http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-33dala/644434
Beidzot darbs bija pabeigts. Man nebija spēka vienai pacelt smagās koka durvis, tomēr tas bija padarīts un tagad varēju iet meklēt kādu citu nodarbošanos.
Ieraudzīju, ka puķu dobes tiešām ir jau aizaugušas. Nolēmu iepriecināt vecmammu un izravēt tās. Man nepatika šādus darbus veikt ar cimdiem, patika ar rokām ieraksties zemē un atbrīvot skaistos ziedus no traucējošajām nezālēm.
Karstums nedaudz atkāpās, tomēr darbā sāka uzbrukt odi. Šie kaitinošie knišļi nomocīja mani. Noslaukto nedaudzās sviedru lāsītes no pieres, devos atrast kādu līdzekli pret odiem.
- Sveika! – šoreiz mani sveicināja ļoti pazīstama balss un tā pārtrauca manu atsākto darbību puķu dobē.
- Ko tu te dari? – nedroši jautāju.
- Satiku Egitu, - viņš mierīgi paskaidroja, - Un sapratu, ka zini, ka aiz atjaunošanas darbiem stāvu es.
- Ceri mani nopirkt? – godīgi jautāju.
- Nē, - viņš uzreiz atteica, - Ceru kaut nedaudz novērst to, ko sastrādāju.
- Šķūnim jau uguni nepielaidi tu, - atgādināju.
- Tomēr, ja es nebūtu palīdzējis, viņš varbūt neietu tik tālu, - Haralds nedroši atteica.
- Savu atzīšanos paturi policistu acu aizmālēšanai, - mana balss skanēja aizvainojoši un nepiekāpīgi.
- Egita minēja, ka vēlies ar mani parunāt, - Haralds centās mainīt sarunas tematu.
- Neesmu par to droša, - atteicu. Es vēl nebija pārliecināta, ka Karīna tiešām ir devusies uz randiņu ar priekšnieku, tāpēc neredzēju vajadzību šobrīd uzklausīt Haraldu vairāk kā tas pienāktos.
- Neesi vēl gatava? – Haralds izskatījās tik ievainojams un noskumis.
- Šobrīd noteikti ne, man jāstrādā, - norādīju uz puķu dobi.
- Tu jau strādā šeit labu laiciņa, - Haralds laikam bija pamanījis cik dobes esmu izravējusi.
- Kāpēc tu tā domā? – es tomēr pajautāju.
- Tava piere, - Haralds automātiski pieskārās tai, lai notīrītu. Es atrāvos, - Tā ir netīra, - viņš paskaidroja savas rīcības iemeslu.
- Es pati, - centos notīrīt savu seju, bet tas tikai lika Haralda sejā iezagies vēl lielākam smaidam, - Man nesanāk? – paskatoties uz savām rokām, tā varēja būt vienīgā loģiskā atbilde.
- Ne visai labi, - Haralds centās būt nopietns.
- Es aiziešu nomazgāt seju, - atteicu un pagriezos, lai dotos istabā. Novērsu skatienu uz leju, jo nevēlējos vēl kādu iepriecināt ar savu netīro seju.
Kad atgriezos, Haralds kaut ko cītīgi pārrunāja ar Zinti. Vēlējos noskaidrot, ko tieši.
- Kas notiek? – jautāju.
- Mēs pārrunājam darba gaitu, - Zintis smaidot teica.
- Kā jūs domājat, cik ilgs laiks paies, kamēr pabeigsiet? – centos iesaistīties sarunā.
- Negribam teikt konkrētus skaitļus, - Haralds nopietni teica, - Ja laiks būs labvēlīgs, tad ies ātrāk.
- Rīt taču jūs nestrādāsiet? – jautājoši lūkojos Zintī.
- Katra diena, ko slinkojam, paildzinās procesu, - viņš smīnot atteica.
- Bet ne jau deviņos no rīta, - cerēju viņu pierunāt.
- Mēs plānojām būt šeit jau astoņos, - tikai tagad sapratu, ka viņš mani kaitina.
- Un ja runā nopietni? – ļāvos nedaudz paflirtēt ar viņu.
- Viņi rīt nestrādās, - Haralds nopietni atteica. Šķiet viņam nepatika mans flirts ar Zinti, bet man gan tas sāka patikt arvien vairāk. Pēkšņi es vēlējos, lai viņš sajūt kaut nedaudz no tā, ko es izjutu brīdī, kad sapratu, ka viss man apkārt ir vieni vienīgi meli. Un Zintis ir kārdinošs vīrietis.
- Jūs jau varat atnākt, tikai labāk ap pusdienlaiku, - ierosināju, lūkojoties tikai Zinta acīs.
- Mēs padomāsim, - viņš izskatījās apmulsis.
Pasmaidot atvadījos no visiem un devos istabā. Kaut kā nevēlējos palikt šajā uguns līnijā. Bet apmierinātība manī lika smaidam kļūt tikai lielākam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-35dala/644488
