neesmu laikam attiecibu cilveks... nujau pagajusi manas dzives 3aa dekade....
visi chiikst- bralis, vecmate, pat draugi prasa, kad man beidzot buus attiecibas...
vienigais, kas nechikst ir mans sencis, kas pats nodibinaja pirmoreiz gimeni, peec 30it..
itka varbuut gribetu pameiginat nopietnkaas attiecibas, tikai ar ko?
ja paskatos tad visas normalaas meitenes tapat vienmer aiznjemtas, pat ja nav tapataam neincee kautko uzsakt un ir veel taas ar milzum daudz prasibam no citiem, bet no pashas nekadas prasibas.... tas paliks par vecmeiteitaam droshivien muuzhigi...
personigi neko daudz neprasu no otras pusites iipashi,neesmu no despotiem, kas saka, ka otrai pusitei obligati vienmer jaseezh majas ar mani, obligati jadara shis un tas, galvenais lai mani neigruzho kautkada ramiii, kaa to centaas paveikt viena kadu laiku atpkal, bet pashai tikdaudz minusu, bet kaa saka, cita aci redz skabargu, savaa balki nee
pagaidam esmu meklejumos, redzees vai atradisies otra pusite jebkad, jo tas nav taa, ka shausmigi vajag iekrist vienalga kadaas attiecibas, tikai tapec, ka visi taas pieprasa
uzskatu, ka ja buushu tads, kaa esmu vienudienu atradiishu iespejams otru pusiti, kas mani arii tadu pienems, bet ja es baigi sleepshu savu patieso es, tas nenotiks nekad, jo akda jeega man maksligi censties dariit visu, jo sabiedriba pieprasa, ka tas un tas skaitas normali, bet tas un tas nee?
jaa esmu savadaks un ar to nekaunos, bik gan citreiz bail, ka pa seju nenoraujos tadel no citiem puishiem, jo visiem ir saprats, kas pasaka priekshaa, vinam savi zuskati, tev savadaki.
