http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-32dala/644280
Pēc vakardienas izdzertā vīna daudzuma šis rīts nav tas pats labākais. Galva smagi pulsē un reibums nav izgājis. Nolēmu, ka vienpadsmit no rīta nebūs tas laiks, kad celšos un uzliekot spilvenu uz galvas, ļāvos, lai sapņi mani atkal pārņem.
- Meitiņ, cikos tu celsies? – vecmamma paverot durvis jautāja.
Atvēru acis un jutu, ka galvas sāpes ir atkāpušās, laikam ir sanācis pagulēt vēl pāris stundas.
- Cik pulkstenis? – nomurmināju.
- Drīz būs divi, pusdienas jau galdā, - vecmamma priecīgi čaloja.
- Es vēl brokastis neesmu paēdusi, - atgādināju viņai.
- Tās tu nogulēji, nenoguli vismaz pusdienas, - vecmamma aizrādīja, - Savādāk dabūsi tikai vakariņas.
- Jau eju, - beidzot biju atguvusi spēkus, tomēr nolēmu sākumā ieiet dušā un tikai tad doties uz virtuvi.
Āda uzsūca katru ūdens lāsi, kas lija pār manu ķermeni. Lēnām iestājas vasara un naktis paliek karstākas. Joprojām neesmu nomainījusi savu ziemas silto segu, tāpēc tagad nākas naktī svīst, tomēr ūdens mani atvēsināja.
- Kas pusdienās? – jautāju ienākot virtuvē.
- Kartupeļi ar kotletītēm un klāt svaigi salāti, - vecmamma atteica.
Man jau likās, ka sajūtu tieši šās smaržas un vēders labpatikā ierūcās.
- Ko šodien darīsi? - vecmamma prasīja.
- Domāju pastrādāt ārā, - atbildēju, - Varbūt varu kaut ko palīdzēt pie šķūņa celšanas.
- Labāk paravē puķu dobes, - vecmamma ierosināja.
- Es vēl izdomāšu, - smaidot noteicu.
Paskatoties, ka ārā rāda gandrīz trīsdesmit grādus pēc celsija, uzvilkusi savu peldkostīma augšdaļu un linu šortiņus, devos izlūkos, kas īsti notiek ārā.
Puiši cītīgi strādāja. Darbs un pāris sekundēm apstājās, kad viens no viņiem pamanīja mani un kaut ko pasakot pārējiem, lika arī viņiem palūkoties manā virzienā. Mīļi pasmaidot pasveicināju puišus un viņu uzreiz atsāka savu darbu. Es turējos, lai nesāktu smieties.
- Vai varu palīdzēt? – jautāju tumšmatainam puisim manā vecumā.
- Krāsošanas darbi vēl nav sākušies, - viņš nedaudz izsmejoši teica.
- Un es izskatos pēc meitenes, kas neko vairāk neprot? – jutos aizskarta.
- Es neredzu te darbus, kas būtu piemēroti sievietei, - nu jau daudz pieklājīgāk atteica tumšmatis.
- Kā būtu ar durvju sataisīšanu? – jautāju, - Izskatās, ka visi materiāli ir sagatavoti, - piebildu.
- Tu esi pārliecināta? – viņš pārjautāja.
- Pilnīgi! – viņu neticība, lika man tikai ietiepties. Ar vecmammu dzīvojam divatā jau sen un tieši es biju tā, kas vienmēr iesita naglu vietā, kur to vajadzēja. Es nevarēju pieļaut, ka vecmamma kāpj uz krēsla, lai iesistu naglu sienā, kur plauktiņš nevienmērīgi stāvēja. Varbūt pirmās reizes, dabūju pa pirkstiem ar lielo āmuru, bet laika gaitā man sanāca arvien labāk.
- Tev palīdzēt atrast vajadzīgos priekšmetus? – atkal viņā bija atgriezies izsmejošais tonis.
- Ja domā, ka nespēšu atšķir āmuru no pārējiem instrumentiem, tad vari necensties, - iedomīgi noteicu un devos atrast naglas un āmuru, kas būs nepieciešami manā darbā.
Nepievēršot nevienam uzmanību un paņemot instrumentus, atgriezos pie durvju detaļām. Tās bija pieslietas pie vienas no sienām. Noliekot visu precīzi un papildus novietotajiem dēļiem, paskatījos vai esmu visu izdarījusi kā nākas. Redzot, ka dēļi ir salikti pareizi, ķēros pie āmura, lai sasistu naglas vajadzīgajās vietās.
Katra mana darbība tika novērota. Parasti man traucēja, ja kāds skatījās uz pirkstiem, tomēr šoreiz mans pašlepnums bija aizvainots un es pat izbaudīju mirkli, kad visu skatieni bija pievērsti man.
Kad biju tikusi jau pusē, skatieni beidzot vairs nebija tik ļoti jūtami. Šķiet viņiem bija apnicis skatīties, ka man tiešām sanāk.
- Tu esi Viktorija? – kāda balss mani nobiedēja un es trāpīju nevis pa naglu, bet pirkstu.
- Auč! – sāpēs iekliedzos, - Atradi īsto brīdi, lai iepazītos? – tikai tagad pamanīju, ka pienācis tas pats tumšmatainais puisi.
- Piedod, es tiešām tā negribēju, - viņš atvainojās, - Es gribēju atvainoties, ka pirmīt tā izrunājos.
- Tagad tu vari atvainoties arī par šo, - norādīju uz savu sāpēs pulsējošo pirkstu. Zilums noteikti būs, ceru, ka nags nenoies.
- Es tiešām atvainojos, - viņš atkārtoti lūdz piedošanu.
- Kas tu vispār esi? – jautāju, - Es domāju, kā tu pazīsti manu vecmammu?
- Es esmu Zintis un patiesībā ar tavu vecmammu iepazinos tikai, kad sāku strādāt šeit, - viņš atzinās, - Viņa ir jauka sieviete.
- Tu tiešām runā par manu vecmammu? – smaidot jautāju.
- Parādi man savu pirkstu? – Zintis lūdza.
- Tu esi ārsts? – iesmējos par šādu varbūtību.
- Topošais, - viņš nopietni atteica.
- Vēl viens? – neticīgi jautāju.
- Kāpēc vēl viens? – viņš likās ieinteresēts.
- Nesen viens ārsts bija man pazīstams, - atzinos.
- Un vairs nav? – Zintis mani izprašņāja.
- Nav gan, - atteicu un atkal pievērsos durvīm, jo vēlējos pabeigt iesākto darbu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-34dala/644449
