Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, kopš gāzta Padomju Okupācijas Valdība un atjaunota neatkarīga Latvijas Valsts. Liekas, ko gan vēl varētu vēlēties, kā gan mums vēl pietrūkst? Brīvība ir, neatkarība ir, atliek vien pašiem celt un būvēt, un rūpēties, lai tā arī paliek uz priekšu. Bet vai tā tiešām arī ir? Un neviens mums netraucē, izņemot mūs pašus? Un pie visām nebūšanām esam vainīgi tikai mēs paši, latvieši?
Misija būt latvietim95
1335
13
Daudzi no mums pat vairs neatceras un nevar atcerēties okupācijas laikus, jo ir pārāk jauni. Dīvaini, ka tieši no viņiem nākas dzirdēt, ka tas laiks nemaz tik slikts nebija, ka bija daudzi aspekti, kurus ir vērts pieminēt ar pateicību un nostaļģiju. Daudzi, gluži otrādi, nevēlas par „tiem laikiem” zināt neko un kategoriski noraida jekuru iespēju, ka tajos laikos varēja būt arī kaut kas labs. Tomēr vienu lietu, kas toreiz bija labāk, es varu nosaukt uz sitiena. Mēs zinājām, kas ir mūsu ienaidnieki. Mums tiem bija vārds un definīcija. Stiprākie no mums pret šo ienaidnieku cīnījās un tika izsūtīti, nomocīti un slodzīti trakomājās. Vājākie, sakoduši zobus, drūmi nesa okupācijas karogus 9.maija „darbaļaužu demonstrācijās” un tikai mājās, aiz aizslēgtām durvīm, klusi lamāja šo ienaidnieku. Klusi, lai bērni nedzird. Bet daži arī skaļi, lai bērni dzird un zin, kas ir viņu ienaidnieks. Kaut gan katrs tā laika bērns, kas kaut reizi tai laikā uz ielas nosaukts par „gansu”, zin, par ko iet runa.
Krievija
Okupanti. Tad katram latvietim bija skaidrs, kas ir okupants. Katrs latvietis zināja okupācijas definīciju. Okupācija nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā. Tomēr tagad, kad okupācijas karaspēks ir izvests, juridiski par okupāciju vairs nevar runāt. Bet praktiski? Vai tad aizbrauca visi no Krievijas importētie padomju varas cēlēji un internacionālā gara nodrošinātāji? Vai aizvāca savas kuplās miesas visas sportsmenkas-komsomolkas, kas ievācās Latvijā uzreiz pēc kara kā pionieru vadītājas, komjaunatnes līderes un krievu valodas skolotājas? Vai aizbrauca atvaļinātie virsnieki un viņu madāmas, kas naktskreklu no vakarkleitas neatšķīra, toties neskopojās ar savas „kultūras” ienešanu Latvijā?
Latvieši lohi
Latvijā tagad valda viedoklis, ka pašreizējā situācijā lietot vārdu „okupants” ir politiski nekorekti. Viedoklis tiek pamatots ar to, ka cilvēki jau neesot vainīgi, ka nokļuvuši Latvijā tādu vai citādu iemeslu dēļ, tā esot tā laika vara, kas pie tā vainojama. Šī vara viņus esot ļaunprātīgi izmantojusi un pēc tam pametusi šeit, Latvijā (nabadziņus) likteņa varā. Bet vai nav drīzāk tā, ka viņi paši izmantoja tā laika varu saviem personīgajiem mērķiem? Ar okupanta tiesībām tika pie jauniem dzīvokļiem, kamēr latvieši dzīvoja pagrabos, tiecās pēc augstiem amatiem, varas struktūrās dominēja tieši viņi, visas privilēģijas, visi atvieglojumi, viss labākais tika viņiem! Ne mirkli viņi neatteicās no savām uzvarētāju tiesībām pazemot uzvarētos, un tieši tā viņi mūs, latviešus, uztvēra tolaik un daži uztver vēl šodien. Ja tu kaut reizi dzīvē neesi nosaukts par fašistu, tad tu vai nu nerunā latviski vai nedzīvo Latvijā.
Vienkārši krieviski
Okupācija turpinās. Tā turpinās, sākot no guļamrajonu pagalmiem un beidzot ar varas augstākajiem ešeloniem. Neviens to nav atcēlis. Darbu tu joprojām Latvijā neatradīsi, ja nepratīsi krieviski. Televīzijā krievu valodu dzird pat vēl biežāk, nekā septiņdesmitajos gados. Daudzi okupanti Latvijā nodzīvojuši visu dzīvi, viņiem šeit ir bērni un mazbērni, kuri jau ir pilsoņi, un domāt, ka viņi ir lojāli Latvijai, ir vienkārši naivi. Tā filozofija, ko viņi sludina, piesaucot vispārcilvēciskās vērtības un kā galveno uzsverot Latvijas ekonomisko izaugsmi un attīstību, ir tikai kārtējā okupācijas forma. Tāds simpātisks okupants tev smaidot paskatīsies acīs un laipni tīrā latviešu valodā pajautās – vai tad ir vairs kāds tīrs latvietis Latvijā saglabājies? Par ko jūs, latvieši, tagad cepaties? Vai nesaprotat, ka nacionālas valsts jēdziens ir anahronisms, kas mūsdienu globālisma laikmetā izmirs pārdesmit gadu laikā? Jo ilgāk jūs, latvieši, pretosities, jo pašiem būs sāpīgāk. Tā sakot, atslābinieties un gūstiet baudu! Mēs, latvijieši, par jums parūpēsimies, jo jūs esat pārāk iegrimuši pagātnē un sevis žēlošanā, lai spētu celt kaut ko nākotnei. Aizmirstiet pagātni un to, kā viss nonāca tik tālu, cik nonāca, galvenais ir kopīgi celt mūsu kopējās jaunās mājas, ko sauc par Latviju. Un ceļ. Zolitūdes Maximu jau uzcēla. Un cik vēl uzcels.
Garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai!
„Paštaisni dēvējot Latvijas krievus par okupantiem, mēs apvainojam cilvēkus, kas dzīvo blakus, – kaimiņus, kolēģus, draugus, radiniekus no jauktām ģimenēm. Nepārdomāti mētājoties ar vārdu «okupants», mēs nevilšus nosaucam kāda māti vai tēvu par okupantu. Krievu uztverē «okupants» ir briesmīgs noziedznieks. Varbūt ir pienācis laiks nolikt malā vēsturisko paštaisnumu un meklēt ceļu uz vienu, kopīgu valodu. Ar savstarpēju pieklājību un sapratni. Ievērojot zināmu politkorektumu. Šajā ceļā būtu maz vietas naidam un lētiem provokatoriem.” To teicis O. Ozols. Tikai aizmirsa pateikt, ka šī kopējā valoda būs krievu.
Es pa latviski?
180 000 Latvijas pilsoņu referendumā nobalsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. 4000 Latvijas iedzīvotāju piekrīt tam, ka vajadzētu aizliegt svinēt 18.novembri, un skatās uz sarkanbaltsarkano lentīti pie patriota krūtīm kā uz bīstamu un lipīgu infekciju. Kas ir šie cilvēki, ja ne okupanti? Kā skatīties uz tiem tūkstošiem, kas šeit dzīvo teju visu mūžu, bet par Latvijas pilsoņiem kļūt nemaz nevēlas? Un vai nav tā, ka liela daļa tā saukto „Latvijas krievu”, kas ir lojāli Latvijai, sevi par krieviem nemaz vairs pat neuzskata, bet uzskata sevi par latviešiem? Jo tā tiešām ir taisnība, ka ģenētiski tīru latviešu tikpat kā vairs nav. Latvija vienmēr ir bijusi krustcelēs, kā grauds starp dzirnakmeņiem, šai teritorijai ir gājušas pāri daudzas tautas, un būtu naivi domāt, ka tas nav atstājis nekādas pēdas latvieša ģenētiskajā kodā. Tāpēc es saku, ka latvietis nav tautība, tā ir misija. Misija būt latvietim. Misija nest latviešu valodu cauri gadu tūkstošiem, misija saglabāt latviskās vērtības un goda kodeksu, misija neizmirt. Daudzi citu tautību cilvēki Latvijā ir pieņēmuši šo misiju par savējo, un nešaubos ne mirkli, ka daudzi vēl pieņems. Un nešaubos ne mirkli, ka daudzi no tiem būs arī krievi. Tie krievi, kas nav okupanti.
Visbeidzot gribu teikt, ka solidarizējos ar Civa un aicinu nodot savu balsi par latviešu jauniešu diskriminācijas izbeigšanu darba tirgū.
https://manabalss.lv/jauniesu-diskriminacija-darba-tirgu/show">https://manabalss.lv/jauniesu-diskriminacija-darba-tirgu/show
Zinu daudzu krievu tautības cilvēkus , kuri ir normāli cilvēki , bet tos citus nav ko ņemt galvā , lai tak vārās savā sulā - nu uzšauj vēl ja tā vieglāk paliek..? Nosprāgs savā naidā un viss , neiešu tak sev galvu čakarēt. 
uz savu krieviju.
)
