Savu atpazīstamību viņi ieguva kā rakstnieki, dzejnieki un dramaturgi, bet glezniecība kļuva par vēl vienu šo personības daļu. Mazāk zināmu, bet ļoti interesantu, kas ļauj ieskatīties šo talantīgo cilvēku dzīves uztverē. Kāpēc viņi gleznoja? Katram ir savi iemesli – kādam tā ir papildus nepieciešamība izteikties, kādam tas bija sava glābiņš no realitātes.
Skotu rakstnieka pirmais romāns ‘’Lanark’’ ir viņa populārākais darbs un tā rakstīšana ilga gandrīz 30 gadus.
Dramaturģe, kura rakstīja arī filmu scenārijus. 1996.gada filma ‘’Infinity’’ ir viena no tām un to uzņēma viņas dēls Metjū Broderiks.
Britu premjerministrs Vinstons Čērčils 1953.gadā saņem Nobela prēmiju literatūrā, bet gleznot sāk tikai pēc 40 gadu vecuma. Gleznošana bija sava veida depresijas terapija, politika tomēr ir viena nogurdinoša lieta.
Vācu rakstnieks Hermanis Hese psihoanalīzei un gleznošanai pievērsās pārvarot personīgo krīzi, ko izraisīja karš, tēva nāve, dēla un sievas slimība. Bija jāmeklē palīdzība un dakteris ieteica viņam uzzīmēt savus sapņus. Rakstnieks apjauta, ka ‘’radīšana ar pildspalvu un otu ir kā vīns, kura reibinošais efekts padara dzīvi siltu un patīkamu tādā pakāpē, ka tā kļūst panesama.’’
Angļu rakstnieks pārsvarā ilustrēja pats savas grāmatas. ‘’Hobitam’’ vien bija radīti vairāk kā simt zīmējumu. Bet ne mazāk interesanti ir viņa zīmējumi par abstraktiem jēdzieniem, kā domas, laiks vai ļaunums.
Kristijs Brauns jau kopš bērnības bija cerebrālās triekas slimnieks, bet tas netraucēja viņam rakstīt un gleznot. Par savu dzīvi viņš uzrakstīja arī autobiogrāfiju ‘’My left Foot’’, pēc kuras tika arī uzņemta tāda paša nosaukuma filma.
Angļu rakstnieks ne tikai pats rakstīja un gleznoja, bet arī asi kritizēja citus savos rakstos.
Viņas daiļradi spēcīgi ietekmē dzīves vieta – burvīgā Skotijas augstiene.
