sarkanajiem. Viņu karaspēks jau ieņēmis visu Latgali, kā arī daļu Zemgales un Vidzemes. Apmācību laikā, ap 10. septembri, mūs lielā augstumā pārlidoja izlūklidmašīnas. Zenītnieki tik augstu aizsniegt nespēja. Tikām nofotografēti no gaisa. 14. septembrī notika jau plašāks uzlidojums. Sešas ienaidnieka lidmašīnas zenītnieki notrieca.

Šausmu nakts

19. septembra priekšpusdienā orķestra pavadībā trenējāmies Uzvaras laukumā. Piedalījās bataljona šefs un Latvju 20 jaunatnes organizācijas  pārstāvji. Pēcpusdienā – sporta nodarbības parastajā apmācību laukumā. Pirms vakariņām pirmo reizi saņēmām ziepju devu. Pēc nogurdinošas dienas gatavojāmies likties uz auss. Gaidījām komandu zapfenstreich!.*

Īsi pirms pulksten 21.00 bez priekštrauksmes signāla atskanēja gaisa trauksme. Tikko izmetāmies no telpām, ieraudzījām: virs arsenāla gaisā karājās gaismas raķete. Jau nākamajā mirklī visus apžilbināja ārkārtīgi spilgta gaisma. Visi fabrikas korpusu pagalmi – pilni skrejošiem zēniem. Knapi tikām (pat ne visi) līdz pret- šķembu zig-zag patvertnēm. Pareizāk – grāvjiem, kas pārsegti ar baļķiem un smilts slāni. Tie atradās kokiem apaugušā kalniņā aiz fabrikas ēkām. Jau iepriekš bijām informēti, ka uzlidojuma laikā ķiveres siksna nedrīkst atrasties zem zoda: eksplozijas radītais gaisa spiediens var nonāvēt ķiveres nēsātāju, izsitot kakla skriemeļus.

Cik sapratām, pirmās bumbas krita drusciņ tālāk. Nākamais uzlidojuma vilnis trāpīja mūsu patvertņu kalniņā. Kā vēlāk noskaidrojās, lielākais upuru skaits bija tieši kādā no patvertnēm [..]. Gaisa trauksme beidzās vēlā naktī. Atstājām patvertnes. Trešo vadu tās bija paglābušas. Diemžēl daži zēni steigā skrēju- ši uz citiem vadiem nozīmētām vietām. Apdulluši redzējām, ka deg dažas koka mājas un strādā ugunsdzēsēji. Mūsu dzīvojamie korpusi šķita palikuši neskarti, tikai logi izbiruši. Par upuriem naktī neko neuzzinājām. Pagalmā gulēja vairāki zēni, kuri, sapratām, vairs nekad necelsies.

Drūmais rīts pēc bombardēšanas sākās ar stāšanos ierindā, skaitīšanu un trūkstošo noskaidrošanu. Pie ieejas kazarmās jau stāvēja liels pulks cilvēku un gaidīja, lai kaut ko uzzinātu par saviem dēliem vai tuviniekiem. Mums bija uz stingrāko aizliegts sniegt jebkādas ziņas. Vēlāk, kad devāmies nelielā pārgājienā, redzējām, ka ļaužu pūlis nav izklīdis. Laimīgi, protams, jutās tie vecāki, kas ieraudzīja savu dēlu dzīvu un veselu. Šis traģiskais notikums atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mūsu nenobriedušajiem prātiem un jūtām vēl ilgus gadus.

Tālāk versija par 19. septembra notikumiem. Pirmkārt. Tas bija neģēlīgs slaktiņš, kura pamatā – nodevība. Tolaik Rīgā jau mudžēt mudžēja no iesūtītiem padomju aģentiem. Arī pagrīde jau bija izslējusies pilnā augumā. Savos pārgājienos ne reizi vien pamanījām ļaunus, glūnošus skatienus. Tātad nodevēja modrā acs sekoja un ziņoja, kur pienākas. Vai gan viņiem varēja patikt mūsu jau pilnā bataljona soļošana Uzvaras laukumā?

Otrkārt. Augstais 10. septembra izlūklidmašīnas pārlidojums laukumam, kad tas bija pilns zēniem. Puikas jau tad bažī- jās, vai tikai tas mums labi beigsies. Vadība neuztraucās – bijām pārāk sīka vienība.

Treškārt. Liktenīgajā dienā ievēroju sīku, bet neparastu gadījumu pie kazarmju vārtiem. Pusdienas pārtraukumā, kad zēni, kā parasts, stāvēja sardzē, postenim garām lauzās kāda sieviete, uzstādama, ka viņai tūliņ jāsatiekot dēls. Un kaut arī nebija pieņem- šanas laiks, viņa savu panāca (vai gan pret māti pielietos spēku!) un lika pasaukt kādu zēnu no otrā stāva. Kā vēlāk noskaidrojās,šis zēns bija piedalījies signalizēšanā lidmašīnām, līdzko tās izmeta pirmo gaismas raķeti. Signālraķetes izšautas no blakus ielām visos četros fabrikas teritorijas stūros. Tātad organizēta nodevība. Un ceturtkārt. Pēc dažām dienām vācu instruktors pazi- ņoja: netālu no kazarmām, Mazās Nometņu ielas pretējā pusē, kādā sešstāvu īres mājā SD vīri atklājuši dzīvokli, kurā atrasts raidītājs un citi pierādījumi par dzīvokļa iemītnieku līdzdalību 19. septembra uzbrukuma organizēšanā. Vainīgie esot arestēti.

Vai tas tā bija? To dienu notikumus no šodienas šķir vairāk kā 60 gadi, bet manā tālaika dienasgrāmatā šāda piezīme ir un iepriekšminētie fakti pierakstīti.

Turpinājums sekos..