Teju katram indivīdam dzīvē ir viens vai vairāki posmi, kad ir pārliecība, ka nekad vispār nebūs nopietnu attiecību. Parasti ir divu veidu posmi: jaunības maksimālisms, kad sakāpināti tiek iegūtas pirmās attiecību, simpātiju, šķiršanās pieredzes vai bravūrīga vēlme "izbaudīt visu!"; otrs - kad esi pamatīgu robu dabūjis savā pieredzē, esi krietni vecāks (iespējams, pat kāda laulība aiz muguras). Bet visu nosaka paša IZPRATNE un UZTVERE. Lietas ir tādas, kādas mēs tās redzam vai vēlamies/ nevēlamies redzēt.
Ir man tik daudz piemēru dzīvē, kad atļaušos teikt: tikai 1 no 1000 patiesi paliek sevis paša apzināti izvēlētā vienatnē. Zinu arī tādus cilvēkus. Bet ir jānodzīvo diezgan pagarš mūžs, lai atskatoties varētu spriest, jā, es tā patiešām vēlējos.
Spriedumi, kas ir izdarīti uz negatīvu prizmu ir vairāk emocionāli, ka sliecina par cilvēka nenobriedumu. Ja cilvēks izdara izvēli kaut kādai rīcībai par labu, balstoties uz negatīviem vai noliedzošiem aspektiem, tas nozīmē, ka viņš vienkārši nav gatavs, baidās augt. Ja izvēli izdara jūtoties pārliecināts un patiesi lieliski un pozitīvi, tad izvēle ir atbilstoši izdarīta apkopojot personības elementus un liekot tos pareizi lietā.
Tie, kuri raksta: "oi, es nekad, nemūžam! Es laikam pie tiem, kuri nē...!"- lai ierakstās pēc gadiņiem 60, tad parunāsim vēlreiz .